Pēteris Apinis: Draudzība kā garīgās un fiziskās veselības stimuls, vientulība un sociālā atstumtība – kā slimības cēlonis
0
Pēc Covid–19 panikas, globālas ekonomiskas depresijas, lokdauniem, mājsēdēm, izolācijām, pārvietošanās ierobežojumiem globālie pētnieki sākuši šķetināt pandēmijas zinātnisko pienesumu. Covid–19 vīrusam bija neticami laba pazīme – pandēmijas laikā beidzās kari, uzlabojās valstu atbalsts nabadzīgajiem un atstumtajiem, samazinājās bads, un līdz ar to – pandēmiju raksturo mazāka globālā mirstība.
Latvijā mirstība pieauga un galvenokārt pateicoties Kariņa un Pavļuta vājprātīgajai politikai. Es neticu, ka šie kungi saņems pelnīto sodu, bet derētu gan. Toties tagad musu rīcībā ir pasaules pētījumi, secinājumi, un – Pasaules Veselības organizācijas rezolūcija un ziņojums par sociālo atstumtību, un šie dokumenti būtu iemesls Veselības ministrijai kaut nedaudz iedziļināties problēmā – vientulība un sociālā atstumtība ir fizisku un garīgu slimību cēlonis.
Mēģināju cienījamam lasītājam apkopot informāciju gan par draudzību un sociālajām saitēm, kas pagarina cilvēka mūžu, attālina slimības, mazina garīgo slimību risku, gan par sociālo atstumtību un izolētību, kas slimības piesaista un nāvi arī. Jāteic, ka literatūra daudz interesantāka ir par draudzību, kaut vai par draudzību mūsu tuvo radinieku gorillu un šimpanžu vidū.
Pirms mēneša – 2025. gada 30. jūnijā PVO Sociālo saišu komisija publicēja savu galveno ziņojumu “No vientulības uz sociālajām saitēm — ceļš uz veselīgāku sabiedrību” (From loneliness to social connection—charting a path to healthier societies) vēršot uzmanību uz vientulību un atstumtību kā aktuālu un svarīgu, bet nepietiekami atzītu sabiedrības veselības jautājumu. Ziņojums balstīts uz 2023. gada ASV ķirurga ģenerāļa (US Surgeon General nozīmē ASV Veselības ministrs) Viveka Murthija (Vivek Murthy) aicinājumu, kurā viņš vientulību un sociālo izolāciju pasludināja par epidēmiju ASV, kā arī Pasaules Veselības asamblejas 2025. gada maijā pieņemto rezolūciju par sociālajām saiknēm. Sociālo saikņu komisijas ziņojums ir nepārprotams: sociālā atstumtība — sociālā izolācija vai vientulība — ir plaši izplatīta, tai ir smagas sekas uz veselību, labklājību un sabiedrību, katrai valstij (tās Veselības ministrijai un droši vien – visai valdībai) šī problēma būtu jāatzīst ir jāatzīst un atbilstoši jārisina. Gan Latvijā, gan citur pasaulē sociālā izolācija un vientulība joprojām lielā mērā tiek ignorēta sabiedrības veselības programmās.
Sociālo saikņu komisijas ziņojumā aprakstīts problēmas mērogs. Aptuveni 16 % cilvēku visā pasaulē — proti, katrs sestais — desmitgadē no 2014. gada līdz 2023. gadam ir piedzīvojuši vientulību. Vientulība skar visus vecumus, dzimumus un reģionus, bet visbiežāk tā tiek novērota pusaudžiem (20,9 % 13–17 gadus vecu jauniešu) un jauniešiem (17,4 % 18–29 gadus vecu jauniešu) vidū. Savukārt sociālā izolētība skar vecākus cilvēkus, un globāli trešdaļa vecāka gadagājuma cilvēku (vecāki par 60 gadiem) ir sociāli izolēti. Neaizsargātākās un marginalizētākās grupas attiecībā uz vientulību un izolāciju globāli ir cilvēki ar invaliditāti, migranti, etniskās minoritātes, pamatiedzīvotāji.
Izolācijas un vientulības ietekme uz veselību ir labi dokumentēta. Vientulība un sociālā izolācija ir saistīta ar paaugstinātu mirstības risku. Komisija lēš, ka laika posmā no 2014. gada līdz 2019. gadam ar vientulību saistīto nāves gadījumu skaits pasaulē bija 871 000 gadā. Vientulība un sociālā izolācija var ietekmēt fizisko un garīgo veselību; tās var palielināt sirds un asinsvadu slimību, diabēta incidenci, tās ir nozīmīgas kā kognitīvo funkciju pasliktināšanās iemesls, kā depresijas, trauksmes cēlonis, bez tam tās rada pašnāvību risku. Pretēji tam sociālās saiknes var sniegt aizsargājošu efektu, samazinot hronisku slimību risku, veicinot garīgo veselību un pagarinot dzīves ilgumu. Turklāt saikne starp sociālajām saitēm un veselību mēdz būt divvirzienu. Hroniskas slimības vai stigma, kas saistīta ar noteiktām slimībām, var ierobežot spēju veidot saikni ar citiem un veicināt izolāciju un vientulību, kas savukārt var vēl vairāk ietekmēt veselību un labklājību.
Sociālā izolācija un vientulība var būtiski ietekmēt sabiedrību un tās ekonomisko attīstību, ietekmējot izglītības rezultātus, nodarbinātību un ienākumu līmeni. Vientulība un izolētība rada ievērojamas izmaksas veselības aprūpes un sociālās aprūpes sistēmām, darba devējiem un indivīdiem.
Lai risinātu šos izaicinājumus, katrā valstī būtu nepieciešama politika, kas stiprina sociālās saiknes un mīkstina sociālo atstumtību un vientulību. Šai politikai būtu jāietver sabiedrības informēšanas kampaņas un visaptveroša pieeja, kurā valdības sadarbojas ar visiem sektoriem, proti – nopietni rūpējas par veselības aprūpes un sociālās aprūpes sistēmām, izglītību, mājokļiem, transportu un uzņēmējdarbību. Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā veiktajā globālajā pārskatā tika identificētas tikai dažas valstis, kurās ir atbilstoša politika sociālo saišu stiprināšanai. Dānija, Somija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija, Anglija, Skotija un Velsa ir izstrādājušas valsts stratēģiju vai valsts rīcības plānu, bet Japāna ir pieņēmusi likumu un iecēlusi ministru, kas atbild par vientulības jautājumiem.
Sociālās saiknes ir būtiskas indivīdu un sabiedrības veselībai un noturībai. Pamatojoties uz principu, ka veselība ir pilnīga fiziskā, garīgā un sociālā labklājība, nevis tikai slimību vai invaliditātes neesamība, Sociālo saikņu komisija stingri aizstāv sociālo veselību kā trešo veselības pīlāru līdzās fiziskajai un garīgajai veselībai, kuras pamatā ir sociālo saikņu spēks. Sociālo saikņu komisijas nozīmīgais ziņojums kopā ar Pasaules Veselības asamblejas šā gada sākumā pieņemto rezolūciju par sociālajām saiknēm, kurā dalībvalstis tiek aicinātas īstenot politiku, būtu jādod stimuls gan Latvijas, gan citu valstu valdībām rīkoties. Es zinu, ka Hosams Abu Meri nav lasījis ne ziņojumu, ne rezolūciju, nekad par izolāciju vai vientulību nav domājis un izteicies (taču šī viņa pieminēšana liek vismaz viņa birojam vismaz šo manu rakstu izlasīt).
Hosam – bezdarbības izmaksas ir augstas. Sociālo saikņu ieguvumi ir ievērojami. Valdībai ir jāprioritizē sociālā veselība, kuras pamatā ir sociālās saiknes.
Visiem tiem, kas tik tālu tikuši, apsolu – tālākrakstītais būs interesantāks. Mēģināšu aprakstīt draudzību kā garīgās un fiziskās veselības pamatu.
Šo rindu autors pēc pārliecības pieder tai cilvēku grupai, kas cēlušies no advancētākajiem pērtiķiem, nevis Ādama un Ievas. Cilvēki, tāpat kā gorillas un šimpanzes, izjūt vēlmi būt sociālām būtnēm un komunicēt ar saviem radiem un draugiem. Mūsu attālajiem radiniekiem ir paradums ieckāties, proti ar ātrumu 3 cm sekundē šķirstīt sava drauga kažoku, kas šim draugam pa nemielinizētām šūnām sūta signālus uz smadzenēm, kur izdalās β-endorfīni, bet aplaimotais iegūst mieru, labsajūtu, mazina sāpes un stresu.
Atšķirībā no mūsu attālajiem radiniekiem – gorillām un šimpanzēm, cilvēku sociālā pasaule ir daudz sarežģītāka, atkarīga no smadzeņu darbības veiktās sarežģītās kognitīvās un neiroloģiskās apstrādes. To ir vieglāk destabilizēt, bet šī destabilizācija rada dramatiskas sekas mūsu garīgajai un fiziskajai veselībai. Jo attīstītākā sociumā cilvēks dzīvo, jo lielāka trauksmes un depresijas incidence, jo sarežģītāka komunikācija ar draugiem un draudzība kā tāda (jo bagātāka valsts, jo iedzīvotāji vairāk patērē antidepresantus). Gan draugu skaits, gan vientulība ir saistīta ar noteiktiem galvas smadzeņu pusložu reģioniem, kas saistīti ar neirotīkla standarta režīmu un ar to saistītajām pelēkās vielas apstrādes vienībām.
Draudzībai ir īpaši svarīga lomu cilvēka dzīvē, sniedzot emocionālu, sociālu, finansiālu un cita veida atbalstu, kā arī veidojot kopienas, no kurām ir atkarīga cilvēka izdzīvošana. Lielā mērā draudzība balstās uz β-endorfīniem (ne tikai, bet par to vēlāk), kam ir vairākas tiešas labvēlīgas ietekmes uz garīgo un fizisko veselību, savukārt draudzības zaudēšana un vientulība rada būtiskas negatīvas sekas veselībai.
Tikai neliels skaits zīdītāju sugu (cilvēki, cilvēkveidīgie primāti, žurkas, delfīni) ir attīstījušas spēju dzīvot grupās, kas ir lielākas par piecām mātītēm, lai gūtu lielu grupu sniegtās priekšrocības. Trūkums ir tas, ka draudzības ir dārgas – gan laika ziņā, kas jāiegulda lai draudzību radītu un uzturētu, gan kognitīvo spēju ziņā, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi orientētos sociālajā vidē.
Lielākā daļa pētījumu par draudzību ir koncentrējušies uz ļoti nelielu skaitu ierobežotu attiecību, galvenokārt labākajiem draugiem (piemēram, platoniskajiem draugiem vai “labākajiem draugiem uz mūžu”), romantiskajiem partneriem vai attiecībām ar ļoti tuviem radiniekiem (vecākiem, brāļiem un māsām, bērniem — sauksim to par draudzību ar radniecības pienākumiem).
Draudzības veidošana un uzturēšana prasa gan lielu laika ieguldījumu, gan savu diplomātisko prasmju veidošanu un izmantošanu. Pēdējā ietver divas darbības – mentalizāciju un paškontroli. Kā mentalizāciju mēs šajā rakstā sapratīsim citu cilvēku nodomu izpratni. Mentalizācija ir galvenais faktors draudzības veidošanas procesā – lai izvairītos no nepiemērotas reakcijas uz cita cilvēka darbībām, mums ir jāizprot viņu motīvi un nodomi. Par paškontroli šajā aspektā sauksim spēju kavēt savas impulsīvās darbības, kas ļauj izvairīties no nevajadzīgas attiecību destabilizācijas, īstenojot savas īstermiņa egoistiskās intereses. Gan mentalizācija, gan paškontrole ir daudz sarežģītākas kognitīvās darbības, nekā parasti tiek uzskatīts, un tajās ir iesaistītas specializētas smadzeņu neironu sistēmas. Mentalizācijas gadījumā rīcībā ir iesaistīts viens no lielākajiem smadzeņu neironu tīkliem. Tikai cilvēkiem un cilvēkveidīgajiem primātiem ir smadzeņu reģions, kas ļauj šo mentalizāciju veikt – frontālais pols, saukts par Brodmana zonu, un tikai cilvēki un viņu tuvākie radinieki spēj izpildīt paškontroles uzdevumus.
Tātad primātu un cilvēku sociālās dzīves pamatā ir draudzība — personiskas attiecības starp diviem indivīdiem, kas balstās uz dziļu emocionālu saikni. Tieši šī atziņa daudz labāk raksturo sākotnēji pausto viedokli, ka raksta autors ir cēlies no primātiem, nevis Ādama un Ievas.
Pirms sīkāk aplūkot šos aspektus, vispirms īsumā apskatīsim cilvēku sociālo tīklu lielumu un struktūru, kā arī to ietekmi uz mūsu veselību un labklājību.
Primātiem sugas vidējo sociālās grupas lielumu nosaka neokorteksa lielumu, un literatūrā to mēdz saukt par sociālo smadzeņu hipotēzi. Šī saistība gan ir atrodama ne tikai primātiem, bet arī vaļveidīgajiem (delfīniem) un plēsējiem, bet vislabāk tā anatomiski nolasāma kā atšķirība starp pāru veidojošām sugām un ganāmpulku veidojošām sugām visiem zīdītājiem un putniem. Saistība starp sociālās grupas lielumu un smadzeņu lielumu pastāv arī sugas iekšienē – individuālās atšķirības egocentriskā tīkla lielumā nozīmīgi korelētē ar to smadzeņu daļu lielumu, kas atbild par sociālo attiecību pārvaldību gan cilvēkiem, gan pērtiķiem.
Kaut literatūrā un pētījumu apkopojumos skaitļi atšķiras, es ar pārliecību rakstīšu (bet Jums nāksies noticēt), ka regresijas vienādojums paredz – mūsdienu cilvēka dabiskais grupu lielums ir aptuveni 150 (± neliela kļūdas dispersija).
Tieši tik liels dabisko cilvēku grupu lielums ir veidojies gan mednieku un vācēju sabiedrībās, gan vēsturiskiem ciematiem, gan mūsdienu optimālajiem uzņēmumu organizāciju lielumiem un personīgo sociālo tīklu lielumiem. Caurskatot datus, kas balstīti uz tiešiem kontaktiem, telefona zvanu žurnāliem, Facebook un citiem sociālajiem tīkliem, kā arī e-pasta tīkliem, pētnieki nonākuši pie atziņas, ka vidējais grupu lielums ir 154 (ar dispersiju).
Šis skaitlis labi ierakstās arī saucamajā Dumbara grafikā, kas raksturo cilvēku datu kopas (man labpatīk lietot vārdu – slānis), primātu sociālo grupu lieluma sadalījumā un struktūrā. Bet tālāk nosauktie skaitļi raksturo virkni slāņu, ko es vēlētos, lai jūs atcerētos, ja vien lasīsiet šo rakstu tālāk. Piebildīšu, ka šie skaitļi parāda slāņošanos cilvēku egocentriskos sociālajos tīklos, ilustrējot tipiskos izmērus (indivīdu skaitu) katrā slānī un raksturīgās attiecības:
• 1.5 ir faktiski paši tuvākie draugi (tātad ļaužu – daļai viens īpašs draugs, daļai – divi);
• 5 labākie draugi (šajā piecniekā ietilpst arī tie pirmie pusotra);
• 15 īsti draugi (šajā piecpadsmitniekā ietilpst arī iepriekšējie pieci);
• 50 labi draugi (šajā piecdesmitniekā ietilpst arī iepriekšējie piecpadsmit);
• 150 vienkārši draugi un draudzīgi ļaudis (šajos simt piecdesmitos ietilpst arī iepriekšējie piecdesmit). Slānis, kas aptver aptuveni 150 indivīdus, iezīmē nozīmīgu attiecību skaita robežu (tās ir savstarpējas, ilgstošas attiecības, kas raksturojas ar pienākumu, altruismu, savstarpēju interesi par otra gaitām un uzticēšanos. Slāņi, kas ietilpst 150 indivīdu skaitā, ietver gan ģimeni plašākā jēdzienā, gan tradicionālos draugus. Viss, kas pārsniedz 150 slāni jēdzienā “draugs” vairs nav klasificējams. Pēc 150 slāņa attiecības kļūst vairāk transakcionālas, ietver niecīgu sociālo saskarsmi un balstās uz identitātes atpazīšanu, nevis intimitāti;
• 500 – paziņas (ietver arī tos 150 draugus). No šī slāņa sākot, attiecības kļūst arvien darījumiem raksturīgaas un anonīmākas;
• 1500 – pazīstamas sejas;
• 5000 zināmas sejas. Šo rindu autors šīs sejas izjusti sveicina, nekādi neatceroties – kur un kādā sakarā ir ar šiem ļaudīm ticies;
Laiks, kas pavadīts saskarsmē ar atsevišķiem locekļiem, un gatavība rīkoties altruistiski pret viņiem samazinās ar katru nākamo slāni. Pēc 5000 slāņa, ir tikai svešinieki.
Atkārtošos – šie slāņi tiek skaitīti kumulatīvi: 15 slānis ietver 5 slāni, 50 slānis ietver 15 slāni utt. Šai secībai ir dabiska struktūra ar mērogu attiecību aptuveni 3, katram slānim esot aptuveni trīs reizes lielākam par slāni, kas atrodas tieši zem tā. Konkrētie skaitļi (vismaz līdz slānim – 500) izrādās optimāli, lai optimizētu vai pat maksimizētu informācijas plūsmu sociālajos tīklos, uz tiem balstās politiskā un netiešā preču reklāma (pieļauju, ka daudzas reklāmas aģentūras nav iedziļinājušās draudzības kognitīvajās sistēmās, bet intuitīvi to ievēro vai pārņem labāko pieredzi). Pēc toņkārtas – kā ar Jums pirms vēlēšanām runā vēlēšanu sarakstā iekļautais politikānis, var vieglki identificēt – vai Jūs atrodieties viņa 150 vai 500 grupā (lielāku grupu šis politikānis personiski neuzrunā, bet ja uzrunā, tad vāc “mīnusus”).
Mūsdienu Eiropā draugi un ģimene veidojot aptuveni pusi no katra slāņa tīkla. Cilvēkiem, kas nāk no lielām paplašinātām ģimenēm, ir mazāk draugu. Sociālajā kontekstā šāda kopiena ietver plašu ģimeni līdz pat otrajai pakāpei un tās pēcnācējiem. Atšķirība starp ģimeni un draugiem ir svarīga tādēļ, ka ģimenes saites ir salīdzinoši stipras, bet draudzības mēdz ātri izirt, ja tajās netiek ieguldīts pietiekami daudz emociju un darba. Iekšējos slāņos viena persona tiek aizstāta vidēji desmit gados – tātad šie ļaudis mainās salīdzinoši reti, bet slāņos virs 150 – katru gadu līdz 30 % slāņa dalībnieku var mainīt slāni vai pilnībā pazust no tā.
Jādomā, ka 150 slāņa lielumu nosaka arī draudzības uzturēšanas izmaksas. Katrs slānis identificējas ar ļoti specifisku kontaktu biežumu, ja attiecības ir jāuztur stabilas — vismaz (minimālais rādītājs) reizi nedēļā slānī 5, reizi mēnesī slānī – 15, vismaz reizi gadā slānī – 150. Šķiet, ka mūsdienās, īpaši pēc Covid–19 pandēmijas, kontaktu veids kļuvis mazāk svarīgs, tas var būt saskarsmē, tālruņa zvanos, īsziņās un sociālo tīklu ierakstos. Nepietiekami biežu komunikācijas vai tikšanās reižu izraisīta draudzības emocionālās tuvības mazināšanās ir jūtama jau pēc dažiem mēnešiem, lai gan, esot nepieciešami apmēram 3 gadi bez kontakta, lai kāds no tuvākajiem draugiem pilnībā izslīdētu no 150 cilvēku tīkla un nonāktu pazīstamo – 500 slānī. Ja zvani netiek veikti paredzētajā biežumā, nākamā zvana ilgums šai personai palielinoties vismaz par 50%, it kā cenšoties atjaunot vājinātas attiecības.
Vīriešu draudzība ir drīzāk anonīma un klubveida, bet sieviešu draudzība ir vairāk divpusēja un personalizēta. Vīriešu draudzība parasti ir ērtības draudzība; tā ir vairāk aizvietojama un vieglāk aizstājama, veidojas nejauši un vieglāk izirst, parasti ģeogrāfiska attāluma vai vienkārši saskarsmes trūkuma dēļ. Sieviešu draudzība, mēdz būt vairāk divpusēja un koncentrētāka, kur svarīgāks ir tas, kas tu esi, nevis kur tu esi, tavs statuss, darba vieta un ietekme (attiecības ar trimdu vai svešatnē dzīvojošiem tautiešiem – un otrādi – uztur sievietes). Tāpat kā sieviešu romantiskās attiecības, tās parasti ir rūpīgāk izvēlētas un emocionāli dziļākas; sievietes biežāk pieliek lielas pūles, lai saglabātu attiecības. Sieviešu draudzība ietver sarežģītāku kognitīvo apstrādi, atkarīgas no dažādām smadzeņu zonām. Tai pašā laikā sieviešu draudzība ir trauslāka, jo tiek pakļauta katastrofālai sabrukšanai.
Lielākajai daļai cilvēku centrālo atbalsta grupu dzīvē veido divas galvenās personas, kas nav radinieki. Tās ir labākais draugs un romantiskais partneris, un abiem ir atšķirīgas lomas, kas ir izdevīgas katrai personai. Romantiskais partneris vienmēr tiek izvēlēts partneru tirgū. Parasti, neskatoties uz saistību un monogāmijas kultūru, vīriešu dalībnieki savās romantiskajās partnerattiecībās izrāda uzvedību, kas liecina, ka viņi joprojām ir aktīvi partneru meklēšanas tirgū.
Jādomā, ka labākā drauga izvēle nenotiek līdzīgā konkurences un novērtēšanas tirgū. Vienāda dzimuma labākajiem draugiem ir atzīta loma, kas saistīta ar sociālo saikni un uzvedību, ne vīriešu, ne sieviešu dalībnieki neuzskata pretējā dzimuma labākos draugus par potenciāliem partneriem. Labākajām draudzībām raksturīgā stabilitāte un apmierinātība balstās uz lielāku līdzību nekā romantiskajās partnerattiecībās.
Pēdējos divos gadu desmitos ir veikti daudzi plaša mēroga pētījumi un prospektīvi garengriezuma pētījumi, kas liecina, ka pats labākais garīgās veselības un labbūtības, fiziskās veselības un pat ilgmūžības (dzīves ilguma no šā brīža) garants kā arī ekonomiskās perspektīvas, ir vienkārši tuvu draugu un ģimenes locekļu skaits un kvalitāte. Konsekventi – optimālais draugu skaits, lai maksimizētu veselību un labklājību, ir pieci. Milzīga metaanalīze parādījusi, ka labākais rādītājs ir – vai pacients izdzīvojis 12 mēnešus pēc pirmās sirdslēkmes, šis rādītājs ir īpaši objektīvs salīdzinājumā ar citiem rādītājiem, piemēram, veselības pašnovērtējuma un laimes rādītājiem. Un metaanalīzē pētot šo 12 mēnešu izdzīvojamību izrādījās, ka izšķiroši ir divi mainīgie: tuvu draugu skaits un kvalitāte, kā arī –tabakas smēķēšana.
Vēl viena piebilde – ja cilvēks veic pārāk daudz aktivitāšu vai viņam ir pārāk daudz tuvu draugu, laiks, ko cilvēks var veltīt katram iesaistītajam cilvēkam, proporcionāli samazinās, ņemot vērā, ka laiks, kas pieejams socializēšanās procesam, ir ierobežots. Rezultātā individuālo draudzību kvalitāte ir sliktāka nekā tad, ja cilvēkam ir mazāk draugu vai aktivitāšu. Citiem vārdiem sakot, pārāk maz draugu ir tikpat slikti kā daudz vāju draudzību, jo abos gadījumos nav pietiekama sociālā atbalsta vai ir pārāk maz cilvēku, ar kuriem dalīt dzīves pārbaudījumus un slogu.
Līdz slānim 15 cilvēka nākotnes risks atmest smēķēšanu, saslimt ar aptaukošanos, kļūt laimīgam vai depresīvam, saslimt ar dažādām slimībām (un pat onkoloģiskām!) un mirt ir cieši saistīts ar viņu labākā drauga stāvokli. Ja labākais draugs aptaukojas vai zaudē svaru, cilvēkam ir lielāka varbūtība, ka nākamajā posmā viņš sekos šajā virzienā.
Lielbritānijā konstatēja, ka piespiedu sociālā izolācija Covid–19 karantīnas laikā izraisīja ievērojamu anhedonijas (samazināta spēja izjust baudu un/vai motivācija iesaistīties patīkamās aktivitātēs) pieaugumu.
Vientulības izjūta ir nozīmīgs nākotnes depresijas simptomu, funkcionālo ierobežojumu (piemēram, grūtības staigāt, kāpt pa trepēm, aplaistīt dārzu vai pacelt monētu) un, mazākā mērā, pašnovērtētas veselības prognozes rādītājs, kas 6 gadu periodā izraisa vidēji 14 % faktisko mirstības pieaugumu — pat ņemot vērā esošās sociālās attiecības, vecumu, dzimumu, esošo veselības stāvokli, ienākumus, izglītību, ģimenes stāvokli un ģeogrāfisko attālumu no ģimenes vai draugiem.
Kopumā tuva draudzība nav vienkārši patīkama un labprātīga brīvprātīga rosība, laI ar citiem iesaistīties sociāli patīkamās aktivitātēs, bet gan būtiska daļa no mūsu ieroču arsenāla cīņā pret garīgās un fiziskās veselības pasliktināšanos. Vēl svarīgāk – mūsu labklājību un veselību maksimāli veicina ļoti konkrēts draugu skaits (pieci), lai gan jāatzīmē, ka šis optimālais skaits atšķiras atkarā no indivīda dzimuma un personības – nedaudz vairāk nekā pieci sievietēm un ekstravertiem, nedaudz mazāk nekā pieci vīriešiem un introvertiem.
Sociāli aktīviem zīdītājiem – šimpanzēm, paviāniem, savvaļas zirgiem, zebrām, delfīniem –mātītes ar vairāk sociāliem partneriem mazāk cieš no uzmācības, reaģē ar mazāku stresu uz sociālām pārmaiņām, ātrāk atgūstas no traumām, ir auglīgākas un viņu pēcnācēji biežāk sasniedz pieaugušā vecumu, kā arī viņām ir vairāk mazbērnu.
Kāpēc draudzība un vientulība ietekmē mūsu psiholoģisko un fizisko veselību un labklājību? Mūsdienās atbilde galvenokārt (visbiežāk) tiek iekļauta β-endorfīnu darbībā. β-endorfīni ir neirotransmiteri, kas ir daļa no opiātu sistēmas un ir aktīvi gan centrālajā, gan perifērā nervu sistēmā. No visiem opioīdu peptīdiem β-endorfīniem ir vislielākā nozīme šajā kontekstā: tie mijiedarbojas ar hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asi, kas regulē organisma stresa un homeostāzes reakcijas, un samazina tās aktivitāti, kā arī ir iesaistīti patēriņa–atlīdzības regulēšanā, dzemdībās, hipotermijā, elpošanas nomākumā, gremošanā un psiholoģiskajā pieredzē. Turklāt tiem ir iespaidīgas pretsāpju īpašības: β-endorfīnu pretsāpju iedarbība ir 20–30 reizes spēcīgāka nekā morfijam.
β-endorfīni nešķērso asins-smadzeņu barjeru, tādēļ perifēro un centrālo (smadzeņu) β-endorfīnu izdalīšanās ir lielā mērā atdalīta. Smadzenēs tie darbojas kā neiromediatori, bet perifērās sistēmās – kā endokrīnie hormoni. Smadzenēs β-endorfīnam ir īpaša afinitāte pret μ-opioīdu receptoriem, tāpat kā morfijam, radot līdzīgu pretsāpju iedarbību. Šie μ-opioīdu receptori ir atrodami lielākajā daļā smadzeņu, kur tie ir iesaistīti fiziskā un emocionālā stresa un sāpju regulēšanā, to aktivizēšana ar β-endorfīnu smadzenēs samazina stresa sajūtu un rada fizisku siltumu, mieru un relaksāciju, iekšēju harmoniju, sajūtu, ka viss ir kārtībā. Tādējādi tie ir iesaistīti uzticības un saiknes veidošanā. Endorfīnu funkciju traucējumi ir saistīti ar plašu psiholoģisko traucējumu spektru, sākot no autisma līdz personības traucējumiem.
β-endorfīnu izdalīšanās šajā kontekstā ir saistīta arī ar dopamīna neirotransmisijas regulācijas paaugstināšanos, abi neirohormoni sociālajā kontekstā darbojas kopā. Nemēģināšu pilnībā sajaukt sava lasītāja uztveri, tomēr piebildīšu, ka sociālo uzvedību bez šiem diviem hormoniem ietekmē arī testosterons, oksitocīns, vazopresīns un serotonīns. Piemēram, oksitocīna receptoriem ir nozīme romantiskās attiecībās, papildus to galvenajai funkcijai –dzemdību atvieglošanai un piena izdalīšanās regulēšanai laktācijas periodā.
Galvenā aktivitāte, kas stimulē centrālā β-endorfīnu izdalīšanos primātiem, ir sociālā kopšana. Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem sociālā kopšana jeb ieckāšanās var aizņemt līdz pat 20 % dienas. Ieckāšanās ir kažoka kopšana ar ātrumu 3 cm sekunē, un tikai šādā ātrumā tiek stimulkēti zema sliekšņa mehāniski receptori matainajā ādā (atšķirībā no visiem citiem perifērajiem nerviem, tie nav mielinizēti un tiem ir ļoti lēns pārraides ātrums), un impulss tiek nosūtīts uz insulu smadzenēs.
Ar pozitronu emisijas tomogrāfijas attēlveidošanas palīdzību ir pierādīts, ka arī cilvēkam romantiskā partnera glāstīšana uz ķermeņa izraisa modulētu opiātu receptoru aktivitātes (labsajūtu, mieru, relaksāciju) reakciju lielā daļā smadzeņu.
β-endorfīni rada daudzas veselības priekšrocības – gan tieši, gan netieši. Netiešā ietekme rodas tādējādi, ka β-endorfīns palīdz veidot ciešas draudzības saites: draugi un radi ir gatavi mūs atbalstīt, kad mums ir grūti, kā arī palīdzēt, kad mums tas ir nepieciešams, jo izjūt to par savu pienākumu.
Tiešā ietekme rodas divos veidos. Opioīdi dabīgi uzlabo garastāvokli un samazina psiholoģisko stresu (opioīdu reibums). Tā kā, atšķirībā no tradicionālajiem opiātiem, β-endorfīnu lietošana nav fizioloģiski atkarību izraisoša, tad pacilātības sajūta, ko tie rada, kad tiek aktivizēti organiski sociālās mijiedarbības rezultātā, ir labākais pretlīdzeklis depresijai. Otrkārt, β-endorfīnu blakusprodukts ir imūnsistēmas aktivizēšana. Tās regulē dabiskās šūnas, kas uzbrūk vīrusiem un dažiem vēža veidiem, kā arī aktivizē limfocītus.
Kā mehānisms attiecību veidošanai sociālajai kopšanai (ieckāšanās procesam) ir divi praktiski trūkumi. Pirmkārt, ieckāšanās parasti ir vienvirziena – viens dzīvnieks otru kopj, bet saņēmējs parasti aizmieg. Rezultātā pērtiķi un cilvēkveidīgie pērtiķi kopj viens otru pa kārtām, ko parasti dara aptuveni 5 minūšu intervālos. Tādējādi 10 minūtes, kas pavadītas kopīgā kopšanā, faktiski nozīmē tikai 5 minūtes, kurās katram tiek aktivizēta β-endorfīnu sistēma.
Un tomēr lielākais ierobežojums β-endorfīnu aktivizēšanai pērtiķiem ir salīdzinoši mazais iesaistīto skaits – parasti divi, tādēļ dažas pērtiķu sugas sēžas rindās, kur viens kopj iepriekšējā sēdošā muguru. Lai pārvarētu šo slieksni un palielinātu kopienas lielumu, cilvēki radījuši un izmanto virkni uzvedības veidu, kas izraisa opiātu sistēmas darbību, bez fiziska kontaktu. Tie ietver smieklus, kora dziedāšanu, muzicēšanu ar vārdiem vai bez vārdiem, dejas, svētku mielošanos. Kopš pilnībā attīstījusies modernā valoda, β-endorfīnu aktivizēšanai tiek izmantota emocionāla stāstīšana, joki un reliģiski rituāli, mūsdienās sporta sacensību vērošana.
Ja nu esat izlasījuši tik tālu, kaut nedaudz aptvēruši draudzības lomu un darbību garīgās un fiziskās veselības uzlabošanā, pienācis laiks atgriezties pie vientulības un sociālo saikņu mazināšanās kā veselības katastrofas. Mēģināsim apsvērt, kas notiek, ja mums liek atturēties no tikšanās ar draugiem un tuviniekiem. Covid–19 pandēmija un tās izraisītie ierobežojumi mums sniedza plaša mēroga dabisku eksperimentu, kurā cilvēku ikdienas sociālā dzīve tika būtiski traucēta ar piespiedu sociālo izolāciju. Psiholoģiskās sekas bija paaugstināts trauksmes un depresijas līmenis, garīgās veselības pasliktināšanās, ēšanas un alkohola lietošanas paradumu izmaiņas, paaugstināts suicidālo domu biežums un lielāka vientulības izjūta. Tomēr šīs sekas nebija vienādas. Kamēr vairums cilvēku piedzīvoja dažus vai visus šos simptomus, citiem bija maz nelabvēlīgu seku. Vientulība bija vislielākā starp tiem, kuri bija spiesti izolēties vienatnē un kuri bija bezdarbnieki, bet vismazākā starp precētiem vai kopā dzīvojošiem pāriem (tiem bija vismaz viena persona, ar kuru parunāt). Apvienotajā Karalistē tika secināts, ka psiholoģiskā diskomforta līmenis sievietēm un jauniešiem, kā arī Āzijas migrantu kopienā un cilvēkiem ar augstāko izglītību bija daudz augstāks nekā citās kohortās.
Tiem, kuri pirms Covid–19 jutās vientuļi, karantīnas laikā un pēc tās bija 10–15 reizes lielāka varbūtība justies trauksmainiem vai depresīviem. Būt neprecētam, atraitnim vai šķirtenim izrādījās riska faktors sliktākai garīgajai veselībai Covid–19 laikā kohortu pētījumos ne tikai Apvienotajā Karalistē, bet arī Spānijā un Ķīnā. Metaanalīzē par pētījumiem Ziemeļamerikā un Eiropā, atklājās depresijas, pierādījās trauksmes un garastāvokļa traucējumu simptomu pieaugums, īpaši personām ar jau esošām fiziskām slimībām.
Gandrīz visos globālajos pētījumos bija redzams, ka vardarbīgā Covid–19 izolācija atstāja smagākas sekas uz sievietēm, nekā vīriešiem. Sievietes, kas pirms pandēmijas ziņoja par vientulību, divas reizes biežāk nekā vientuļi vīrieši ziņoja par depresijas simptomu pastiprināšanos pandēmijas laikā; savukārt vientuļi vīrieši tikai apmēram 5 % biežāk nekā sievietes ziņoja par trauksmes līmeņa paaugstināšanos. Interesanti, ka saziņa ar draugiem vai ģimeni internetā būtiski nemainīja depresijas risku, un patiesībā dažkārt to pat pastiprināja, apstiprinot iepriekšējos pieļāvumus, ka tiešsaistes vide ir mazāk sociāli atbalstoša nekā tieša saskarsme. Salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes kopumā piedzīvoja lielāku diskomfortu un augstāku panikas, depresijas, emocionālo traucējumu līmeni, kā arī lielākas bažas par saslimšanu ar Covid–19.
Cilvēkiem sociālā izolācija bija negatīvi saistīta ar prefrontālās garozas lielumu, asociācijas garozas un neironu tīkla lielumu. Vientuļiem indivīdiem Apvienotā Karalistē dažos pētījumos pierādīts ievērojami mazāks pelēkās vielas apjoms dažās frontālās un parietālās garozas reģionos, kā arī vizuālajā sistēmā, un vienlaikus lielāks pelēkās vielas apjoms dažās temporoparietālās un temporālās garozas reģionos. Šie novērojumi liecināja, ka sociāli aktīvāki indivīdi un indivīdi ar attīstītākām sociālajām kognitīvajām prasmēm izjūt lielāku vientulību, ja tiek piespiesti izolēties.
Šo atklājumu cēloņsakarība joprojām ir neskaidra. Nav atbildes – vai novērotie anatomiskie modeļi ir izolācijas izraisītu izmaiņu rezultāts, vai arī indivīdiem, kuriem ir šīs anatomiskās īpatnības, ir lielāka predispozīcija izjust izolācijas negatīvās sekas. Tā kā izmaiņas smadzeņu reģionu apjomā un savienojamībā prasa ilgu laiku, lai kļūtu pamanāmas, bet pandēmijas izraisītie karantīnas periodi bija samērā īsi, otrā cēloņsakarības secība varētu būt ticamāka.
Taču šie modeļi varētu izskaidrot, kāpēc vientuļi indivīdi bieži vien psiholoģiski aizveras sevī, veltot vairāk laika mentalizācijai, atmiņām un fantāzijām, lai aizpildītu sociālo tukšumu. Tas var ietvert mājdzīvnieku antropomorfizāciju, intensīvu attiecību veidošanu ar televīzijas varoņiem un atmiņas par pagātnes sociālajām attiecībām ar cilvēkiem, kuri iepriekš izstājušies no indivīda sociālā tīkla. Tas, protams, ne vienmēr ir slikti, jo dažos gadījumos šīs īpašības var pārvērst par radošu priekšrocību tie, kam ir talants stāstīt (Covid–19 laikā tika radīts vairāk bestselleru kā citos gados). Tomēr lielākā daļa cilvēku, visticamāk, piedzīvoja smagu stresu.
Funkcionējoša sociālā vide cilvēkam ir svarīga, tāpēc, ja viņiem tiek liegta socializēšanās, viņi var piedzīvot nelabvēlīgas sekas daudzos dažādos līmeņos. Ja pat uz salīdzinoši īsu laiku, piemēram, dažiem mēnešiem, tiek liegta iespēja tikties un sazināties ar draugiem, tas neizbēgami izraisa attiecību pasliktināšanos, bet tas savukārt var negatīvi ietekmēt gan garīgo, gan fizisko veselību, ja draudzība tiek zaudēta un netiek salīdzinoši ātri aizstāta.
Mūsu ārkārtīgi intensīvā sociālā dzīve padara mūs īpaši neaizsargātus pret vientulību. Tā kā β-endorfīnam ir nozīmīga loma draudzības veidošanā un uzturēšanā, un tas tieši un netieši ietekmē mūsu veselību, sociālā izolācija pakļauj cilvēku ievērojamam garīgās un fiziskās veselības riskiem. Draugi ir dabisks līdzeklis pret depresiju un anhedoniju.
Vientulību vislabāk var saprast kā evolūcijas signālu, ka mūsu sociālajā dzīvē ne viss ir kārtībā un mums steidzami jārīkojas, lai labotu situāciju. Tomēr draudzības veidošana un uzturēšana prasa daudz laika, pūļu un neatlaidību. Lai draudzība mazinātu depresiju un slimības, tā ir jāveido labu laiku pirms tā kļūst nepieciešama, jo tieši uzticēšanās un pienākuma sajūta, kas izveidojusies daudzu stundu garumā, saskarsmē ar konkrētu personu liek mums pozitīvi reaģēt uz viņu lūgumiem pēc atbalsta. Mēs labprāt palīdzam draugiem, jo jūtam personīgu pienākumu pret konkrēto personu, bet svešiniekiem mēs palīdzam tikai no labestības.
