Pēteris Apinis: Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis, kurš glābj dzīvības 49
Pēteris Apinis


Pēteris Apinis
Pēteris Apinis
Publicitātes foto

Autors: Pēteris Apinis, ārsts

Tik ilgi, cik labprāt lasu Latvijas presi, šajā presē strādā Māra Libeka, viņa ir viena no azartiskākajām, profesionālākajām un rosīgākajām Latvijas žurnālistēm. Mārai ir vīrs, ietekmīgs un godājams ārsts un politiķis, un šā vai cita iemesla dēļ Māra regulāri pievēršas veselības aprūpes un medicīnas tēmām, un viņas spalva ir asa un trāpīga. Vēl jāpiebilst, ka Māra Libeka ir „Latvijas avīzes” seja, kuras raksti nereti ir šīs avīzes politikas vējrādītājs.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties
Ukraina pazemo Putinu, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 3
Lasīt citas ziņas

Šoreiz man jāteic, Māra Libeka ir maldināta, un viņas uzmanības centrā nonācis neatliekamās palīdzības speciālists Roberts Fūrmanis, kam viņa veltījusi rakstu sēriju, galvenokārt portālā „lasi.lv”. Mārai ir padomdevēji, kas viņai paģēr, ka šis Roberts Fūrmanis ir slikts cilvēks, iespējams, savulaik apsūdzēts kādā krimināllietā, iepējams, kādai darbiniecei teicis skarbus vārdus, un tas viss kopā, Libekasprāt, ir pietiekams iemesls lai uzskatītu, ka Roberts Fūrmanis ir cilvēks ar sliktu reputāciju un nekavējoši atlaižams no Paula Stradiņa slimnīcas neatliekamās palīdzības dienesta vadītāja posteņa.

Tad nu es rakstīšu dažus vārdus Roberta Fūrmaņa aizstāvībai. Ja mums Latvijā nebūtu Roberta Fūrmaņa, viņš mums būtu jāizdomā. Jau skolas gados sava tēva ietekmē sācis strādāt par sanitāru neatliekamās palīdzības (tolaik vēl sauktā par ātro palīdzību) brigādē, uz NMPD brigādes nostrādājis visus studiju gadus, visu rezidentūru, kļuvis par sertificētu anesteziologu, reanimatologu un neatliekamās palīdzības speciālistu, viņš vēl pēc vairāk nekā 20 gadiem nav zaudējis degsmi cīnīties par katra cilvēka dzīvību.

CITI ŠOBRĪD LASA
Robertam reanimācijas pasākumos Dievs ir stāvējis klāt, viņam ir izdevies no nāves izraut itin daudzus, un es pat pazīstu cilvēku, ko no klīniskās nāves glābis Roberts Fūrmanis.

Pats būdams reanimatologs, zinu, cik reti ir veiksmīgs kardioreanimācijas iznākums. Tikai filmās rāda, ka ārsts sāk masēt krūšukurvi jaunai, glītai pacientei, veic elpināšanu mute-mutē līdz paciente pamostas un saka „paldies, dakter!”. Dzīvē tie lielākoties ir smagi, veci, multimorbīdi pacienti, kam aritmijas vai cita iemesla dēļ apstājusies sirdsdarbība. Jā, arī man mašīnas bagāžniekā allaž līdz ir maska un ambu- maiss, bet Robertam – vienmēr dzīvē līdzi ir arī savs defibrilators un intubācijas komplekts. Vienmēr dzīvē, un tas ir glābis cilvēkus.

Tas ir daudz vai maz?

Otru argumentu Roberta Fūrmaņa labā es stāstīšu par kardiopulmonālās reanimācijas apmācību. Visiem, kas ieguvuši autovadītāja tiesības, nācies kārtot eksāmenu kardiopulmonālajā reanimācijā. Cik daudzi ir gatavi palīdzēt cilvēkam, kam apstājusies sirdsdarbība un elpošana vismaz 15 minūtes – līdz atrauc neatliekamās palīdzības brigāde? Es varu ar pilnu atbildības sajūtu teikt – Roberts saviem audzēkņiem (un tādu ir tūkstošiem) ir ļoti kvalitatīvi mācījis šo palīdzības sniegšanas jomu.

Un trešais – ārsts no ārsta atšķiras pēc specialitātes. Nu salīdzināsim trauslu acu ārsti, kura operē mikroskopa kontrolē un varena auguma ķirurgu, kurš no vēdera dobuma izņem vēzi ar visām metastāzēm. Uzminiet, kurš no viņiem skaļāk komandē savus asistentus un agresīvāk diskutē ar anesteziologu? Reanimācija prasa acumirklīgu rīcību un uzticību procesa līderim.

2019. gada 31. jūlijā tika saņemta informācija par iespējamajiem drošības riskiem Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā. Veselības vadības ārsta funkcijas un pacientu evakuāciju uzņēmās NMPD atbildīgais ārsts Roberts Fūrmanis. Kaut arī spridzeklis slimnīcā netika atrasts, pacientu drošība prasīja atsevišķus korpusus evakuēt, daļu smagu slimnieku pārvest uz citām slimnīcām, un Roberts Fūrmanis to veica par spīti toreizējās Veselības ministres un daudzu citu „padomdevēju” varonīgām pūlēm arī kaut ko komandēt un vadīt.

Reklāma
Reklāma

Iedomājieties situāciju – vadības ārstam jāveic vairāku tūkstošu pacientu evakuācija, jāstrādā rokurokā ar glābšanas dienestu, policiju un militāristiem, bet bariņš gudrinieku maisās pa vidu. Man noteikti būtu bijusi nepārvarama vēlme nosūtīt visus šos gudrīšus „kaut kur”.

Šķiet, zināma daļa no personāla, kas stāvēja un smēķēja, nevis izpildīja Roberta Fūrmaņa norādījumus, toreiz šo to dabūja dzirdēt, par ko ausis sasvila.

Tagad nedaudz par neatliekamās palīdzības nodaļu. Visiem mīļajiem lasītājiem vēlos paskaidrot, ka neatliekamās palīdzības nodaļa no uzņemšanas nodaļas atšķiras, pie kam – krietni. Uzņemšanas nodaļā ierodas pacients ar nosūtījumu, viņam tiek veikta primāra apskate, noformēta slimības vēsture, uzlikta plastmasas aproce, un pacients tiek nogādāts nodaļā.

Neatliekamās palīdzības nodaļā pacientu atved neatliekamās palīdzības dienesta speciālais transports vai kāds cits transports, pacients tiek izmeklēts, viņam tiek uzsākta ārstēšana, viņu konsultē speciālisti. Pasaules pieredze paģēr neatliekamās palīdzības nodaļā pacientam atrasties līdz trim diennaktīm. Protams, tas šobrīd īsti neattiecas uz Stradiņa slimnīcu, kur telpas neatliekamās palīdzības nodaļai ir pārlieku šauras un nepiemērotas, un visi gaida jauno korpusu, kur neatliekamo palīdzību varēs veikt civilizētos apstākļos.

Šeit man jāatgādina tālais 2009. gads, kad Tautas partija par veselības ministri cēla Baibu Rozentāli. Laiks bija smags, banku krīze lika samazināt finansējumu visām nozarēm, tai skaitā veselības aprūpei. Baiba Rozentāle šādos apstākļos sagrieza neiedomājamu rosības virpuli, un slēdza Rīgas 1. slimnīcu kā neatliekamās palīdzības slimnīcu. Daudzi simti profesionāļu tika atlaisti, ārsti un māsas devās uz ārzemēm, slimnīcā tika ieviests dienas stacionārs un divas poliklīnikas.

Neatliekamo palīdzību Baiba Rozentāle uzticēja veikt tikai divām slimnīcām Rīgā – Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai, kurai jau bija piemērotas telpas, un vēl jauna neatliekamās palīdzības nodaļa tika uzbūvēta papildus, kā arī Paula Stradiņa klīniskai universitātes slimnīcai, kura līdz tam bija specializēta slimnīca, pārsvarā ārstēja smagus slimniekus, ar ko galā netika lauku – reģionālās vai rajonu slimnīcas, šajā slimnīcā operēja sirdi un smadzenes, tajā bija vadošie konsultatīvie centri.

Slimnīca pārorientējās, taču saglabāja „gudrākās un smalkākās” slimnīcas tradīcijas, neatliekamā palīdzība tika sniegta nepiemērotā šaurībā cerībā uz jauno korpusu. Bet, pateicoties „Vienotībai” kā pirmo jauno korpusu cēla to, kurā sniedz ambulatoro palīdzību, un neatliekamās palīdzības pacientiem un speciālistiem joprojām ir gauži slikti apstākļi, nu cerams tas beigsies pēc diviem gadiem.

Es necenšos attaisnot grūtības, kas pacientiem jāpiedzīvo Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Nudien ar saspiestību un nepiemērotību nevar attaisnot tīri cilvēciskas un organizatoriskas problēmas. Esmu dzirdējis daudzus pacientus, kas šajā nodaļā jutušies pamesti, gana neaprūpēti. Man zvanījuši radi un lūguši pasteidzināt procesu un palīdzēt pacientam nokļūt klīniskā nodaļā. Izmeklēšana un ārstu konsultācijas nereti notiek pārlieku cieši blakus citiem pacientiem. Un šādā situācijā slimnīcas vadība lēma – par neatliekamās palīdzības centra vadītāju celt Robertu Fūrmani, kurš ir ļoti darbaspējīgs, ļoti prasīgs pret sevi un citiem, un – fanātisks glābējs.

Cerības, ka šāds talantīgs, enerģijas pārpilns un gana zinošs kolēģis būs arī pieklājības ikona pret tiem, kas nepilda viņa norādījumus, slimnīcas vadība neloloja.

Svaru kausos – kvalitatīvāka, organizētāka palīdzība pacientiem vai atsevišķu darbinieku labklājība –, slimnīcas vadība izšķīrās par pacientiem. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrs strādā 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Ik dienu neatliekamas palīdzības sniegšanu centrā nodrošina aptuveni 40 cilvēku liels personāls. Centrā diennaktī uzņem vidēji 140–210 pacientus.

Jebkuram pacientam, kurš pats ieradies Neatliekamās medicīnas centrā vai arī atvests ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādi, saskaņā ar MK 1529. noteikumiem tiek garantēts neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas prioritātes līmenis.

Neatliekamās palīdzības nodaļa nudien nav daiļu rakstu izšūšanas pulciņš. Neatliekamā palīdzība nozīmē (gandrīz vai militāru) disciplīnu un rīkojumu izpildi pat tad, ja kādam šķiet, ka jaunais vadītājs kaut ko dara nepareizi. Un slimnīcas vadības vēlme dažus kolēģus rotēt uz nodaļām ar mazāku spriedzi, ir bijis vieds lēmums.

Medicīnai ir vajadzīgi gan ārsti, kas nekavējoties uzsāk intensīvo terapiju pat pirms radioloģiskās un laboratoriskās izmeklēšanas, gan ārsti, kas vairāku dienu garumā terapijas nodaļā piemeklē skrupulozi precīzas devas 8–10 medikamentiem, ko pacients saņem ikdienā savu multimorbīdo slimību ārstēšanai.

Bet atgriezīšos pie godātās „Latvijas avīzes” žurnālistes Māras Libekas. Jā, gaidāma tiesa – darbinieki pret slimnīcu. Pirms tiesas žurnalistiskiem līdzekļiem ietekmēt tiesas procesu ir Latvijā plaši pieņemts risinājums, bet nudien nav labs un korekts; rodas iespaids, ka Māra Libeka neuzticas tiesai.

Un vēl – es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka Roberts Fūrmanis nekad nav kādu fiziski iespaidojis, pat ja šādas aizdomas kādam ir bijušas un kādā tiesvedībā šāda apsūdzība nonākusi.

Vienīgos miesas bojājumus, ko viņš izdarījis, ir – salauzis dažas ribas, masējot sirdi (krušu kurvi) pacientiem ar klīnisku nāvi. Bet no šīs komplikācijas nudien neviens reanimatologs nav pasargāts.

Divas piebildes – esmu lasījis arī Laines Fedotovas rakstu „Mediķi uz nažiem – Stradiņa slimnīcas iekšējo konfliktu risinās tiesas zālē”; izvēlējos rakstam nelikt bildi, bet Roberta Fūrmaņa stāstīto par Neatliekamās palīdzības dienesta darbu raidījumā „Dr.Apinis”:

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.