Pēteris Apinis: Vīriešu veselība un auglība, spermatozoīdi un testosterons
0
Šis raksts lielā mērā ir aicinājums noskatīties raidījuma “Dr.Apinis” atkārtojumu svētdien, 1. februārī plkst. 18.00 par vīriešu veselību, par dzimumlocekļa funkcijām un problēmām, par diagnostiku un ārstēšanu. Raidījumā piedalās ģimenes ārsts Andris Baumanis, plastikas ķirurgs Jānis Ģīlis un andrologs, urologs Andris Ābele.
Gandrīz nekas no tā, ko izlasīsiet šajā rakstā, netiks runāts raidījumā. Šajā rakstā ir mans viedoklis, manis izlasīta medicīnas literatūra un mana izpratne par spermatoģenēzi, bet varu apgalvot – raidījums ir ļoti informatīvs un mani kolēģi – par mani daudzkārt zinošāki. Un vēl – medicīna nestāv uz vietas, un medicīna nekad nav vienvirziena kustība. Ārstu viedokļi mēdz būt atšķirīgi, un tiem ir jābūt atšķirīgiem – tikai tā virzās uz priekšu medicīnas zinātne. Ticiet man – arī par to, kas šeit rakstīts, var atrast pretrunīgus viedokļus. Pie kam nav viegli skaidrot to, par ko parasti sabiedrībā nerunā, runā pusčukstus vai runā tikai zināmā alkohola reibumā. Varbūt kaut ko no šeit rakstītā nosarkusi bioloģijas skolotāja cenšas izskaidrot vidusskolēniem, bet apzināti neesmu skatījies nevienā mācību grāmatā lai neietekmētos no stila.
Kā vienmēr raksta sākumā būtu labi sniegt atslēgas secinājumu – un tas ir tāds – vīriešiem fiziskā aktivitāte ir labākais līdzeklis seksuālās dzīves uzlabošanai.
Galvenais varonis mūsu stāstā ir spermatozoīds, kuram jāveic sarežģīts un pat naidīgs ceļš, lai apaugļotu olšūnu. Reprodukcija ir neticami augsti attīstīts, miljoniem gadu ilgs process, bet tas nav taisns vienvirziena ātrgaitas lielceļš. Tātad – spermatozoīdam, kurš ticis laukā no vīrieša, ir jāšķērso dzemdes kakls un dzemde, kopumā – savi 25 centimetri (šeit nudien es neesmu pārliecināts par šo attālumu un labprāt pieņemšu ginekologu negatīvus komentārus). Bet es tā parēķināju, ka cilvēkam tas atbilst maratonskrējienam.
No evolūcijas viedokļa tieši šajā rakstā es cenšos skaidrot to – kāpēc un kā mēs dzīvojam – ēdam, guļam, vairojamies, jo savulaik kāds spermatozoīds nonāca jūsu mātes makstī. Ejakulācijas laikā penis ir veidots tā, lai iederētos dzemdē, tā tas notika arī tad, kad jūsu bioloģiskais tēvs nodevās seksam ar jūsu bioloģisko māti. Nu tā – spermatozoīds ar ejakulātu izšļācās makstī, izgāja cauri jūsu mātes dzemdes kaklam, pašai dzemdei, sameklēja olvada izeju, izlauzās cauri gļotu masai, kas šo ieeju sargāja, nonāca olvados, bet tur – sagaidīja jūsu mātes olšūnu. Neticami – šo maratonu šis spermatozoīds veica ātrāk nekā pasaules rekordists maratona distancē (šķiet, ka oficiālais pasaules rekords ir 2 stundas, 0 minūtes un 35 sekundes, kaut ar “zaķu” palīdzību speciālos apstākļos maratons ir veikts krietni ātrāk par divām stundām). Un tomēr – spermatozoīds šajā sacensībā ir pārāks, bet tikai viens no 100000 spermatozoīdu, kas sāk šo ceļu praktiski vienlaikus. Gluži kā Ņujorkas maratonu sāk daudzi desmiti tūkstošu, bet galveno balvu saņem Etiopijas vai Kenijas skrējējs.
Interesanti ir arī tas, ka sperma sākumā koagulējas, bet pēc tam kļūst šķidra. Spermai jāiziet caur dzemdes kakla kanālu, un tikai nedaudz no spermas tiek tam cauri. No 100 miljoniem spermatozoīdu tikai 5 miljoni iztur šo pirmo barjeru, proti – dzemdes kakla barjeru. Tiem, kas atceras koloidālo ķīmiju, atgādināšu, ka vagīnas šķidrums ir skābs (pH 5), bet spermas pH ir 7. Man šķiet, ka šis vagīnas skābums ir buferizēta naidīga vide, un spermatozoīdiem ir jāizkļūst no turienes ātri. No tiem 5 miljoniem, kas izkļūst caur dzemdes kaklu tikai 100 sasniedz olvadu, bet tikai 1 apaugļo olšūnu (ja vien apaugļo, ja vien sieviete ar smēķēšanu, medikamentiem, neveselīgu dzīvesveidu nav izdarījusi visu, lai šī olšūna neielaistu sevī arī šo vienu spermatozoīdu).
Interesanti, ka spermatozoīdi darbojas kolonās un ir izpalīdzīgi – daļa ir gatava mirt, lai viens no viņiem sasniegtu olšūnu.
Pirmā spermatozoīdu kārta iziet caur dzemdes kaklu, nonāk dzemdē un tiek iznīcināta kā romiešu falanga. Es lāga nezinu, cik falangas iziet cauri, bet tad tas veiksminieks spermatozoīds atrodas citiem pa vidu, malējie deaktivizē sievietes imūnsistēmu un iet bojā. Tā nu simts vidējie nonāk galā – pie olšūnas vai vismaz tur, kur olšūnai teorētiski vajadzētu būt.
Tie 5 miljoni spermatozoīdu, kas iziet cauri dzemdes kanālam, ir tie, kas absorbē sievietes imūnsistēmu. Šī imūnsistēma vienkāršoti ir T šūnas, B šūnas un antivielas. Lai imūnsistēmu kaut aptuveni saprastu, vispirms ir jāpabeidz 6 kursi medicīnas augstskolā.
Olvads savieno dzemdi ar peritoneja dobumu; ja caur olvadiem no dzemdes dobuma peritoneja dobumā nonāktu mikroorganismi, sāktos smags peritonīts. Tāpēc olvadiem priekšā ir arī gļotu aizsprosts, un šķiet, ka tas laiž cauri spermatozoīdus tikai vienu vai divas dienas mēnesī, proti, šajās dienās gļotu slānis ir plānāks.
Studiju gados mēs mācamies olšūnas ciklu, bet ir arī spermatozoīdu cikls, bet tas nav pārlieku garš – pusotras stundas. Iespējams, ka daļa no spermatozoīdiem labāk deaktivizē imūnsistēmu, bet citi to nedara. Tas var būt viens no iemesliem neauglībai – ja spermatozoīdi nespēj deaktivizēt sistēmu, arī vienīgais uzvarētājs netiek cauri aktīvai sievietes imūnsistēmai.
Šoreiz stāsts ir par vīriešu veselību, tātad par spermatozoīdiem, un atgriezīsimies pie sēkliniekiem. Sēklinieki ražo spermu. Sēklinieki atrodas olās. Spermas ražošana aizņem 60–90 dienas, un šo procesu sauc par meiozi. Ražojot spermu, vīrieša organisms ņem vērā, ka spermai būs tikai puse no ģenētiskās informācijas, kas atrodas visās pārējās vīrieša ķermeņa šūnās. Meiozē spermatozoīdi veidojas atšķirīgi viens no otra; mēs iegūstam rekombināciju, kas ir evolūcijas pamats. Katram spermatozoīdam hromosomas sajaucas citādāk un – atkārtošos – šajā procesā tiek iegūta puse no hromosomu skaita, kas nepieciešams, lai pievienotos otrai pusei. Manuprāt – daba ir iekārtota tā, lai nebūtu divu vienādu spermatozoīdu.
Te derētu atgādināt, ka arī sievietei no daudzām olšūnām veiksmīgas – tādas, kas savienojas ar spermatozoīdu un vēlāk izaug par bērnu, ir tikai dažas. Koncepcijas brīdī sieviešu kārtas auglī ir 5 miljoni olšūnu; 1 miljons ir dzimšanas brīdī, bet sieviete dzīves laikā ovulē tikai 1000 olšūnu. Tik daudz? Patiesībā – vienu mēnesī, bet saražo 10 mēnesī, proti – katru mēnesi zaudē 10 olšūnas. Kad sievietei ir 45 gadi, tai patiesībā vairs nav olšūnu, vai tās noveco un neattīstās. Bet spermatozoīdi tiek pastāvīgi atjaunoti līdz vīrieša nāvei. Kaut kāda iemesla dēļ tieši spermatozoīdi ir cilvēka evolūcijas avots. Tai pašā laikā tēvs ir vairāk pakļauts vides stresa faktoriem nekā māte.
Sēklinieki ir apbrīnojams dabas veidojums. Olas atrodas brīvā gaisā. Iespējams, ka tas saistīts ar temperatūru. Spermatoģenēze ir tik enerģētiski ietilpīgs process, ka tas izdala daudz siltuma. Es to salīdzinātu ar enerģiju vai siltumu, kas cilvēkam proporcionāli nepieciešams, lai peldus pārpeldētu Lamanša šaurumu (to katru gadu veic simtiem peldētāju). Katrā spermatozoīdā ir 75 mitohondriji, es teiktu – katrs spermatozoīds olās ir elektromotors.
Man šķiet, ka iet saunā nav nekas labs, jo olas “uzvāras” iespējams, ka vīriešiem uz saunu būtu jāiet ar ledus maisiņiem, ko likt olām abās pusēs.
Spermatoģenēze ir process, kad no apaļas šūnas stadijas (spermatogēnā cilmes šūna. Šī šūna ir ievērojama; tā faktiski ir vīrieša embrionālā cilmes šūna) spermatozoīds veidojas stadijā, kurā ir puse no hromosomu skaita.
Un tad, kad ir izveidota šūna ar pusi no hromosomu skaita, tiek izveidota aste. Pats spermatozoīds it gauži mazs – puse vai trešdaļa no limfocīta izmēra – pāris mikroni. Bet aste – 35 mikroni. Tas patiešām ir lielisks dabas inženierijas sasniegums. Astes izveide ir visnopietnākā un radikālākā šūnas transformācija organismā. No šīs stadijas līdz nākamajai paiet apmēram 3 nedēļas. Lielā mērā spermatoģenēzi nosaka A vitamīns. Mikrotubulas tiek izvietotas vietā, kur veidojas savienojums ar asti. 300 gēni kontrolē tikai spermatozoīdu kustību.
Spermatozoīdi ir ļoti kompakti, 10 reizes kompaktāki nekā jebkura cita šūna organismā – gan no mitohondriālā blīvuma, gan citoplazmas blīvuma, gan kodola blīvuma – tajā arī DNS ir daudz vairāk kondensēta. Šiss process ilgst 6 vai 7 nedēļas, tad, kad tas ir pabeigts, šūna ir nekustīga un iepakota. Spermatozoīdam ir jābūt ļoti labi iepakotam, lai izdzīvotu ārpus vīrieša; un lai mūsu spermatozoīds būtu labā formā, tajā ir daudz enerģijas. ATF un ogļhidrāti tiek enerģijai uzkrāti citoplazmā un astē. Spermatozoīds ir kā raķete – sapakots vienam lidojumam. Vēl divas nedēļas spermatozoīdi tiek paturēti sēklinieku piedēklī – epididimā, kas ir komata formas orgāns sēklinieku aizmugurē. Spermas kvalitāti nosaka epididims. Lasītājiem piebildīšu, ka epididims ir pakļauts infekcijām, īpaši jau gonorejai, kas var izraisīt vīriešu neauglību.
Epididimā spermatozoīdi sāk apgūt progresīvu (bez politikas) kustīgumu. Tie sāk kustēties uz priekšu, nevis nekustēties vai kustēties apļos. Un visinteresantākais ir tas, ka spermatozoīdi iemācās sajust smaržu, proti iegūst spēju sekot ķīmiskiem signāliem. Spermatozoīdiem ir burtiski ožas sajūta attiecībā uz sievietes folikulu šķidrumu, tāpēc tie precīzi zina, kurp doties. Un šis spermatozoīdu ķīmiskais receptors ir ožas tipas receptors, tā vismaz apgalvo prominentais žurnāls “Nature”.
Ja paņemtu sēklinieku spermu un to ievadītu dzemdē ar apsēklošanas tehnoloģiju, tā vienkārši tiks nogalināta. Ja paņemtu spermu no epididima augšdaļas, spermatozoīdi kustēsies apļos un itin ātri tiks nogalināti no sievietes imūnsistēmas. Bet ja spermatozoīdi tiks paņemti no epididima gala, kurā tie jau ir sagatavoti, sapakoti un apmācīti, kur tie tiek uzglabāti zināmajai vajadzībai, tad šie spermatozoīdi pie medicīniskās apaugļošanas zinās, kurp doties un strauji virzīsies uz priekšu, veiks savu maratonu cauri dzemdei un nonāks olvados.
Epididima pamatne būtībā ir palaišanas platforma, kurā tiek uzglabāti pusmiljards vai 600 miljoni spermatozoīdu. Tas ir pietiekami 5 ejakulācijām. Ja vīrietis ar seksu nodarbojas vairākas reizes dienā katru dienu, viņš var izrādīties neauglīgs, jo falangām nepietiek karavīru, tad nu brīdī, kad tiešām ir mērķis radīt bērnus, vīrietim būtu jāpāriet uz seksu katru otro dienu. Bet daudziem vīriešiem nav problēmu bērnus radīt katru dienu.
Man visai grūti izskaidrot, kāpēc optimāli būtu nodarboties ar seksu dažas dienas pirms ovulācijas. Piemēram, ja ovulācija ir cikla 15. dienā, tad labāko dzimstību varētu panākt, ja cilvēki nodarbojas ar seksu 9., 11. un 13. dienā, un sekss katru otro dienu esot optimālais intervāls.
Kā tad tā, vaicās lasītājs? Tiko taču lasījām, ka spermatozoīdi tiek iznīcināti no maksts un dzemdes imunoloģiskajām sistēmām?
Tie spermatozoīdi, kas izgājuši cauri dzemdei, gļotu slānim un tikuši olvados, ir nonākuši pašā labākajā dzīves vietā – patīkamā vietā, ar pareizu pH līmeni, siltumā. Šķiet, ka tie saistās ar olvada endotēliju, tiek no tā pabaroti, un gaida savu uznāciena brīdi – proti, kad otrā olvada galā parādīsies olšūna. Jo šī olšūna ir dzīva un spēj apaugļoties tikai astoņas stundas. Tātad – labāk sekss pirms ovulācijas, nekā tās laikā vai pēc tās.
Sperma ir 10% bazālais šķidrums ar spermatozoīdiem. 80% šī šķidruma nāk no sēklas maisiņiem – dziedzera priekšdziedzera (prostatas) aizmugurē. 10% ir prostatas šķidruma, kas ir dzidrs un lipīgs un ar to tiek ieeļļots urīnizvadkanāls, kas dažkārt šķiet saprotams kā priekšlaicīga ejakulācija.
Vīrieša urīnizvadkanālā ir divas vārstules – viens ir urīnpūšļa kakls – tas aizveras stingri seksa laikā. Otrs ir urīnizvadkanāla sfinkteris, caur kuru mēs čurājam – tas atveras un ejakulāts tie izsviests sievietes makstī ar muskuļu saraušanās palīdzību dažu sekunžu laikā.
Es gana labi apzinos, ka visu pastāstīt vienā rakstā nav iespējams. Es vēl noteikti vēlējos pastāstīt, ka ir vīrusu infekcijas, kas var ietekmēt sēkliniekus un potenciāli izraisīt neauglību. Visbīstamākās, manuprāt, ir cūciņas. Vispār – nav nemaz tik daudz vīrusu, kas nokļūst sēkliniekos (tāpat kā smadzenēs, kuras sargā hematoencefāliskā barjera). Bet cūciņu vīruss sēkliniekos iekļūst aptuveni katrā trešajā gadījumā. Cūciņas ir dziedzeru slimība. Tā ir bīstama pubertātes vecumā; ja bērns saslimst ar cūciņām – vīruss izplatās uz vairākiem dziedzeriem – uz aizkuņģa dziedzeru un izraisa diabētu, uz siekalu dziedzeriem, izplatās arī uz sēkliniekiem. Cūciņu vīruss izraisa sēklinieku nekrozi un tūsku. Pret cūciņām bērni ir jāvakcinē, jo neauglība ir ļoti nozīmīga cūciņu komplikācija.
Vīrusi, kas var ietekmēt sēkliniekus, ir arī Zika vīruss, kas tiek pārnests ar spermu, kā arī Ebolas vīruss. Esmu lasījis arī rakstus par Covid–19 pandēmijas laikā taisītām autopsijām, kur katram 10 mirušajam vīrietim vīruss tika atrasts arī sēkliniekos.
Šeit es nolēmu rakstu beigt. Bet kur tad testosterons? Kur testosterona gēli un injekcijas, kas internetā tiek reklamēti un aprakstīti kā brīnumlīdzekļi vīriešu dzimumpotences atjaunošanai vai vienkārši uzlabošanai, muskuļu masas un vēdera sešpakas palielināšanai, labiem sporta rezultātiem. Pirmkārt – par to pieskaramies raidījumā – noskatieties raidījuma Dr.Apinis atkārtojumu 1. februārī plkst. 18.00 TV24. Otrkārt – tas ir materiāls vismaz sešām lapaspusēm, un to spētu līdz galam izlasīt tikai daži lasītāji. Es apsolu, ka kādreiz to uzrakstīšu.
