Ruslana Marceņuka referātā konferencē pieminēja ukraiņu partizānu gājienu uz Baltiju… 4
R. M.: Ap 1950. gadu tika izgatavotas aģitācijas lapiņas krievu valodā. Tās izlīmēja, meta pastkastītēs, bibliotēkās lika starp grāmatu lapām, starp avīzēm. Saturā doma bija, ka valstīm, kas zaudējušas savu neatkarību, jācīnās par tās atgūšanu. Lapiņu izplatīšana notika ar reidu palīdzību, caur mežiem, caur Baltkrieviju, izmantojot sakarus ar tiem, kas jau bija legalizējušies. Radīja arī nelielu pārgājiena grupu sakaru nodibināšanai ar nacionālajiem partizāniem Baltijā. UPA grupa devās uz Lietuvu. Taču, konstatējusi, ka tiek izsekota, tā apmeta vairākus lokus Baltkrievijā un atgriezās. Dokumentu par šo reidu ir ļoti maz, tāpēc nekas lāgā nav zināms. Praktiski vienīgais materiāls, kas mums ir, ir šīs lapiņas. Acīmredzot drukātas Karpatu kalnos. Baltijai domātās proklamācijas ir ļoti garas, arī pa divām lapām, ar stāstu par to, kā partizāni cīnās.
Bet diplomātiskā cīņa?
A. R.: Visi, par kuriem stāstām, faktiski bija profesionāli pagrīdnieki, karotāji. Bezkompromisa maksimālisti. Viņi nespēja aizraut visu Ukrainu, tomēr ar Rietumukrainu vien negrasījās apmierināties. Viņi redzēja tikai “vienotu Ukrainu”. Taču, ja Rietumukrainai Bandera un Romans Šuhevičs bija nešaubīgi brīvības cīnītāji, tad austrumdaļai… Mums nebija bijis tāda diplomātiskā korpusa kā Baltijas valstīm. Jums palika sūtņi, vēstniecības Rietumos. Tā ir kardinālā atšķirība starp Ukrainu un Baltiju. Pat mūsu 1991. gada neatkarības deklarācijā ne ar vārdu nav pieminēts 1918. gada valstiskums. Līdz 2014. gadam Austrumukrainā pilsētu centrālās ielas nesa Ļeņina vārdu, bet rietumos – Banderas. Un tas vienā valstī! Tas gan jāsaka, ka šis karš ar Krieviju radījis pieprasījumu pēc nacionālās pretošanās kustības vēsturiskajiem varoņiem. Radusies vēlme adaptēt mūsdienām UPA sveicienus, lozungus.
Skats uz vēsturi Ukrainā pēc 2014. gada un “Maidana” būtiski mainījies?
A. R.: Nešaubīgi! Līdz 2014. gadam Ukrainā vēsture nevienu, izņemot profesionāļus, lāgā neinteresēja, toties tagad tā ir ļoti populāra. Kijevas universitātē vēsturi studētgribētāju skaits ir milzīgs. Agrāk maksas studijās universitātes vēstures fakultāte nopelnīja nožēlojamus dažus tūkstošus dolāru, bet 2017. gadā jau divus miljonus grivnu. Arī pieprasījums pēc populārzinātniskas vēstures literatūras ir milzīgs.
R. M.: Īpaši pēc grāmatām par pārskatīto militāro vēsturi. Sevišķi par 20. gadsimta notikumiem. Tas droši vien tāpēc, ka mūsdienās esam sastapušies ar līdzīgām problēmām.
A. R.: Un, protams, tā ir cīņa pret vēsturiskajiem mītiem, kurus mūsu ienaidnieks izmanto iedzīvotāju apstrādāšanai. Piemēram, Krimas gadījumā. Valsts gan uz to iešūpojas ļoti lēnām, bet padomju svētku sistēma tomēr pamazām atmirst – 23. februāris, 8. marts…
R. M.: Jā, tas agrākais “vectēvi karoja” ļoti manāmi slīd pagātnē. Tomēr jāņem vērā, ka Austrumukrainai bija 80 gadu pieredze dzīvei padomju režīmā, bet Rietumukrainai tikai kopš 1939. gada. Pavisam nesen mums bija skandāls. Bijušais Ukrainas Arheoloģijas institūta direktors akadēmiķis Petrs Toločko aizbrauca uz Maskavu un paziņoja tur, ka vēsturiski nekādas Ukrainas nekad nav bijis, bet viņš pats ir “asiņainā režīma upuris”. Starp citu, tikai tagad pie mums pieņēma labojumus likumā par represēto reabilitāciju, jo vēl ir ļoti daudz to, kas karoja par Ukrainas neatkarību, taču nav reabilitēti. Savulaik viņiem tika pierakstīti kriminālie panti par “bandītismu” un “laupīšanu”. Bet reabilitācijas likums mums līdz šim bija no 1991. gada, no padomju laikiem! Prokurors atvēra reabilitējamā lietu, bet tur – “laupītājs”…
Vienotas vēstures notikumu izpratnes Ukrainā trūkst?
R. M.: Ukraina ir pārāk liela. 48 miljoni iedzīvotāju.
A. R.: Vienota skatījuma nav pat attiecībā uz pamatjautājumiem. Taču visu pēdējā laika notikumu, Krievijas agresijas rezultātā ļaudis kļūst vienotāki. Katrā ziņā kopš 2014. gada Pašcieņas revolūcijas to cilvēku skaits, kas mainījuši savu vērtību sistēmu un skatu uz pasauli, ir palielinājies. Kad šis process noslēgsies un izveidosies politiski vienota ukraiņu nācija, to grūti pateikt, taču ārējam faktoram ir katalizatora loma.
R. M.: Krievija šobrīd mūs ļoti cenšas sanaidot ar poļiem, jo Polijas un Ukrainas saites ir ļoti spēcīgas. Vēsturē ne reizi vien arī pret Krieviju. Un viņi to ļoti labi zina.
A. R.: Visu laiku parādās problēmas, par kurām agrāk mums nebija ne jausmas. Te ar karaspēka daļu pārsaukšanu, te ar kaut kādu muļķīgu datumu un padomju svētku atzīmēšanu, te ar reabilitāciju. Bet tās uzreiz tiek ļoti nopietni apspriestas masu informācijas līdzekļos, sabiedrībā. Rodas informatīvais spiediens uz politiķiem, tie pieņem lēmumus. Notiek pakāpeniska agrāko priekšstatu laušana – tas, ko laikā no 1991. līdz 2014. gadam tā arī neizdarīja.
