“Putins tātad karos līdz galam. Līdz savam vai savas valsts galam” – Romāns Meļņiks par četriem kara gadiem
0
“Karš beigsies tikai tad, kad Krievijas federācija sabruks pilnīgi un pavisam. Ātrāk miera nebūs,” tā pirms trim gadiem, Krievijas kara pret Ukrainu pirmajā gadadienā, man teica kāds ukraiņu politiķis. Toreiz tas šķita pārspīlēti, bet šodien par tādu tēzi skeptisks laikam varētu būt vien Donalds Tramps.
Četri kara gadi tūlīt būs pagājuši. Kādi rezultāti? Bravūrīgo saukli par to, ka Kijivu var ieņemt trijās dienās, ne Krievijas politiskie vadoņi, ne Kremļa propagandisti sen vairs nepiemin. Apzinās izgāšanos. Ja paskatāmies kartēs, redzam, ka pēdējo trīs gadu laikā frontes līnija mainījusies minimāli, attiecinot pret Ukrainas mērogu.
Krievija šajā laikā zaudējusi daudzus miljonus cilvēku, kopā skaitot karā kritušos, ievainotos un no valsts aizmukušos. Valsts iepriekš uzkrātās militārās un finansiālās rezerves izsmeltas. Ienākumu avoti aizvien vairāk sarūk. Lai finansētu karošanu, nākas celt nodokļus, bet tas tiešā veidā ietekmē inflāciju – pirmām kārtām pārtikas un mājokļu īres cenas. Un tas, protams, raisa plašu neapmierinātību sabiedrībā – lai to slāpētu, pēdējā laikā tiek radikāli samazinātas cilvēku savstarpējās saziņas iespējas, bloķējot vai būtiski ierobežojot YouTube, Telegram, WhatsApp un citu rīku darbību. Lai kurn katrs par savu bēdu, bet lai tas nav masveidā. Lai nesākas nemieri.
Tikmēr karš turpinās. Katru dienu. Jo Krievija, tās vadonis Putins sevi iedzinis strupceļā, no kura izejas nav. Karošana nu kļuvusi par šīs valsts eksistences galveno jēgu, bet Kremlī sēdošajam – par varas saglabāšanas teju vai vienīgo instrumentu.
Apzinās, ka varas sabrukums draud gan tad, ja nāktos atzīt savu bezspēcību, pārstāt karot, atkāpties, gan tad, ja turpinātu līdz pēdējam karavīram, līdz pēdējai patronai, līdz… sava mūža galam. Tad nu karošana sanāk kā laika vilšana. Ne iekaroto pilsētu drupas viņam svarīgas, bet gan palikšana pie varas vēl kādu brītiņu, nesodāmība kamēr dzīvs.
Ļoti trāpīgi esošo situāciju saziņas rīkā X (Twitter) nesen raksturoja ukrainis Ilja Ponomarenko: “Starp citu, Zelenskim ir taisnība – Putinam ir apmēram 73 gadi. Viņam nav vēl 5 vai 10 gadu, lai apturētu karu, atstātu Ukrainu mierā, apbruņotu armiju, atjaunotu ekonomiku un uzbruktu Ukrainai labākā stāvoklī, kad radīsies vēl viena iespēja. Īpaši ņemot vērā to, ka Ukraina šajā pēckara periodā arī nesēdēs dīkā. Ja psihotiskais maniaks vēlas piepildīt savu mūža sapni un iznīcināt un izdzēst Ukrainu, viņam tas ir jādara tagad vai pārskatāmā nākotnē. Ja viņš apstāsies tagad, viņš nekad nedabūs Ukrainu. Nemaz. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc viņš neaptur karu un ka jebkāds “miera līgums” nekur citur, izņemot Donalda Trampa iztēli, nepastāv – tieši blakus tieksmei pēc viņa saldajām “biznesa iespējām” ar Kremli.”
Zelensky's right, by the way — Putin is kinda 73 years old.
He doesn't have another 5 or 10 years to stop the war, leave Ukraine alone in stable peace, rearm his military, repair his economy, and attack Ukraine again in better shape when another opportunity comes.
Especially…
— Illia Ponomarenko 🇺🇦 (@IAPonomarenko) February 13, 2026
Putins tātad karos līdz galam. Līdz savam vai savas valsts galam. Krievijas pašiznīcināšanās karš – arī tā to aizvien biežāk dēvē.
Kas pēc tam? Izskatās, ka šis jautājumus vismaz Rietumu politiķus līdz šim ir īpaši satraucis – ka tik nesanāk tā, ka varas vertikāle sabrūk un tā dēvētā sarkanā poga kodolraķešu palaišanai nonāk sazin kāda vēl trakāka cilvēka rokās. Tieši tāpēc bija vērojama lielā vilcināšanās ar militāro palīdzību Ukrainai – deva pakāpeniski, lai Ukraina spētu turēt pretī Krievijai, taču ne tik daudz, lai Krievija strauji zaudētu, jo tad tās tālākā darbība varētu apdraudēt citus.
Nu Krievijas militārās spējas krietni novārdzinātas, attiecīgi arī Rietumvalstu politiķi atļaujas būt kategoriskāki pret Krieviju un vairāk atbalstīt Ukrainu, taču arī vēl rēķinoties, ka militārās spējas agresorvalstij vēl ir. Cik ilgi? To varam vien minēt. Iespējams, ka līdz pēdējam akmenim, ko kāds naida uz visu pasauli pārņemtais būs spējīgs pār robežu lidināt arī pēc tam, kad būs beigti visi karavīri un izsīkusi munīcija.
Un kā ar tām bailēm no krievu kodolieročiem? Izskatās, ka gājušas mazumā, redzot, cik pārspīlēti ir teritorijas ziņā lielās agresorvalsts saukļi par raķetēm, kurām neesot analogu nekur citur pasaulē.
Nu, labi, bet kaut kad taču tas karš beigsies, vai ne? Tā vienmēr bijis. Kas tālāk? Ar Ukrainu skaidrs – tajā strauji ienāks ārvalstu investīcijas, šī valsts atkopsies. Dzimtenes aizstāvji noliks ieročus un būs gatavi atjaunot sagrautās pilsētas, atmīnēt laukus.
Jo karojuši idejas vārdā nevis naudas dēļ. Bet Krievija… “Krievijai būs nepieciešamas desmitgades, lai atjaunotos pirmskara līmenī,” tā TV24 raidījumā “Kārtības rullis” šajās dienās pauda Kremļa opozicionārs Marks Feigins. Var piekrist. Bet ar piebildi: daudzas, daudzas desmitgades. Varbūt pat simtgade. Jo ārvalstu investīcijas Krievijā gan ienāks, taču daudz piesardzīgāk nekā pirmskara gados.
Ar domu pelnīt ātri nevis ilgtermiņā. Viņus interesēs lēti energoresursi nevis novārgušais iekšējais patēriņa tirgus. Valsts tehnoloģiski jau ir atpalikusi, likdama uzsvaru vien uz militārām spējām, tikmēr pasaule ļoti strauji attīstās, līdz ar to atgriešanās pirmskara līmenī nozīmēs to pašu atpalicību. Savukārt tie cilvēki, kuri bijuši nolīgti karošanai, nebūs nekādi apzinīgie strādātāji mierlaika apstākļos. Vēl vairāk – sociālajiem un arī kārtības uzraudzības dienestiem būs jāvelta milzu pūles, lai valdītu vēl agresijas pārpilnos bijušos karotājus. Un vēl. Cik desmitgadēm jāpaiet, lai izvēdinātu naida propagandu no cilvēku sazombētajiem prātiem? Cik efektīva darba tirgū būs pārējā sabiedrība?
Četri kara gadi… Vairumam pasaulē gribas atkal miera laikus. Bet miera nebūs. Arī tad, kad tāds formāli iestāsies…
