Rīga Latvijas dibināšanas priekšvakarā: noslēdzas Andra Caunes pastkaršu krājumu sērija 0
19./20. gadsimta mijas Rīga bija apbrīnojami dinamiska, laikmetam moderna Eiropas pilsēta ar lielpilsētas pretenzijām. Tajā laikā būvētās ēkas joprojām ir Latvijas galvaspilsētas lepnums un arheologs, akadēmiķis Andris Caune, kurš turklāt ir arī filokartists, tas ir senu pastkaršu kolekcionārs, jau vairāk nekā desmit gadu garumā laiku pa laikam sagatavo izdošanai tematiskus, dažādiem Rīgas rajoniem veltītus vēsturisko pastkaršu krājumus ar vadmotīvu “pirms 100 gadiem”. Par jaunāko, pavisam nesen iznākušo “Rīga laikmetu griežos 1901 – 1918” , Caunes kungs raksta: pēc kārtas septītais, tātad zināmā mērā kopsavilkums iepriekšējiem un – sērijas noslēgums.
Andra Caunes grāmatas – Rīgas vecpilsētai, Pārdaugavai, Ziemeļu, Latgales, Vidzemes priekšpilsētām un pilsētas “klusajam centram” atklātnēs veltītās – tradicionāli tiek izdotas LU Latvijas Vēstures institūta apgādā. “Rīga laikmetu griežos” tapusi ar Rīgas Ziemeļu izpilddirekcijas atbalstu un pieskaņota Latvijas simtgadei, tādēļ pēdējā no grāmatas desmit nodaļām vēsta par Rīgu Pirmā pasaules kara noslēgumā un Latvijas pasludināšanas brīdī. Pēdējā gadījumā tā vairs nav tā lepnā Baltijas metropole, kas iepriekšējās deviņās nodaļās, bet karā smagi cietusi pilsēta, tiesa, jauna sākuma priekšā.
Kaut no 1918. gada 18. novembra valsts pasludināšanas akta Nacionālajā teātrī saglabājusies tikai viena, slavenā Viļa Rīdzenieka fotogrāfija, ieskatu, kādu pilsēta toreiz redzēja ļaudis, kas ieradās proklamēt Latvijas valsti, it labi var gūt ar tā laika skatu kartīšu palīdzību.
Kā jau minēts grāmata sastāv no desmit nodaļām. Tajās atrodamas kopskaitā 128 atklātnes no 19. gs. beigām līdz aptuveni 20. gs. 20. gadu pašam sākumam. Te redzam Iekšrīgu un tās priekšpilsētas, satiksmes līdzekļus Rīgā, rīdzinieku izskatu – kā izskatījās ormanis, ielu tirgotājs, ugunsdzēsējs, avīžu pārdevējs, pastnieks vai gorodovojs. Autors piebilst, ka stāsta pilnīgumam izmantots ne tikai paša Andra Caunes, bet arī vēl divu filokartistu – Edvarta Boša un Arņa Podnieka – vākums.
Tradicionāli katru pastkarti papildina lappusi gara anotāciju, kurā skaidrots attēlā redzamais un dots vēsturiskais konteksts. Pie diezgan daudzām ainām autors piebildis apmēram kā par Šķūņu ielas skatu 20. gs. sākumā: “Neviena no pastkartē redzamajām ēkām līdz mūsu dienām nav saglabājusies”. Pat mūsdienās it kā pazīstamas, saglabātas ēkas un ielas, toreiz izskatījās pavisam citādi un bija pavisam citas ainavas sastāvdaļa. Piemēram, Bastejkalnu grūti iedomāties ar smalku Vīnes kafejnīcu augšpusē.
Varbūt pašiem cītīgiem Caunes kunga pastkaršu sējumu cienītājiem daļa pastkaršu būs pazīstamas no iepriekšējiem sējumiem, taču netrūkst arī tādu, kas tajos nebija. Turklāt ja iepriekšējos krājumos pārsvarā bija melnbaltas kartītes, tad šajā lielākoties kolorētie, krāsainie foto.
