Tēvs-varmāka vai brālis-sadists var būt tavs skolotājs? Absurdi tā domāt 2
Portālā Psy-practice.com Jūlija Koļasņikova dalās pārdomās par to, cik kaitīga var būt sekošana novazātām patiesībām. Vairāk nekā divdesmit gadus viņa nodarbojas ar ezotērikas praksi, pabeigusi astoņus Amerikas Teta hīlinga institūta kursus, ieguvusi papildu izglītību psiho-traumatoloģijā un turpina studēt.
Viņa stāsta, ka konsultācijās bieži ierodas sievietes, kuras “izvarojušas dievbijīgas patiesības”.
Piemēram, tāda situācija: “Kā pieņemt un piedot…? Es pievērsos Teta dziedniecības hīleriem, regresīvās terapijas speciālistiem, Taro kāršu licējiem, bet pēc īslaicīgas uzlabošanās kļuva vēl sliktāk.” Sieviete vēlas izprast attiecības ar vīru. Attiecības ir sliktas. Bet viņa joprojām cer kaut ko mainīt. Pieprasījums – kā izlabot savas iespējamās kļūdas, lai saglabātu attiecības. Viņš tomēr ir vīrs.
Citu sievieti bērnībā nelietīgi izmantoja tēvs. Šis fakts (noziegums) nekad netika apspriests, bet viņa to “atcerējās” darbā ar speciālistu. Pieprasījums – kā pieņemt un piedot tēvam? Viņš tomēr ir tēvs.
Trešā sieviete cieš no brāļa uzvedības, kurš viņu publiski izsmej, apvaino un pazemo. Pieprasījums – kā izkļūt no depresijas un saprasties ar brāli? Viņš tomēr ir brālis.
No speciālistiem, pie kuriem šīs sievietes vērsās pēc palīdzības, viņas saņēma ieteikumus “pieņemt un piedot; vecāki tomēr ir svētums, viņi jāgodā; visi cilvēki – mūsu spogulis, ja tevi kaut kas kaitina – tas tev piemīt; jānes savs krusts un jātic; laulības šķiršana ir bēgšana no problēmām; maini sevi un apkārtējie cilvēki mainīsies; jums ir karmiskas attiecības, kamēr tās neatrisināsiet, prom netiksiet; pametīsiet – pēc laiciņa notiks tas pats, jo ar savu zemapziņā slēpto pārliecību piesaistāt un radās tādas attiecības; aizpildiet Radikālās piedošanas anketu, mācieties beznosacījumu mīlestību utt.” Pazīstami, vai ne?
Jāvaicā – kāpēc jāpieņem un jāpacieš viss, no kā jūties slikti? Un kāpēc jūs domājat, ka ciest ir normāli?
Piemēram, ja es organiski nepanesu alkoholu. Ja iedzertu simts gramus degvīna vai brendija, man kļūtu slikti un es vemtu. Kāpēc man vajadzētu lietot stipro alkoholu un izjust diskomfortu? Mums ir divas emocijas, kas glābj no fiziskām un psiholoģiskām briesmām un dažreiz glābj dzīvību. Tās ir riebums un dusmas. Ja es ignorēšu riebumu pret alkoholu un aizliegšu sev dusmoties uz tiem, kas spiež mani dzert, es saindēšos.
Ar psihi ir tāpat – ja jūti nepatiku, riebumu pret kādu cilvēku, tas var tevi glābt, jo viņam nav tev piemērots.
Komunicēšana ar dažiem cilvēkiem var būt indīga. Ja to turpināsi – saindēsies.
Iespējams, vajadzētu pārtraukt kontaktēšanos vai vismaz to ierobežot. Nevajag pieņemt visu, vismazāk jau – indi.
Jūlija uzsver, ka, strādājot ar klientiem, tas ir visgrūtākais moments – palīdzēt cilvēkam atzīt patiesību. Un patiesība var būt tāda, ka tie, kurus sauc par “tuviniekiem”, jau sen tādi nav un uzvedas kā svešinieki, kā ienaidnieki. Kā to noteikt? Pēc darbībām un sekām. Iemācies pateikt “nē”, nepieņemt, nepiekrist tam, kas tev neder.
Tagad par spoguli. Spoguļi ir dažādi. Cilvēka (spoguļa) īpašības var būt saistītas ar viņa audzināšanu, pagātnes pieredzi un vidi. Tev ar to nav nekāda sakara. Tu neesi atbildīgs par tā izkropļojumiem. Tu esi atbildīgs tikai par savu izvēli – kur skatīties.
Es izvēlos skatīties un atspoguļoties to cilvēku acīs, kuri mīl un ciena mani. Tas, ka tēvs-varmāka vai brālis-sadists var būt skolotājs, ir absurds. Viņš nav skolotājs. Viņš ir varmāka un sadists. Punkts. Amorāla, agresīva, ļauna, gļēva, garīgi slima personība.
Kāpēc nevajadzētu pret tādu sajust dusmas, riebumu un bailes? Mums ir tiesības radīt sev drošu dzīvi, labvēlīgu vidi un skaidru distanci no toksiskiem cilvēkiem. Pat ja viņi sevi sauc par “tuviniekiem”. Nekādas radniecības saites nenozīmē, ka tev jāpacieš ņirgāšanās, pazemošana un ļaunprātīga izmantošana. Turklāt mūsu pienākums ir aizsargāt sevi, mūsu telpu, mūsu ģimeni no naidīga iebrukuma. Katrs cilvēks ir kā valsts ar savām robežām un tās likumus nosaka viņš pats.
Atbildība izpaužas spējā izprast sevi un godīgi atzīt “ko es gribu”. Noteikt savas vajadzības un darīt tās zināmas citiem. Skaidri norādīt, kas tev ir piemērots un kas neder, kas patīk un nepatīk, kam piekrīti un kam kategoriski nepiekrīti. Pretējā gadījumā tevi izmantos un mīdīs ar kājām.
