Nesen pensijā aizgājušais inženieris Elgars Smiltnieks ar šo ceļu bijis saistīts kopš projekta pirmsākumiem, bijis arī projektēšanas darbu vadītājs. “Šo ceļu rūpīgi projektēja, visus apstākļus vērtēja. Ne tikai Latvijas, bet arī Maskavas speciālisti. Jā, padomju laika projekts, bet labs projekts. Tas dabā tika nosprausts 1975. gadā. Tad lēsa, ka ik gadu kustības intensitāte pieaugs par 10%. Jau tad projektā ietvēra iespējamību uzbūvēt atdalītas brauktuves abos virzienos, katrā pa divām joslām. Tagad vairāki ceļa infrastruktūras objekti, piemēram, viadukti, jau ir uztaisīti tā, ka tos var izmantot maģistrālei. Dodiet tikai projektētājiem komandu un naudu darbiem! Bet tas nav tuvas nākotnes jautājums. Vispirms jau vienā galā jāizbūvē šā paša ceļa ievads Rīgā, bet otrā galā – savienojums ar Pļaviņu apvedceļu,” iezīmē E. Smiltnieks. 18
Bet varbūt drošības situāciju uzlabotu trešā, tā sauktā apdzīšanas josla – pārmaiņus katrā virzienā? Šādi ceļi izplatīti, piemēram, Somijā.
“Ideja par šādu ceļu parādījās 2007. gadā. Man tas nekad nav paticis. Šādam ceļam ir vājas vietas. Pirmkārt, vietās, kur mainās trešās joslas braukšanas virziens, notiek daudz avāriju, otrkārt, lieli izdevumi, ja kādreiz vēlēsies izbūvēt atdalītas brauktuves. Šobrīd trīsjoslu ceļa variants nepastāv. Viss tiek plānots, projektēts un būvēts, rēķinoties ar domu, ka nākotnē šo ceļu var izveidot ar atdalītām brauktuvēm un divām joslām katrā virzienā,” saka E. Smiltnieks.
“Protams, ar divām brauktuvēm Tīnūžu–Kokneses ceļš būtu labāks, bet arī tagad tas ir labs, kvalitatīvi izbūvēts. Diemžēl transporta līdzekļu vadītāji pārvērtē savas spējas,” kolēģim piebilst akciju sabiedrības “Ceļuprojekts” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Liepiņš.
Pārāk līgani līkumi
G. Kurmis par vienu no negadījumu iemesliem uzskata pārāk līganos līkumus, kuros principā var braukt kā pa taisnu ceļu. Līdz brīdim, kad pa priekšu iet kāds kravas auto ar aptuveni 80 – 90 km/h stundā un gribas tam tikt garām. Pārtrauktā joslu sadalošā līnija šādu manevru atļauj, pārredzamība to arī it kā atļauj. “It kā” tāpēc, ka drošā pārredzamība strauji kļūst bīstama, kad pretim parādās tāds pats kravas auto, kam arī kāds mēģina tikt garām. Protams, ja jūsu auto ir jaudīgs ar milzu paātrinājumu, ir viena lieta, bet, ja nav un jūs arī negribat riskēt, krietni pārsniedzot maksimālo ātrumu 90 km/h, nepatikšanas kļūst reālas. Transporta līdzekļiem braucot pretim ar ātrumu virs 90 km/h, pat puskilometrs sarūk ātri.
Tieši šo aspektu kā vienu no galvenajiem min ceļu negadījumu eksperts Oskars Irbītis gadījumos, kad notiek frontālas sadursmes. Viņš uzskata, ka vairākās šādās vietās apdzīšanu vajadzētu aizliegt vispār.
“Tad lai liek aizliegumu apdzīt! Tad visi vilksies uz 90 km/h un avāriju nebūs. Bet vai būs laimīgi?” jautā E. Smiltnieks.
“Tas ir tāds zināms kompromiss. Ja aizliegs šajos lēzenajos līkumos apdzīt, visa kustība būs sačakarēta. Vadītājam jāprognozē ceļš, jāzina, kurās stundās satiksme ir blīvāka, kurās – nav. Jāvērtē situācijas. Bet par līkumiem teorija saka, ka tiem jābūt – garas taisnes provocē aizmigt,” skaidro V. Laukšteins.
“Teorijas par līkumu asumu dažādos laikos bijušas dažādas. Iespējams, par kādiem 10% ceļš varēja būt taisnāks, bet jāņem arī vērā, ka bija apdzīvotas vietas, dabas objekti, kas bija jāapiet. Kad būs atdalītas brauktuves, līganums netraucēs, bet pagaidām cilvēkiem jāmācās apdzīt šādos līganos līkumos, jāsaprot atšķirība starp līkumu pa kreisi, kas ir labāk pārredzams, un pa labi, kas – sliktāk,” māca E. Smiltnieks. Kā tieši mums kopā ar O. Irbīti, braucot pa Kokneses šoseju, precīzi gadījās ar it kā labi pārredzamu līkumu, skatiet attēlos.
