TV diskusija: Investors nopērk zemi Rīgā, bet birokrātijas dēļ gadiem ilgi nevar savu īpašumu sakārtot 28
Kā Rīgai piesaistīt investorus? Kāda ir un kāda būs pilsētas ekonomiskā izaugsme? Par šo tēmu TV24 raidījumā “Rīga gatava?” šonedēļ diskutēja Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Juris Radzevičs (GKR), partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Ainārs Šlesers, partijas “Latvijas attīstībai” (LA) priekšsēdētājs Juris Pūce un Rīgas domes deputāts Jānis Ozols (Kods Rīgai), kurš Rīgas domes vēlēšanās kandidēs no “Jaunā Vienotība”. Diskusijas dalībnieku domās ieklausījās un savu viedokli par dzirdēto izteica eksperts – bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš. Diskusija TV24 ēterā šovakar pl. 21.03!
Uz eksperta jautājumu, kā uzlabot biznesa vidi pilsētā, Ainārs Šlesers norādīja ka ir aktīvi jāpiesaista gan ārvalstu, gan vietējie investori, vienlaikus arī uzsvēra, ka jāmaina sistēma attiecībā uz Rīgas pilsētas būvvaldi, jo, viņaprāt, šī iestāde ir viens no lielākajiem “čakarētājiem” pilsētā.
“Daudzi projekti apstājas… Zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ. Viens cilvēks atnāca, stāstīja, ka viņu gadu čakarē. Tagad, kad tuvojas vēlēšanas, nedēļas laikā visu atrisināja,” stāstīja Šlesers un ierosināja izveidot Investīciju padomi, kuras priekšgalā būtu pilsētas mērs. Un tad, kad ierastos kāds investors ar piedāvājumu pilsētā ieguldīt vairāk nekā 10 miljonus eiro, Investīciju padome pozitīva lēmuma gadījumā dotu “zaļo gaismu” nepieciešamo formalitāšu sakārtošanai īsākā laikā, nevis, kā tas esot bijis līdz šim: “Investors nopērk zemi un gadiem ilgi nevar savu īpašumu sakārtot.”
Pēc Šlesera domām svarīga lieta esot arī aktīvā rīcība, proti, viņš uzskata, ka: “Mērs, premjers, ministrs – tās ir tās amatpersonas, kurām aktīvi jāstrādā ar Tirdzniecības un Rūpniecības kameru, LDDK un jādomā, kādus investorus vajag atvest, jo pilsētai nav jānodarbojas ar biznesa projektiem, bet, ja kāds investors saka, ka vajag to un to, tad ir jāstrādā roku rokā.”
Par to, ka formalitāšu un saskaņošanu Rīgā ir par daudz, atzīst arī Juris Pūce. “Rīga kā pārvaldes mehānisms darbojas kā atsevišķas karalistes! Jāsaskaņo ar trim departamentiem, jo tie nevar satikties. Lai dabūtu parakstus, parasti no vienas iestādes uz otru skraida pats investors. Nevienam nav atbildības saturēt to visu kopā.” Pūce uzskata, ka vēl vairākus gadus Rīgai būs “ekonomiskais pretvējš”, jo Latvija nav ekonomiski izdevīgs reģions, turklāt netālu rit karadarbība, ir dažādi izaicinājumi. Tāpēc būtiski, pēc Pūces domām, ir noturēt tos invetorus, kuri šeit jau darbojas, jo no viņiem iespēja sagaidīt jaunas investīcijas ir lielāka nekā vīzija: “skriet pa pasauli un atvest kaut kādu brīnumdari!”
Savukārt Jānis Ozols ir pārliecināts, ka potenciāls meklējams izglītībā un cilvēku prātos: “Jārada darbinieki, kas ir interesanti investoriem, jo mums nav vajadzīgs ķieģeļceplis, bet gudrs, ietilpīgs bizness. Tāpēc jāveido sadarbība starp augstskolām, tehnikumiem, skolām, bērnudārziem, lai būtu gudri cilvēki.” Juris Radževičs, turpinot šo tēmu, piebilda: “Arī izglītība ir produkts, kas ir attīstāms un pārdodams, un īstenībā diezgan labi pelna, tā ir biznesa joma.” Viņš uzskata, ka, ņemot vērā faktu, ka Latvijas sabiedrība noveco, potenciāls un iespēja ir sociālās aprūpes attīstīšana, kā arī biznesa tūrisms.
