Māris Zanders: Diemžēl nav pamata cerēt, ka pēc “šī kovida” neparādīsies nākamā ķeza 15
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ premjers pēc tikšanās ar Valsts prezidentu medijiem pavēstīja, ka valdība principā atbalstītu vakcīnu ražotnes Latvijā projektu. Var noprast, ka arī Levita nostāja ir atbalstoša, tāpat jau iepriekš pozitīvi par šādu projektu izteicies ekonomikas ministrs. Diemžēl viņiem ir taisnība.
Kāpēc “diemžēl”? Saprotot, ka šāda projekta īstenošana nav nedz 2021., nedz, visticamākais, arī 2022. gada jautājums, pilnīgi normāla būtu reakcija: pēc dažiem gadiem mēs taču būsim ar “to kovidu” tikuši galā, un kam tad vesela vakcīnu rūpnīca?
Diemžēl nav pamata cerēt, ka pēc “šī kovida” neparādīsies nākamā ķeza.
Tā nav mazohistiska sevis un citu baidīšana. Nekas neliecina, ka globalizācija (tostarp cilvēku nerimtīga un ģeogrāfiski plaša pārvietošanās) kaut kā apstāsies, tāpat nekas neliecina, ka mēs pārtrauksim, atvainojos, stumties virsū citām ekoloģiskajām nišām, rezultātā saskaroties ar arvien jauniem vīrusiem vai jau pazīstamo paveidiem.
“Pilnai laimei” var diezgan droši rēķināties ar to, ka klimata pārmaiņu dēļ mūsu “platuma grādi” pārskatāmā nākotnē saskarsies ar kaitēm, kas tradicionāli asociējas ar siltākiem reģioniem.
Īsi sakot, infrastruktūra vakcīnu operatīvai un apjomīgai ražošanai būs vajadzīga arī pēc pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem.
Lai šāds projekts galu galā būtu jēdzīgs, manuprāt, jāņem vērā daži aspekti. Pirmkārt, arī vakcīnu ražošana ir process ar daudziem posmiem, un, ja kādā no tiem rodas sastrēgums, tas ietekmē kopējo rezultātu.
Vakcīnu pret Covid-19 gadījumā pasaule (par citiem negludumiem nerunāsim) jau ir saskārusies ar situācijām, kad – vienkāršoti izsakoties – ko pildīt ir, bet nav kur pildīt (ampulas). Vai kad ir bijušas grūtības nepieciešamajos apjomos saražot pašu vakcīnu, jo arī to veido dažādi komponenti, kas tiek ražoti dažādās vietās, ļoti specializētos uzņēmumos.
Citiem vārdiem sakot, vakcīnu ražotnei Latvijā jēga būs tad, ja šie sadarbības ķēžu mehānismi būs izveidoti.
Otrkārt, ja vakcīnu ražotnes projekts tiek uztverts kā “viedās reindustrializācijas” virziena sastāvdaļa (Kariņš), tad ražotnei vajadzētu būt, ja tā var teikt, komplektā ar pētniecības infrastruktūras attīstību.
Piemēram, lai ko mēs teiktu par Borisa Džonsona valdības sekmēm pandēmijas ierobežošanā, eksperti atzīst, ka Lielbritānija rīkojas pareizi, ļoti aktīvi (salīdzinot ar citām valstīm) sekvenējot paraugus, lai savlaicīgi pamanītu koronavīrusa izmaiņas.
Nevēlos atstāstīt privātas sarunas, bet mikrobiologu un virusologu pētnieku grupām nebūtu jālūdzas lēmumu pieņēmējiem varā atvēlēt naudu vīrusu pētniecībai (it sevišķi, ja patur prātā, kam dažkārt nauda Covid-19 kontekstā tiek tērēta).
Cits aspekts: Latvijā pētnieku grupas jau ir pierādījušas, ka spēj atrast perspektīvus savienojumus kāda, teiksim, jauna medikamenta izstrādei, atlasot tos t.s. bibliotēkās.
Savukārt pietrūkst infrastruktūras teorētiski atklātā pārbaudīšanai, kā saka, praksē, atklājuma mērogošanai.
Citiem vārdiem sakot, vakcīnu ražotnes projektam tā īstenošanas gadījumā būtu jāierakstās plašākā “life sciences” pudura attīstībā.
Visbeidzot, delikātais jautājums par projekta finansēšanu. No vienas puses, saprotamu iemeslu dēļ šāda veida projekti specializētiem investoriem ir ļoti interesanti. No otras puses, Latvijā (un ne tikai) ir novērojama diezgan liela piesardzība pret ārvalstu naudu stratēģiskas nozīmes projektos (“viņi tikai grib mūs izmantot kā apakšuzņēmējus!”).
Tajā pašā laikā mūsu spējas jebkuru lielāku publiskās naudas piešķīrumu tā samudžināt, ka slikti paliek, arī ir labi zināmas, un kādēļ gan lai vakcīnu projekts te būtu patīkams izņēmums.
Es neturu aizdomās vietējos farmācijas uzņēmumus, kas izteikuši vēlmi projektu īstenot, es vienkārši rēķinos ar savstarpējas nenovīdības, birokrātisku intrigu un “skaidas noņemšanas” tradīcijām.
Tādēļ rezumējot: projekts noderētu, tas arī nav nekas neiespējams, galvenais klupšanas akmens var būt pat ne tik daudz investīciju apjoms, cik to avots.
