Vai nākotnē pēc Covid-19 ceļosim citādāk? 4
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ja es aicinātu pasapņot – kur un kādā veidā jūs vislabāk gribētu ceļot?
Gandrīz katrs ceļojums šobrīd ierakstāms sapņu kategorijā, tāpēc es atļaušos pavisam košas fantāzijas. Man visvairāk patiktu ar baltu okeāna laineri vai pa dzelzceļu ar kādu “Austrumu ekspresi” doties vismaz gadu ilgā pasaules tūrē.
No kārtējās ostas, kur kuģis, vai stacijas, kur vilciens piestātu, laisties divu trīs dienu iekšzemes miniceļojumā, un tad atkal tālāk. Bet šādi sapņi sirdi nespiež, jo arī pēc pandēmijas tas diez vai būs reāli. Savukārt tik nepārvaramas ceļošanas ilgas kā dažam labam – ak, kad reiz atkal uz Itāliju (Franciju, Portugāli, Krētu utt.) – mani nav pārņēmušas, jo skaidri apzinos visus riskus un apgrūtinājumus, kas ar šādu izrāvienu saistītos.
Drīzāk gan mazliet abstrahēti priecājos, ka mātes Zemes ekosistēma kaut mazliet var atpūsties no tūristu bariem, kuru ziņkārībai un klātbūtnei, šķiet, pakļauts pat visnomaļākais pasaules stūrītis. Bet tā domāt, protams, ir gan tīrs egoisms, jo tūrisms baro miljoniem cilvēku visā pasaulē, gan arī naivums un ideālisms – beigsies sērga, un pasaules “iekarošana” sāksies ar jaunu sparu. Taču – varbūt kaut kas tomēr ceļošanas filozofijā būs mainījies?
Manuprāt, pēdējie gadu desmiti ar milzīgo masveida tūrismu, “viss iekļauts” stratēģiju ceļošanas procesam ir laupījuši gan burvību, gan padarījuši to par smagu slogu apkārtējai videi. Divreiz gadā par katru cenu kaut kur aizbraukt – tas jau kļuvis gandrīz vai par sabiedriskā statusa apliecinājumu, “obligāto minimumu”, lai varētu iekļauties plūsmā un veiksmīgas dzīves standartā.
Varbūt kā atsvars tam būs pandēmijas laikā no jauna atklātā Latvijas apceļošana? Sociālie tīkli pilni ar priecīgām bildēm, kur ģimenes kopā ar bērniem redzamas visās mūsu zemes malās.
Uzsvars te, protams, uz vārdiem “kopā ar bērniem”, jo mazajam cilvēkam taču nekas nav svarīgāks par kopības sajūtu ar vecākiem – vienalga, vai ceļojums būtu uz Turciju, Kolkas ragu vai Vakarbuļļiem. Jēdzīgāk, protams, ja vispirms uz Vakarbuļļiem un tikai pēc tam plašajā pasaulē. Lai vērtības saliktu pareizajā kārtībā.
To, cerams, sekmēs arī sērgas dēļ daudzās Latvijas skolās ieviestās āra nodarbības, turklāt ne tikai sportā, bet arī citās disciplīnās – bioloģijā, vēsturē u.c. Manuprāt, lielisks veids, kā radoši izpausties gan skolēniem, gan skolotājiem, kā iepazīt tuvāko apkārtni, dabas un vēstures vērtības. Mēs varam apceļot vai pusi pasaules, bet jebkurš mūsu ceļojums sākas ar sirds un prāta atspērienu vietā, kur esam dzimuši, auguši un skolā gājuši.
No šāda skatpunkta raugoties, arī manas dzīves ceļojums ir apmetis gana dziļdomīgu loku. Maskavas forštate bija manas bērnības pasaule. Bezrūpīgas dienas pie vecāsmammas un vecāpapa Latvijas laika blokmājas mazajā dzīvoklītī un milzīgajā iekšpagalmā ar sētas bērniem, skrējieni pēc svaigas maizītes uz Maskavas ielas stūra veikaliņu, gājieni kopā ar vecvecākiem uz mazdārziņu vai Matīsa kapiem – toreiz likās tik tālu! – kaut kur pāri dzelzceļa sliedēm…
Tagad kādā no ieliņām, kuru senlaikos šķērsojām, ejot uz peldvietu Daugavmalā, modernā ēkā atrodas mūsu darba vieta. Nu ja, arī tāpēc fantāziju baltajam kuģim būs mani jāpagaida, jo vispirms noteikti došos pavisam reālā atkalsatikšanās ceļojumā uz savu jaunu dienu zemi Maskačku. Un, re, šis gājums izvērties ne gada, bet visa mūža garumā.
