“Vairāk atgādina bērnu spēli “Lego City”!” Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas vadītāja Jučkoviča atklāti pasaka, cik skarba ir situācija ar veselības aprūpes drošību
3
Kas notiek gadījumā, kad elektrības pārrāvums Latgalē atslēdz aptieku no e-veselības, bet galvenais – atslēdz ledusskapi, kurā glabājas dārgi un ļoti svarīgi medikamenti? Kas notiek tad, ja šī aptieka ir vienīgais pastāvīgais medicīnas punkts pagastā vai plašākā apkaimē? Uz sarunu aicināju Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas vadītāju, rakstnieci un sabiedrisko darbinieci Kristīni Jučkoviču.
Droni lido, gaisa trauksmes tiek sludinātas, pulkveži stāsta, ka visi visu zina, kā rīkoties. Vai tiešam visi? Aptiekāri jau ne reizi vien ir meklējušas iespēju, kā piedalīsies veselības aprūpes noturības nodrošināšanā. Kā sokas?
K.J. Šo situāciju ar droniem un gaisa trauksmēm varam salīdzināt ar pašu Covid–19 pandēmijas sākumposmu, kurā mēs visi mācījāmies, pieņemot gan pareizus, gan pārspīlētus lēmumus, dažus arī greizus. Tāpat tagad. Un tas ir labi – mēģinām saprast, ko darīt. Tomēr līdzīgi kā pandēmijas laikā – arī pašlaik visu laiku jāatgādina, kāds resurss valstij ir aptiekas un farmācijā nodarbinātie. Farmaceiti ir pieejami un dzīvības procesus uzturoši.
Mēs, aptiekas un farmaceiti, šobrīd primāri esam atkarīgi no četrām nozīmīgām lietām – vai mums būs zāles – tas nozīmē no zāļu apgādes; profesionāla personāla, kas tās izsniedz; e-veselības darbības; un – pats galvenais – no elektroapgādes, jo zāles nereti jāuzglabā speciālos temperatūras režīmos. Turklāt, ja veiksmīgi izpildās pirmie trīs nosacījumi, bet elektrības pievades ledusskapim nav ilgstoši, tad ir pilnīgi skaidra atbilde – vai pie mums aptiekā esošais insulīns ir izmantojams pacienta ārstēšanai un izsniedzams, vai tomēr nē.
Tāpēc tas, ko tagad vēlamies saprast – vai valsts domā līdzīgi un ir gatava iesaistīties šādu paredzamu krīzes situāciju novēršanā.
Vai valsts var nopirkt aptiekām ģeneratorus?
K.J. Tas nav tik vienkāršoti risināms. Vispirms es gribētu saprast – vai valstij ir plāns un izpratne par to, kurā vietā atrodas aptiekas kā noturības punkti. Kā tās jāaprīko. Kā rīkotos personāls un vai tas konkrētajās vietās ir pietiekamā daudzumā, vai nav citu risku. Vai valsts saprot, ka nepietiek vienkārši ar iegādātu ģeneratoru, lai gan tas, protams, arī ir vajadzīgs un maksā ne mazu naudu. Par šiem jautājumiem konkrēti runājam jau vairāk nekā divus gadus. Starp citu – viens no asociācijas biedriem jau pirms kāda laika mēģinājis veikt pilotprojektu un radīt drošu aptieku pilsētā – aprīkot aptieku ar visu vajadzīgo, apmācīt darbiniekus, nolikt ģeneratoru, taču tas neizdevās, jo ģenerators pilsētai šķita neērts – neglīts, skaļš un toksisks, tā novietošana netika saskaņota.
Nesen pēc gaisa trauksmēm sekojušais elektrības zudums radās daudz neskaidrību. Viena no tām – apraides ziņojumus saņēma tikai iedzīvotāji, bet atbildīgie par nozari nebija informēti, netika informēti arī komersanti, kas valstī nodarbojas ar dzīvībai svarīgiem pakalpojumiem (farmaceitiskā aprūpe tāda noteikti ir). Vai krīzes apziņošanas sistēma ir pilnvērtīga?
Šobrīd cirkulē dažādas vadlīnijas, un paldies, ka tas tiek darīts, jo bija brīži, kad neziņa bija vienīgais sabiedrotais, taču tās vairāk atgādina tādu bērnu spēli LEGO City – kluču vīriņiem paredzēts rīkoties atbilstoši savam profesijas ietērpam. Neviens nav padomājis, kāds ir spēles laukums – vai ir normatīvie akti, kas nosaka, kā tādas reglamentētas profesijas kā farmaceiti vispār drīkst rīkoties. Galu galā – vai ir alternatīva elektroapgāde, kādā veidā un kam izsniegt medikamentus, ja nestrādā e-veselība. Mūsu joma nav tikai “ielidoja – saņēma šūnapraidi, noslēpās starp divām sienām” – gadījums. Pacientiem ir vajadzīgas zāles visos laikos.
Vai ir kāda valsts, no kuras mums būtu jāņem piemērs?
K.J. Protams, ir pieejama ļoti nozīmīgā Ukrainas pieredze, ko arī caur domnīcu “Veselības aprūpes sistēmu noturība” esam pārnesuši, taču ir arī kaimiņu valstis, kuras izdomājušas labas lietas, kas neko nemaksā, un es ieteiktu daudz nekavēties, bet tās pārņemt.
Tiešām neko nemaksā?
K.J. Jā, tā ir bijusi radoša pieeja, un mūsu ministrijai tas ir labi zināms. Tikai viens piemērs – Igaunijas normatīvie akti ir sakārtoti tā, ka receptes veidā ar roku aizpildīta balta lapa ar ārsta zīmogu un parakstu kalpo kā recepte. Pieejams arī jau vairākus gadus strādājošs krīzes medikamentu kopums – to apkalpo privātuzņēmēji, partnerībā ar valsti. Tam pateicoties igauņi jau trīs reizes ir atrisinājuši akūtu medikamentu trūkuma problēmu. Protams, igauņi jau nesaka arī, ka viss ir lieliski, piemēram, šī sistēma esot visai dārgi apkalpojama, tomēr tā ir funkcionāla un skaidri redzams, ka bijusi noderīga.
Parunāsim par krīzes vadību. Vai ir kādi principi, pēc kuriem vadieties, sniedzot farmaceitisko aprūpi vai, precīzāk, izsniedzot pacientiem zāles?
K.J. Ir prieks, ka vairāki aptieku uzņēmumi, tajā skaitā asociācijas biedri savu uzņēmumu iekšienēs rīkojuši speciālas krīzes apmācības farmaceitiem un asistentiem – tās kalpo kā iekšējie rīcības algoritmi, kam būtu jābūt katrā uzņēmumā, neatkarīgi no tā, vai tas ir vitālo pakalpojumu sniedzējs, vai nē, bet vitālajiem (šis, starp citu, ir igauņu termins) šādiem rīcības algoritmiem jau būtu jābūt izstrādātiem un “pirkstos”. Un tad mēs sagaidītu, ka vienā brīdī iekšējās rīcības algoritmi saslēgtos ar tiem, par kuriem atbildība jāuzņemas valstij.
Izklausās, ka esat optimistiski noskaņota!
K.J. Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču jautājumi ir uzdoti – tad jānāk arī atbildēm. Ir brīdis, kurā nomainījusies valdība, un tas vienmēr ir labs mirklis, kurā sākt un turpināt kādas jaunas un derīgas lietas. Arī Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācija (LFAA) kopā ar Latvijas Farmaceitu biedrību un Aptieku biedrību esam nosūtījuši vēstuli Ministru prezidentam un atbildīgajām ministrijām, kurā aicinām iesaistīties, lai veidotu noturīgāku un drošāku Latviju, jo arī farmaceitiskā aprūpe ir svarīga. Un tie nav tikai vārdi – hroniskais pacients, ja viņam nav pieejami medikamenti, ātri var nonākt dzīvības briesmās. Un tad tas vairs nav droši nevienam.
Ko par šo saka Eiropa?
K.J. Eiropa veido dažādus sarakstus un pozīcijas. Ir kritisko zāļu saraksts, bet mēs te vēl ar to galā neesam tikuši. Tāpat tiek izteikts viedoklis, ka sagatavotībai krīzēm jāpieiet reālistiskā un sistēmiskā veidā, ne tikai jānāk kā ārkārtas reakcijai. Ir svarīgi nodrošināt ciešāku koordināciju starp veselības aprūpes speciālistiem, kā arī rīcību gan valstu, gan ES līmenī. Šis viss ir mūsu dienas kārtībā, bet vēl nopietnāk ir tas, ka Eiropā pamanīts, ka mēs te, Latvijā īsti neesam sagatavojušies. EK prezidente Urzula fon Leiena sociālajā tīklā X rakstīja, ka pirmajā sazvanīšanās reizē ar jauno Ministru prezidentu atzīts, ka hibrīddraudi, ar kuriem saskaras Baltijas valstis, ir nopietni uztverami, tāpēc apspriests naudas piešķīrums. Tad nu mēs ceram, ka uzmanība tiks pievērsta arī aptieku kritiskās infrastruktūras izstrādei. Tomēr vienlaikus esmu informēta arī, ka Veselības ministrijai šī jautājumā izstrādei trūkst kapacitātes.
