Armands Puče: Starp šaurajām pierēm un plānajiem galdiņiem
0
Var just, ka mūsu sportisti ir nokļuvuši tādā kā slazdā. Krievi turpina karot, bet tā sauktās olimpiskās aprindas ir nolēmušas viņiem ļaut atgriezties stadionos un arēnās. Skaidrs, ka tas nav pareizi. Bet tad jau sanāk, ka arī pieci apļi un to idejas kopumā ir kaut kas kroplīgs, nevis adekvāts un pieņemams. Ko darīt?
Vispirms tiksim skaidrībā ar Latvijas valsti. Tā ir nepārprotami pateikusi, ka Krieviju kā agresoru tā neatzīs nekādā formā. Mēs veidojam sankciju sarakstus, palīdzam ukraiņiem, stiprinam robežu un militāro industriju.
Kopš divdesmit otrā gada mūsu armija ir palikusi tikai stiprāka, NATO blokam ir pievienojušās Somija un Zviedrija, kas ir konkrēts krievu ģeopolitiskais aplauziens. Latvija un mūsu sabiedrotie spēlē atbilstoši apstākļiem, turklāt – pēdējais karš ir mūs nevis iemainījis, kā tas noticis iepriekšējos karos, bet gan iekļāvis.
Mēs esam starp civilizācijas perspektīvu, nevis pie atpalikušajiem tumsoņām. Ja krievu organizētais vājprāts nebeidzas, Latvijai nav citu variantu kā piedalīties pretošanās kustībā, kas agrāk vai vēlāk tomēr novedīs pie laba iznākuma.
Ko šajā brīdī vajadzētu darīt sportistiem? Pirmkārt, rēķināties ar to, ka Latvijas valsts šobrīd atrodas nopietnā pirmskara stāvoklī, kur aizsardzība un drošība ir pāri visam. Sportistiem ir jāsaprot, ka viņu pašreizējā darbošanās ar cietām sejas izsteiksmēm ir diskotēka ugunsgrēka laikā.
Starptautiskā olimpiskā kustība piedzīvo savas pastāvēšanas beigas, jo karš ir pārbaudījis šīs organizācijas koruptīvo dabu. Tas nesākās vakar, bet tieši vakar kļuva skaidrs, ka olimpiskais virziens ir klaja pornogrāfija, kas veicina totalitāro valstu iegribu apmierināšanu. Ja kāds no mūsu atlētiem kaut ko stāsta par unikālo četrgadi, kas īsās bikses ved pretī vai pietuvina kaut kādam iedomātam sapnim, tad šobrīd šī retorika ir jānoliek malā.
Piedalīties skriešanā vai lēkāšanā ar argumentu, ka tādā veidā mēs kaut ko parādam agresoram, tas mazākajā mērā atgādina izvēli starp miršanu stāvus vai guļus.
Ko jūs gribētu? Ja esat ieņēmuši galvā, ka sports kaut ko vieno vai saliedē, atkal jau teikšu – nemāniet sevi. Sportisti pēc būtības ir rafinēti egoisti, tāpēc viņu nodarbošanās par spīti kādam, nav nekas vairāk kā sintētiska apmātība ar romantisku aprobežotības lentīti finišā. Tas gan nenozīmē, ka viņi nevar darīt to ko vēlas. Tikai ar atkāpi – valsti šeit iekšā nejauciet.
Latvijas valstij šobrīd vajadzētu vēlreiz nepārprotami deklarēt, ka tā neatbalstīs savas valsts sportistu piedalīšanos nekādos formātos, kur tuvumā būs redzama Krievija. Bez izņēmumiem, kompromisiem un atkāpēm. Valsts nevar atļauties dotēt Lozannas ideoloģisko farsu, ja šobrīd aktuālāka par šo ir mūsu militārā gatavība un neatkarības nosargāšana.
Tajā pašā laikā valsts var neliegt Latvijas sportistiem pašiem pieņemt lēmumus – ja nu kāds ļooooooti grib iemest sektorā veseri, pārlēkt sākuma augstumu vai atdot rezultatīvu piespēli. Ja nu kāds tik ļoti nevar iztikt bez Olimpiskā ciemata kotletes un olimpiskajiem prezervatīviem. Bet – par šo maksājiet paši.
Federācijām kā sabiedriskām organizācijām beidzot būtu jāsaprot, ka viņu pārstāvētās disciplīnas vai sporta veidi ir nevis valsts pasūtījums, bet gan entuziastu grupu aicinājums.
Šīm grupām vai vienībām ir jābūt pašpietiekamām visos laikos – sākot ar masveidību un beidzot ar līdzekļu piesaisti.
Ja kāds uzņēmējs, klubs vai pašvaldība vēlas šos hobijus balstīt – nekādu problēmu. Tikai valsti nepiesaistiet savām orģijām, stāstot, ka jums ir nepārspējama misija. Ja gribat nest Latvijas karogu pasaulē – nesiet! Bet tas nav obligātais priekšmets, kur – jūs nesīsiet karogus, bet sabiedrība kā vergi nesīs uz saviem pleciem pašus karognesējus. Jo viņi kaut ko simbolizē… Pašreizējos apstākļos viņi visi pie pieciem apļiem simbolizē krāpšanu un korupciju.
Tā nav piespiedu lieta, nodarboties ar sportu, bet, ja nu reiz esat sākuši un nonākuši līdz apzinātam pieaugušo vecumam, citu neko nemākot – paši arī atbildiet par savām izvēlēm un aicinājumiem. Vienmēr paturiet prātā, ka starptautiskās olimpiskā kustība ir privāta organizācija, kas veikli pamanījusies piesūkties suverēno valstu formātam, iestāstot pasaules politikai, ka olimpiskais stadions ir kaut kas cēls. Ja jūs vēlaties braukt uz olimpiskām spēlēm, kurās piedalās Krievijas komanda, un jūs labi apjēdzat, ka Latvijas valsts šo krievu klātbūtni neatbalsta, tad tas ir morāles eksāmens.
Latvijai nav jābūt tur, kur ir slepkavas, tāpat Latvijai nav jāatbalsta kustības, ko slepkavas korumpē. Ja LOK kā sabiedriska organizācija grib iekļauties šajā organizētās noziedzības festivālā – lūdzu! Demokrātija paredz brīvdomību, tikai – bez izstieptām rokām pie valsts kases lodziņa.
Kara apstākļi nav pateicīgs fons un vēl mazāk tas ir godīgs, taču šajā gadījumā, kara apstākļi var beidzot sakārtot izpratni par dažu labu kustību, ko pierasts saukt par nozari. Piemēram, “Prāta vētra” vai “Līvi” valstij neprasa dotāciju, lai iegādātos jaunu bungu komplektu, un tāpat vajadzētu arī sportistiem – sāciet pieaugt, nevis sēdēt sabiedrībai uz kakla. Ja jūs esat tik priviliģēti, ka varat darīt to, kas jums patīk – tad gan jau būs tādi jūsu vidū, kas jūsu patikšanu apmierinās. Bet, ja tādi nebūs – tad jūs vienkārši neesat nopietni. Tāpat valstij ar steigu būtu jāatsakās no prēmiju dalīšanas par medaļām un vietām. Ja esi ticis godos, valsts tev varētu iedot iespēju iegūt izglītību – sedzot mācību maksu – nevis ar materiālu piešprici pagarināt tavas šaurās pierītes apkārtmēru vai noteikt tava plānā galdiņa biezumu.
Jo ātrāk nonāksim pie šīm atziņām un risinājumiem, jo ātrāk iedosim sabiedrībai un aprindām pareizos vitamīnus un izpratnes bagātinātājus. Jo kā redzam un saprotam bez tulkojuma – olimpiskā kustība pēc savas būtības ir kļuvusi par garīgas novirzes un fiziskās kroplības slavinājumu. Karš to atsedza vēl vairāk… Kāpēc valstij par to būtu jāmaksā? Kāpēc valstij šādas stūrgalvīgas novirzes vispār būtu jāatbalsta?
