20 vagoni zelta par pārtiku 6
1929. gadā Latvija pavisam konkrēti sāka izjust krīzes skarbos vējus, kas, pamazām pieņemoties orkāna spēkā, bija sākuši trakot Eiropā un visā pasaulē. Cenšoties aizsargāt savu ekonomiku, valstis vienīgo izeju saskatīja apjozties ar pēckara laikā neredzēti augstiem ievedmuitas vaļņiem, tuvākajā laikā nosakot stingrus valūtas izvešanas ierobežojumus, kā arī importa preču kontingentus un pat ieviešot aizliegumus ievest atsevišķas preču grupas. Arī Latvijā no dažādu sabiedrības grupu puses izskanēja aicinājumi “piekopt saimnieciskā nacionālisma politiku” (“Latvijas Kareivis”, 1931. gada 20. janvārī), jo “mēs ļoti vāji aizsargājamies ar muitām”. Pēc dažiem aprēķiniem, būdama agrāra valsts, Latvija par pārtikas produktiem vien bija aizlaidusi uz ārzemēm 20 vagonus zelta.
Skaļāku trauksmes zvanu Latvija izdzirdēja 1929. gada vasarā, kad viena no tās galvenajām tirdzniecības partnerēm – Vācija – paaugstināja ievedmuitu piena produktiem, kas nenovēršami tuvināja katastrofu Latvijas sviesta eksportam. Līdz ar pieaugošajām grūtībām kā ārzemju, tā iekšzemes tirgos Latvijas lauksaimnieki nonāca burvju lokā, jo viņu ienākumi ne tuvu nesedza izdevumus. Daudz spožāk šajā laikā neveicās arī rūpniekiem.
Apstākļos, kad eksporta tirgi Latvijai aizvērās cits pēc cita, neatlika nekas cits kā ar ilgu pilnu skatienu raudzīties iekšējā tirgus virzienā, kā arī sākt domāt par importa ierobežojumiem. “Vai tādēļ nebūtu ikviena pilsoņa nacionāls un arī sociāls pienākums ņemt vērā līdzpilsoņu darba rezultātu, it sevišķi vēl tad, ja tas ir vienlīdzīgā labumā un vienādā cenā ar ārzemju ražojumu? Vienmēr jāpieprasa Latvijas ražojumi un nav jāļaujas pierunāties, ka vienu jeb otru priekšmetu pie mums neizgatavo,” presē pauda Latvijas ražojumu propagandas organizācijas komitejas vadītājs P. Kalnozols. Arī ekonomistu vairākuma aprindās šajā laikā bija atbalsts vismaz mērenā protekcionisma līnijai, kas īpaši būtiska “jaunām valstīm ar dzimstošu rūpniecību” (Alberts Zalts, “Ekonomists”, 1929. gada 15. martā).
