Reklāmraksti

Veclaicenes ainavu paradīze0


Veclaicenes ainavu apvidus sola neaizmirstamu panorāmu ne tikai no Kornetu skatu torņa, bet arī no citiem tuvākās apkaimes skatu torņiem.
Veclaicenes ainavu apvidus sola neaizmirstamu panorāmu ne tikai no Kornetu skatu torņa, bet arī no citiem tuvākās apkaimes skatu torņiem.
Foto: Ainārs Gaida

2019. gada nacionālajā konkursā, izraugoties izcilākos veselības un labjūtes tūrisma galamērķus (EDEN – European Destinations of Excellence) Latvijā, par uzvarētāju kļuva aizsargājamo ainavu apvidus “Veclaicene” Latvijas – Igaunijas pierobežā, kas ietver trīs dabas liegumus ar kopējo platību 20 892 hektāri. Jau nosaukums rāda, ka pati galvenā vērtība te ir skaistie skati ar neskaitāmiem pakalniem un ezeriem, kas paveras visapkārt un radušies, ledājam atkāpjoties pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu. Uzkāpjot Drusku pilskalnā (247 m v. j. l.), kas ir viens no stāvākajiem pilskalniem Latvijā, vai Dzērves kalnā (203,5 m v. j. l.) uzbūvētajā Kornetu skatu tornī (27 m), paveras elpu aizraujošs skats uz Alūksnes un Hānjas (Igaunija) augstienēm un skaidrā laikā pie apvāršņa samanāms Lielais Munameģis ar visaugstāko skatu platformu Baltijā. 30–40 km rādiusā apmeklējami pavisam seši skatu torņi (trīs Latvijas, trīs – Igaunijas teritorijā). “Veclaicenes ainavu apvidus ir vieta, kuras dabas un ainavas daudzveidība, pastaigu, veselības un velotakas palīdzēs atjaunot fiziskos spēkus un par emocionālo un intelektuālo bagātināšanos rūpēsies muzeji un Ziemeru muiža,” šurp aicina Alūksnes tūrisma informācijas centra vadītāja Iveta Veļķere.

Medus muzejs dzīves līdzsvaram

Mišu Medus muzejs Raipala ezera krastā atrodas unikālajā Kornetu – Peļļu subglaciālajā gravā, un tā veidotājs Artis Krasts te dzīvo jau septītajā paaudzē. Būdams gan mācītājs cietumā, gan zāļu izplatītājs, sajutis aicinājumu atgriezties dzimtajā vietā, lai nodarbotos ar biškopību. Biznesa plāns pelnīt ar medu gan drīz vien izgāzies, jo Veclaicenes ainavu apvidus teritorijā ir paskarbi klimatiskie apstākļi – bites sāk ienest medu apmēram divas nedēļas vēlāk nekā citviet Latvijā un divas nedēļas agrāk arī beidz ienesumu. Tā nu dravošana pārvērtusies par hobiju, un sācies darbs pie muzeja veidošanas. Lai savāktu eksponātus, apbraukāta teju visa Latvija, atrastas neparastas medus spiedes, senlaicīgs biškopības inventārs un vēsturiskas fotogrāfijas, kas atklāj dravniecības tradīcijas Latvijā. Interesentiem saimnieks labprāt pastāstīs par medus labvēlīgo ietekmi uz veselību, apiterapiju un parādīs izglītojošas filmas par dravniecību, bet vasarā aizvedīs uz muzeja mācību dravu, pacienās ar tēju, medu un grauzdiņiem.

Mišu Medus muzeja saimnieks Artis Krasts senlaicīgo biškopības inventāru un citas vēsturiskās liecības vācis, apceļojot visus Latvijas novadus.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Ziemeru muižas teātra maģija

Ziemeru muiža hronikā minēta jau 1550. gadā, kad tās īpašnieks Johans Felbergs par simts dālderiem pārdevis to savam svainim, brīvzemniekam Albertam Zeimeram, kura uzvārds muižai palicis, neskatoties uz daudziem nākamajiem īpašniekiem, tostarp slavenajiem Volfiem, kuri te saimniekoja no 18. gs. Gadsimtiem ritot, piedzīvoti dažādi laiki, līdz 2004. gadā par muižas saimnieci kļuva aktrise un režisore Dita Balčus. Ēkai izdevās uzlikt jaunu jumtu un saglābt interjeru, kurš, kaut nesaudzīgas saimniekošanas bojāts, zem nolupušās krāsas kārtām atklāja vērtīgus sienu ornamentus. Izdevies tikt vaļā no taupīgā muižas spoka, kurš pirmajos gados izslēdzis telpās uz nakti aizmirsto gaismu, jo nu, pateicoties Ditas aizrautībai, Ziemeru muiža pamazām kļūst par noslēpumainās teātra pasaules oāzi, kur apmeklētāji jau var pielaikot tērpus un nākotnē, iespējams, arī skatīties kamerizrādes un spriest par mākslu muižas kafejnīcā, kas ir nākamais saimnieces sapnis.

Ziemeru muižas īpašniece ir aktrise un režisore Dita Balčus, un tas garantē radošu noslēpumainību ēkas vēsturiskajā interjerā, ko papildina telpās skanošā mūzika.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Malēniešu pūrs Jaunlaicenes muzejā

Jaunlaicenes muižas muzeju pēc iedzīvotāju ierosmes pirms 11 gadiem izveidoja vietējā pašvaldība, un tas ar prieku un labām emocijām stāsta par malēniešu un vācu baronu sadzīvošanu, Opekalna baznīcu un tās draudzi, iepazīstina ar malēniešu kultūru, tradīcijām un savdabīgo valodu, ko gan nevajadzētu jaukt ar latgaliešu valodu, jo malēnieši dusmojas, ja viņus grib dēvēt par latgaliešiem. Viņu leksikā ir daudz aizguvumu gan no krievu un vācu, gan igauņu valodas. Unikāls ir arī viņu domāšanas veids un tā izpausme, piemēram, malēnietis no rīta nepieceļas, bet “nuok auškā” (nāk augšā), nekad nav piedzēries, bet tikai padzērs, maitiski (meitas) un puisiski (puiši) ir sprauni, okutni (apķērīgi), kuražeigi (apņēmīgi), kam darbs ītnūrukas (sekmējas), un, ja kū īniems (ieņēmis galvā), izdara ar ukci (uzviju). Ar muzeja vadītājas Sandras Jankovskas gādību ikviens apmeklētājs var kārtot malēniešu valodas eksāmenu un pagatavot nekur citur neredzētu bērnu spēļmantiņu vāveri, īpašā veidā salokot kvadrātveida drānas gabaliņu. Neparasti ir arī profitroļi – malēniešu ēdiens, kas gatavots no eļļā vārītas mīklas ar buljonu un zaļumiem. Muzejā apskatāms arī lielizmēra Jaunlaicenes muižas kungu mājas makets un iespaidīgais tās īpašnieku baronu Volfu dzimtas koks. Līdz mūsdienām saglabājušās 16 (tik daudz, kā nekur citur Latvijā) muižas ēkas, kuras var doties aplūkot patstāvīgi, izpētot pie muzeja novietoto pastaigas plānu.

Dabas klusumā un bez elektrības

Netālu no Mišu Medus muzeja Raipala ezera krastā atrodas Dabas māja, kas tematiski veltīta lāčiem, kuri te šad tad ieklīst no Igaunijas mežiem. Veclaicenes ainavu apvidū pavisam uzbūvētas piecas Dabas mājas, kas domātas ceļotāju mierpilnai būšanai dabā. Tās aprīkotas ar “Jotul” krāsniņām, galdu, sešiem krēsliem, desmit matračiem, ugunskura vietu un malku, grila režģi un trim makšķerēm. Jāņem vērā, ka te nav elektrības, arī par dzeramā ūdens krājumiem, traukiem, segām un gultas veļu jāparūpējas pašiem. Naktsmājas ērti var rezervēt internetā, un šim nolūkam domāti trīs (Kornetos, uz A2 šosejas pirms pagrieziena uz Ziemeru muižu un Apē) visu diennakti atvērtie un apgaismotie Tūrisma informācijas punkti, kur var iepazīties arī ar Dabas mājas iekšējās kārtības noteikumiem. Svarīgi atcerēties galveno principu – nemēslot ne dabā, ne mājiņā, lai prombraucot tā būtu tikpat sakopta, kā ierodoties. Vēl Dabas mājas atrodas pie Vaidavas ezera (veltīta ūdeņiem un zivīm ar vides mākslas objektiem), pie Ilgāja ezera uz Latvijas – Igaunijas robežas (stāsta par subglaciālo gravu un tās īpatnībām), pie Palpiera ezera (veltīta meža zvēriem ar tuvumā esošu nelielu skatu torni aļņa veidolā) un pie Eniķu ezera (vēsta par putniem).

Dabas māja pie Raipala ezera domāta dabas klusuma un miera mīļotāju atpūtai.
Foto: Māris Šļivka

Dabas mājas nav vienīgā iespēja, kur pārnakšņot. Brīvdienu mājas “Ezerlīči” un “Dzēves namiņš” ir tikai dažas no tām. Lai atpūta Veclaicenes ainavu apvidū izdotos, idejas var smelties mājas lapā www.veclaicene.lv, kur būs atrodami vairāku marķētu pārgājienu un velo maršruti, bioloģiskās saimniecības, pirts kūres, turklāt ikviens savu ēdienkarti pilnībā varēs nokomplektēt ar vietējo mājražotāju produktiem.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, vairāk informācijas www.latvia.travel/lv/eden

LA.lv