VIDEO. “Man Latvija nozīmē Latvijas cilvēkus!” Guna Grimsta par to, kā Pelēko kāpu nosargāja entuziasma dūre
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Skolotāja Guna Grimsta, dabas aizsardzības aktīviste, Pāvilostas novadpētniece, cilvēks, kas nosargāja Pelēko kāpu
Man Latvija nozīmē Latvijas cilvēkus, esmu bijusi gan vides aktīviste, gan novadpētniece, gan trīsdesmit gadus – skolotāja. Man Latvijas vārds saistās ar tiem dedzīgajiem, drosmīgajiem,
jaunajiem un ne tik jauniem cilvēkiem, kas kādu cēlu, labu vai skaistu mērķu vārdā nebaidās darīt, uzdrīkstēties, nejust baiļu. Tādi cilvēki, uz kuriem balstās Latvija.
Un tas nav tikai stāsts par Pelēko kāpu, kas aizsākās pagājušā gadsimta beigu daļā, bet tas ir arī stāsts par par tiem Kurzemes latviešu vīriem un sievām, kas būvēja buru kuģus, kas gāja jūrās, kas rūpējās par savām ģimenēm, kas veidoja glābšanas stacijas, lai izglābtu buriniekus. Tas man saistās ar cilvēkiem. Un kā novadpētniecei un skolotājai man tas saistās ar jauniem un dedzīgiem cilvēkiem, bet kā novadpētniecei man tas saistās arī ar veciem un dedzīgiem cilvēkiem, ar viņu atmiņām, ar viņu stāstiem par to skarbo dzīvi, kas ir bijusi mūsu gadsimta sākuma posmā un vidusposmā. Tāda nesaraujama saikne starp paaudzēm, starp dedzīgiem cilvēkiem.
Tomēr atgriežamies pie dabas aizsardzības. Ja atgriežamies pie dabas aizsardzības, tas jau ir solis diezgan tālā pagātnē, jo tā cīņa par Pelēko kāpu aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, un droši vien jau cilvēki ir aizmirsuši, ka tas bija tas laiks, kad notika dažādi procesi, zemju privatizācija. Pelēkā kāpa Pāvilostā, kur tagad ir liegums jau piecpadsmit gadus, toreiz bija apdraudēta. Tur draudēja apbūve. Un tas ir arī stāsts par tiem Latvijas cilvēkiem, par pāvilostniekiem, par Pāvilostas jauniešiem. Tāda aktīvu cilvēku grupa, kas iestājās, lai tur būtu liegums, kas arī aktīvi un ar entuziasmu strādāja, lai tas liegums tiktu izveidots.
Pāvilostas jaunieši arī ieguva “Latvijas Lepnuma” titulu 2007. gadā. Un tas bija stāsts arī par Rīgas jauniešiem, par Rīgas Doma kora skolas jauniešiem, par Mākslas akadēmijas jauniešiem, par Mūzikas akadēmijas jauniešiem. Latviju raksturojošs enerģijas sprādziens ilgākā laika posmā, kad jauni un arī ne tik jauni cilvēki iesaistījās tieši tajā procesā, lai platākā kāpa Latvijā – Pelēkā kāpa iegūtu Eiropas nozīmes aizsardzības statusu.
Tajā mirklī visas metodes, kas bija deviņdesmitajos gados, ieskaitot reketu, nesaprotamas tiesvedības, nesaprotami policijas reidi un daudzas citas sistēmas vērsās pretī un teica – nē, nē, šitas dabas aizsardzības aktīvisms te Latvijā nav vajadzīgs.
Tas arī raksturo Latviju. Tā daļa, kas tur iestājās par dabas aizsardzību vai par kaut kādu skaistu lietu no dabas aizsardzības puses bija Latvijas cilvēki. Un arī otrā pusē bija cilvēki, Latvijas cilvēki, kuriem šķita, ka tā daba ir ļoti laba, bet labāka viņa būtu tad, ja viņi varētu to apbūvēt, pārdot, transformēt vai kā citādi. Un tad 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā bija viss tas – dīvaina policijas parādīšanās un dīvaina Dabas aizsardzības pārvaldes darbība. Bija dažādi komentāri sociālajos tīklos, diezgan iznīcinoši komentāri, pret kuriem mūsdienās policija noteikti savādāk izturētos. Un tad 2000. gadu sākumā, pa īstam sākās dabas aizsardzība. Bija parakstu vākšana. Mēs vācām parakstus un Ministru kabinetā Kalvītim iesniedzām. Jaunieši veidoja filmas. Pēc tam jau nāca cits etaps – tiesvedības. Jā, mēs pētījām lēmumus, ar ko tā zeme tika sadalīta, un iesniedzām tiesās. Un juristi brīvprātīgi palīdzēja. Arī “Delna” ļoti palīdzēja šajā procesā. Nu tas arī bija viens no tiem procesiem.
Un tad jaunieši iesaistījās, mūziķi iesaistījās, bija dažādi muzikāli pasākumi baznīcās – Pāvilostas baznīcā, Rīgas Domā. Arhibīskaps Jānis Vanags arī vadīja dievkalpojumu Pelēkai kāpai, Rīgas Doma koru skolas vidusskolēni radīja muzikālo daļu. Tad Mākslas akadēmijas studenti taisīja plenēru Pelēkajā kāpā, lai parādītu, kāda ir ainava, kuras vairs nebūs, un bija izstāde Mākslas akadēmijā. Diezgan provocējoši, jo toreiz visi plašsaziņas līdzekļi to atspoguļoja. Tādas aktivitātes, kas nenovērsa sabiedrības uzmanību no tās problēmas, ka šīs dabas tūlīt vairs nebūs. To apbūvēs un viss.
Eiropas likumi toreiz noteica – tur ir jābūt Eiropas nozīmes aizsargājamam biotopam, bet pie mums viņi atdūrās pret caurspīdīgu vai necaurspīdīgu sienu. Un šai sienai palīdzēja pārkāpt pāri gan vietējie pāvilostnieki, gan Pāvilostas skolēni, gan Rīgas jaunieši, gan – no visas republikas – vides aizsardzības pārstāvji. Tā bija īstā entuziasma dūre.
Grāmata “Mana Pāvilostas atmiņa” – par Pāvilostas vēsturi. Tas bija tas posms, kad man nomira mamma un Pāvilostā dzimis ārsts Stūrmanis man lasīja priekšā savas dienasgrāmatas no jaunības laikiem, jo viņi – mana mamma un mans tētis, un dakteris Stūrmanis – bija jaunības draugi. Un tad viņš lasīja tik interesantas lietas, ka man gribējās uzzināt vēl un vēl par to teiksmaino laiku, kad mani vecāki bija jauni. Bet tur es aizrakos vēl stipri dziļāk. Ļoti interesanti sanāca. Un tur arī ir daudz stāstu par labiem, dedzīgiem, sirsnīgiem Latvijas cilvēkiem un viņu darbiem.
Paldies! Tu esi viens no labajiem, dedzīgajiem, sirsnīgajiem Latvijas cilvēkiem. Paldies tev par Pāvilostu!
