VIDEO: pirms 100 gadiem Latvija no Francijas iepirka divas zemūdenes un divus mīnu tralerus. JURIS CIGANOVS stāsta PĒTERIM APINIM
0
Tas ir lielākais, nozīmīgākais un apjomīgākais pirkums Latvijas militārajā vēsturē.
Neatkarības karā Latvijas armijai izdevās iztīrīt Latvijas valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Par savu valsti mēs varam būt pateicīgi latviešu karavīram un Latvijas armijai. Tad, kad mūsu armija bija atbrīvojusi visu teritoriju, Latviju par starptautisku subjektu atzina visas starptautiskās organizācijas.
Arī pagājušā gadsmita divdesmitajos gados bija skaidrs, ka nepieciešams apsargāt valsts ārējās robežas. Divdesmitajos gados no nulles veidojās robežapsardzības karaspēks zemes robežai. Bet Latvijai ir ļōti gara jūras robeža. Arī pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija nepieciešams šo jūras robežu uzraudzīt un apsargāt. Jūras kara flotes Latvijai nebija. 1921. gadā Jūras nodaļā pie Apsardzības ministrijas tika ieskaitīts pirmais īstais kara kuģis – no jūras dzelmes izceltais, kapitāli izremontētais, modernizētais vācu mīnu traleris, kuru nodēvēja par “Virsaiti”.
Lai efektīvāk varētu krastu aizsargāt un novērot, ir nepieciešami nopietnāki līdzekļi kara kuģu veidā. Apsardzības resora vadība izstrādāja kapitālu jūras krasta aizsardzības koncepciju un programmu, kas paredzēja gan iepirkumu veidā, gan no vietējiem resursiem izveidot nelielu, bet ļoti mobilu kara floti, kas sastāvētu no 4–6 mīnu traleriem un vairākām zemūdenēm, kuras nebūtu iespējams saražot pašiem, bet būtu nepieciešams iegādāties, bet visus palīglīdzekļus – torpēdas, jūras mīnas, hodroplānus bija paredzēts ražot Rīgas vai Liepājas kara ostas darbnīcās.
1922.–1924. gadā Pirmā Saeima karsti debatēja par šo jautājumu. Latvijai nepietika naudas. Šajā laikā Eiropā notika atbruņošanās, militārās idejas nebija populāras. Lielākie oponenti Latvijā pret militāriem iepirkumiem bija lielākā – sociāldemokrātu frakcija, kas karsti noliedza šādas būvprogrammas un iepirkumu nepieciešamību, apgalvojot ka krasta apsardzībai pietiek ar mobilām vienībām no krasta, apmēram – policija, kas izvietota jūras krastā.
Saeimas debatēs virsroku guva atziņa, ka nepieciešams veidot savu kara floti. Ierobežoto līdzekļu dēļ būvprogramma nesanāca tik iespaidīga, arī iepirkumi bija mazāka apjoma. 1924. gadā Latvijas Ārlietu ministrija noslēdza vienošanos ar Franciju, ka Nantes un Brestas kuģu remontu darbnīcās tiks uzbūvētas divas zemūdenes un divi mīnu aizžogotājtraleri. Tas notika 1926. gadā – vasarā jūrā tika ielaistas divas mūsu zemūdenes, kuras nodēvēja par “Spīdolu” un “Roni”. Tās bija nelielas, tieši Baltijas jūrai domātas zemūdenes. Baltijas jūra ir sekla jūra. Zemūdenēm bija septiņu torpēdu bruņojums. Tajā laikā “Spīdola” un “Ronis” bija vienas no modernākajām zemūdenēm pasaulē. Tas, atšķirībā no Igaunijas, kam bija vecas, britu sistēmas zemūdenes. 1926. gadā Latvijas jūrnieki Francijā tika apmācīti, zemūdenes tika izmēģinātas, un tikai pēc tam zemūdenes tika nodotas Latvijas pusei. 1927. gadā šīs divas zemūdenes pārbrauca uz Liepāju. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā šīs divas zemūdenes bija Latvijas kara flotes ierindā, 1940. gadā – likvidējoties Latvijas valstij un mūsu armijai, abas zemūdenes nonāca padomju armijas rīcībā, bet praktisku pielietojumu neguva, jo padomju jūrnieki nemācēja ar viņām rīkoties. Līdz 1941. gada vasarai zemūdenēm netika mainīti nosaukumi, uz šīm zemūdenēm palika latviešu virsnieki, kuri varēja parādīt, kā šīs zemūdenes darbojās, jo visi uzraksti bija latviski vai franciski. Tad, kad 1941. gadā notika Vācijas uzbrukums Padomju savienībai un kaujas pie Liepājas, kas patiesībā bija padomju armijas bēgšana, līdz ar visu Liepājas ostā esošo floti, padomju karavīri nogremdēja arī abas Latvijas zemūdenes. Vācu laikā tās tika izceltas ārā un sagrieztas lūžņos.
Palikušas atmiņas un krietns pulks ar fotogrāfijām.
