VIDEO. Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs: “Latvija ir trausla kā cielaviņa, bet stipra savā garā un vienotībā!”
0
Ko Jums nozīmē Latvija? Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs
Pirms dažiem gadiem man palūdza, lai es pasaku, kas man ir Latvijas simbols. Es ilgi domāju un beigās nonācu pie slēdziena, ka Latvijas simbols ir tā brīnišķīgā cielaviņa, kas vasarā skraida pa Kūrijas dārzu, kuru es apbrīnoju, un ar kuru mēs esam sadraudzējušies. Liekas, viņa ir ļoti trausla, ļoti viegli sabradājama. Bet viņa ir tik skaista, tik gracioza. Un, protams, viņa ieņem savu ekoloģisko vietu, viņai ir sava ekoloģiskā niša. Viņa iznīcina kaitēkļus un visa viņas uzbūve ir piemērota, lai viņa var strauji paātrināties un noķert to kukainīti, kam viņa dzenas pakaļ.
Latvija arī nav liela. Mēs esam maziņi pasaules mērogā, jo – kā mēs te bieži vien ironizējam, ka vienā Ķīnas sādžā dzīvo tikpat cilvēku kā Latvijā. Bet mums ir sava vieta pasaulē, sava misija, sava sūtība. Jo Latvijai ir sava neatkārtojama dvēsele. Jā, laikam trausla tomēr, bet vienlaicīgi ļoti izturīga, sīksta.
Latvijas dvēselīte ir izdzīvojusi tos septiņus simtus gadu, kad vienmēr bija kāds, kaut kādi svešzemnieki, kas valdīja Latvijā. Un tomēr divdesmitajā gadsimtā – 1918. gadā Latvija nokratīja visas važas un piecēlās taisni. Un tāpat arī 1991. gadā to nācās veikt atkārtoti. Līdz ar to Latvija ir trausla, bet ļoti svarīga pasaules kopējā ainavā.
Mēs lepojamies ar mūsu režisoriem, ar mūsu operdziedātājiem, ar mūsu koriem. Jo tad, kad es stāstu ārzemniekiem, ka mums divdesmit tūkstoši koristi dzied vienā balsī, nu vienā balsī vai pārnestā nozīmē – jo viņi daudzbalsīgi dzied. Tad viņi brīnās. Tie ir mūsu Dziesmu svētki, kas ir palīdzējuši izdzīvot okupācijas gadus, saglabāt savu identitāti. Tas ir kaut kas ļoti trausls, bet tur ir iekšējais spēks. Tātad mūsu mūziķi, solisti, režisori, komponisti mums ir pasaules slaveni. Tātad Latvija ir kā kultūras lielvalsts. Mazā Latvija. Bet mūsu kultūra ir mūsu spēks.
Nākamais, kas Latvijai ir ārkārtīgi svarīgs, kas nav nekam patiesībā citam. Jo Igaunijā ir pilnīgi atšķirīga šai ziņā situācija un Lietuvā arī. Tā ir sadraudzība dažādo konfesiju starpā. Piemēram, pāvests Francisks, kad viņš mūsu simtgadē atbrauca uz Latviju, es redzēju viņa pārsteigto izteiksmi pēc dievkalpojuma Doma baznīcā pēc ekumēniskā dievkalpojuma. Viņš teica:
- Es nekur neesmu redzējis tādas attiecības dažādo konfesiju starpā.
Tātad tas ir kaut kas, ko mēs varam dot pasaulei, rādīt kā priekšzīmi, varam parādīt to – kā vajag. Un acīmredzot tas ir viens no iemesliem vai varbūt pat galvenais iemesls, kāpēc, sākot ar pāvestu Benediktu, pēc tam pāvests Francisks man jau trešo reizi ir apstiprinājis darbam kristiešu vienotības veicināšanas dikastērijā, tā agrāk bija padome. Dikastērija mūsu laicīgā valodā runājot ir ministrija, kas atbild par kristiešu vienotības veicināšanu. Nu es esmu jau trešo reizi šīs padomes loceklis. Nu tāds, kurš nestrādā Vatikānā, bet es piedalos tās darbā. Mums ir plenārsesijas un es varu dot savu ieguldījumu, savu atzinumu par šiem jautājumiem. Tā kā vienotībā kristiešu starpā mēs esam pionieri, kas rāda ceļu, kā vajag veidot attiecības, kā vajag sadarboties.
Ekumēniskais krusta ceļš mums jau ir astoņpadsmit gadus pēc kārtas. Mēs reizes divas reizes esam ar luterāņu arhibīskapu, kas bija Jānis Vanags, pēdējā krusta ceļa stacijā nesuši smago koka krustu ar viņu kopā. Tagad tā ir liecība.
Kas vēl Latvijai ir raksturīgi? Mums ir arī izaicinājumi. Bet lai kā arī būtu, lai arī kādas būtu starpnacionālās attiecības, mums nav asins izliešanas. Atšķirībā no Balkāniem, atšķirībā no Armēnijas un Azerbaidžānas attiecībām vai arī attiecībām citur, kur burtiski slaktiņi ir notikuši. Pie mums, lai kā arī būtu, tomēr mēs – dažādas tautības šeit Latvijā miermīlīgi sadzīvojam.
Piemēram, šogad atzīmējām Itas Kozakevičas trīsdesmit piecu gadu nāves atceres gadadienu. Viņai māte bija latviete, tēvs polis, un viņa jutās piederīga abām tautām. Viņa bija ievēlēta Augstākajā padomē jeb kā mēs šodien teiktu – Saeimā. Bija atbildīgā amatā –komisijas vadītāja. Un tika atzīta īsi pirms savas nāves. Viņa tika ievēlēta par Latvijas gada sievieti, kura visvairāk ir devusi Latvijai.
Tā kā mēs redzam dažādās tautības, dažādu tautību pārstāvjus, kas ir pie mums Latvijā, viņi strādā Latvijas labā. Viņi dod savu ieguldījumu, viņi ir pieņemti, viņi ir atzīti, un tiešām tas ir ļoti svarīgi. Ita Kozakeviča citēja vienu poļu ģenerāli, kurš cīnījās ASV Neatkarības karā. Viņa devīze bija “Par mūsu un jūsu brīvību”. Ita Kozakeviča atkārtoja šo. Par jūsu un mūsu brīvību.
Šeit mēs visi, kas esam Latvijā, kas esam Latvijas patrioti, kas jūtamies Latvijai piederīgi, mēs aizstāvam Latvijas brīvību, cīnāmies par to un veidojam šo cielaviņu. Cenšamies viņu padarīt skaistāku. Protams, ir problēmas, ir grūtības, ir izaicinājumi. Kāds ir izaicinājums? Lai mēs kopīgo labumu sargājam. Lai mēs rūpējamies par kopīgo labumu. Lai pirmajā vietā neizvirzās privātās vai kaut kāda grupējuma intereses, vai kaut kādas ideoloģiskās intereses, bet lai mēs domājam valstiski. Jo kopīgais labums nozīmē to, ka valsts un arī ikvienam cilvēkam – katram savā atbildības līmenī, ir jārūpējas par to, lai ikviens, arī tas neaizsargātais, arī nabadzīgākais, lai viņš varētu iegūt atbilstošu izglītību, lai viņam būtu iespējas strādāt, lai viņam būtu iespējas nodrošināt savai dzīvei nepieciešamo, lai viņš varētu attīstīties kā personība. Tātad valsts uzdevums ir rūpēties par to, lai ikviens var attīstīt savu personību un likt lietā tās dāvanas, tos talantus, kas viņam ir. Es domāju, šeit ir izaicinājumi. Valsts to dara, bet es domāju, ir ļoti daudz, kur augt.
Augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki Aglonā ir atzīts valstisks notikums, un valsts nodrošina arī to aprūpi. Teiksim, policija, medicīniskie dienesti, ugunsdzēsēji, un vēl cits – ko valsts nodrošina katru gadu. Jā, arī katru gadu ir klātesoša valsts augstākā vadība, jo viņi redz, kā tas paceļ tautas garu ne tikai katoļiem – jo svētceļojumā iet arī luterāņi, arī baptisti. Es pats pazīstu tādus, kuri katru gadu tur ir klāt un piedalās dievkalpojumā, jo, acīmredzot, tur ir tāds garīgs impulss. Tas modina, paceļ garu, nostiprina savas vērtības apziņu, savas identitātes apziņu. Jo interesanti, ka Aglona ir Latgalē un latgalieši ļoti pastāv uz savu identitāti, un līdz ar to viņi ir labā nozīmē lipīgi. Arī pārējos, kas tur atbrauc, viņus tā kā mazliet sakrata. Tā – lai katrs atgriežas pie saknēm.
Tas ir garīgais impulss, tam līdzīgu es te ieliku kā apsveikumu astoņpadsmitajā novembrī. Respektīvi, ja Dievs neuzceļ namu, tad velti pūlas tie, kas to būvē. Un tālāk psalmists saka: “Veltīgi jūs vēlu sēžat, strādājat un agri ceļaties. Bet savam iemīļotajam viņš dāvā miegu.” Un tur ir paralēle arī ar evaņģēlisko līdzību, ko Jēzus teica, ka Dieva valstība ir līdzīga cilvēkam, kurš aizgājis gulēt. Bet sēkla, kura ir iemesta zemē – un cilvēks guļ, bet sēkla aug. Respektīvi, ja Kungs ceļ to namu, ja Kungs ceļ mūsu valsts namu, tad mūsu pūliņi ir auglīgi. Katrs mūsu ieguldījums un talants nes augļus. Bet tad, ja mēs novēršamies no viņa, tad tas ir tā – kā liet ūdeni caurā caurā cisternā, ūdens iztek ārā. Tad ir kā tajā līdzībā par līdaku, gulbi un vēzi, ka katrs velk uz savu pusi, katrs tā kā rūpējas par savām interesēm, par savas grupas interesēm un nav vilkmes. Lūk, es domāju, tas ir tas lielais izaicinājums. Mums vajag atjaunot vertikāli Latvijā, atjaunot garīgo vērtību prioritāti un dabūt to kopīgo vektoru sabiedrībā, lai ir kritiskā masa attiecībā uz to kopīgo vektoru. Tad aizies tā, ka noputēs vien.
