Rīgas skolotājs par valsts pārvaldes aizkulisēm: “Ierēdņa lielākā māka ir uzrakstīt dokumentu tā, lai to neviens nesaprastu” 0
Autors: Dr. Andrejs Mūrnieks, Rīgas 6. vidusskolas skolotājs
Nav noslēpums, ka daudz lielākā mērā nekā Saeima, ministru kabinets un politiķi valsti īstenībā vada ierēdņi. No vienas puses, kompetents ierēdnis tādā gadījumā ir zelta vērts. Un tādi ir arī Latvijā. No otras puses, tomēr mums kaut kā neveicas ar to birokrātijas mazināšanu. Varbūt izpratnes paplašināšanai var noderēt daži novērojumi par ierēdniecības darbību.
Aplūkosim dažus paņēmienus, kā ierēdņi manipulē ar politiķiem un sabiedrību. Turklāt šo paņēmienu izmantošana mistiskā veidā pāriet no vienas birokrātu paaudzes uz nākamo, visticamāk, bez jebkādiem profesionālās meistarības kursiem.
Skaidrs, ka ierēdnis nedrīkst pieņemt lēmumu, pamatojoties tikai uz savu viedokli. (Dažos gadījumos šāda viedokļa vispār nav. Bet citkārt ir gan, turklāt tas mēdz būt ļoti kategorisks un parasti vienpusīgs.) Atsevišķos gadījumos ierēdnis objektīvi nevar būt kompetents pilnīgi visā problēmu spektrā, ko nākas risināt. Tātad ir jāatsaucas uz ārējiem ekspertiem vai nevalstiskām organizācijām (turpmāk tekstā NVO), kas aicinātas pārstāvēt “tautas balsi”. Diskusijās par NVO tāpēc jāņem vērā vēl viens spēlētājs –ierēdniecība, kas izmanto NVO pakalpojumus.
Kā ierēdņiem veiksmīgi izmantot NVO, lai panāktu iepriekš plānotu risinājumu?
Viena no iespējām tiem, kuri gatavojas īstenot kādu diskutablu ideju, ir atrast un uzaicināt izteikties pretēji domājošas organizācijas vai ekspertus. Tad var teikt, ka par konkrēto problēmu profesionāļu starpā nav vienprātības. Viedokļu pretstāvi turklāt var arī saasināt, sakūdot pretēju interešu pārstāvjus, piemēram, darba devēju un darba ņēmēju organizācijas, lauksaimniecībā – mežu apsaimniekotājus un vides aktīvistus, izglītībā – eksakto un humanitāro mācību priekšmetu pārstāvjus u. tml.
Nevienprātību var izmantot, lai vilcinātu lēmumu pieņemšanu vai pat vispār atstātu visu pa vecam. Tad pēkšņi var piedāvāt jau pašā sākumā iecerēto risinājumu, kas pirms tam nav bijis dienas kārtībā. Neviens ar to nav lāgā iepazinies. Tomēr šāds lēmums tad šķietami izved no strupceļa.
Ja kāda profesionāla organizācija “spurojas” pretī, ierēdnis mēdz kā ekspertu darba grupā pieaicināt kādu no organizācijas biedriem, dāsni atalgojot par veiktajiem darbiem vai sagatavotajiem dokumentiem.
Tad pēc lēmuma pieņemšanas var “aizbāzt muti” protestējošai organizācijai, jo, lūk, jūsu cilvēks taču piedalījās dokumenta sagatavošanā! Parasti organizācijas vadītājs tad apjukumā noplāta rokas, nevis iebilst, ka biedrs taču ir pārstāvējis tikai pats sevi, nevis visu organizāciju.
Turklāt līgumā ar šādu ekspertu var ielikt konfidencialitātes nosacījumu, ka pirms projekta beigām nedrīkst izpaust informāciju (līdzīga taktika tika piekopta projekta “Skola 2030” izglītības satura gatavošanas posmā). Tādēļ organizācija, kuras biedrs piedalās projektā, var pat nezināt, kas tajā tiek veidots.
Otra iespēja ir pieaicināt tikai sev izdevīgus ekspertus un NVO.
Ir vesela rinda birokrātiem pakļāvīgu NVO, kuras no tā vien dzīvo, ka pilda valsts pasūtījumus un “cep” dokumentu projektus vai izpēta problēmas tā, lai secinājumi atbilstu ierēdņa vai atbilstošās politiskās ideoloģijas interesēm. Vienīgā šādu organizāciju pastāvēšanas jēga ir valsts naudas apguve. Pamatotas ir šaubas, cik tālu ir jāfinansē tādu NVO darbība, kas it kā palīdz citām organizācijām, piemēram, organizējot “Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes” sēdes, lai reizi mēnesī spriestu par sadarbību ar valsti (biedrība “Latvijas Pilsoniskā alianse” saņem šim mērķim no valsts budžeta 200 000 EUR gadā).
Drīzāk jāatgriežas pie sena priekšlikuma – katram nodokļu maksātājam ļaut novirzīt vienu procentu vai pusprocentu no saviem valstij maksātiem nodokļiem tai NVO, kuru tas uzskata par noderīgu. Tad varbūt vispār nebūtu nepieciešams valsts atbalsts NVO.
Tāpēc, no vienas puses, saprotams ir jautājums, kas pēdējā laikā aktualizējies, vai vispār var saukt par “nevalstiskām” šādas organizācijas, kas “pārtiek” tikai no valsts līdzekļiem. No otras puses, biedrībām, kas vēlas godprātīgi vienot un pārstāvēt konkrētu ļaužu grupu intereses, ir grūti “izdzīvot” vienīgi no biedru naudām un ziedojumiem. Sarežģīto atskaišu dēļ dažas biedrības pat atsakās no jebkādas saimnieciskās darbības, jo maksa par grāmatveža pakalpojumu gada atskaitei “apēd” visus ieņēmumus.
Īpaši grūti pastāvēt ir biedrībām, kuras pārstāv nelielu vai mazturīgu grupu intereses, piemēram, mācību priekšmetu skolotāju apvienības u. tml. Šādu biedrību lielā dilemma ir vai nu piedalīties valsts subsidētos projektos un līdz ar to kļūt daļēji atkarīgām no valsts un ierēdņu ietekmes, vai saglabāt pilnīgu neatkarību. Taču tad visā darbībā faktiski ir jāpaļaujas uz brīvprātīgo dalībnieku entuziasmu.
Trešā iespēja ierēdņiem pirms liela projekta uzsākšanas ir iniciēt jaunas biedrības izveidošanu, kurā darbotos viņu piekritēji un kura būtu radīta ar mērķi apgūt ieplānoto finansējumu. Šādā gadījumā ir vismazāk problēmu.
Pat rūdīti profesionāļi par labu samaksu mēdz piekrist iesaistīties, lai izstrādātu vai pārveidotu programmas, kā arī gatavotu nepieciešamos atbalsta materiālus.
Bieži vien šādu izvēli motivē doma, ka labāk piedalīties šādā projektā un censties novērst galīgas muļķības, nevis lepni stāvēt malā, bet nespēt ietekmēt procesu. No vienas puses, ja izdodas radīt kvalitatīvu produktu, tad tas nav pats sliktākais iznākums. No otras puses, valsts tādējādi zaudē iespēju sadzirdēt kritiskus viedokļus un veikt daudzpusīgāku risku analīzi. Stratēģiskas kļūdas tad parasti netiek novērstas, bet tiek nostiprinātas, jo sīkumos projekts kļūst pieņemamāks.
Tāpat situāciju var saasināt, piedāvājot sasteigtu risinājumu, ko vēlāk tik un tā nāksies atcelt. Visbeidzot var novilcināt laiku garās un bezjēdzīgās diskusijās un saskaņošanās tik ilgi, kamēr ierēdnis laimīgi sagaida nākamā ministra iecelšanu. Tad viss sākas no gala. Savukārt jaunais ministrs, jo īpaši, ja nav profesionālis konkrētajā jomā, ir spiests paļauties uz ierēdņu zināšanām un padomiem, ja nav iepriekš izveidota uzticama un kompetenta vadības komanda.
Īpaša ierēdņa māka ir formulēt dokumentu tik sarežģītā valodā, ka to saprast spēj vien pats teksta radītājs un labākajā gadījumā pāris finesēs “iesvaidītu” ekspertu.
Kāds komentētājs sociālajos tīklos raksta: “ja pietiekami ilgi atkārto vārdus “noturība”, “kapacitāte”, “ilgtspēja”, “pilotaktivtātes”, “zināšanās balstīta pieeja” – pienāk brīdis, kad neviens vairs nejautā vienkāršo jautājumu: kas īsti tika izdarīts?” Tad nu mums parādās dažnedažādi valodas brīnumi (kāpu vietā biotopi, smilšu vietā piekrastes substrāti u. tml.). Izglītībā sarakstu ar raksturīgiem jaunvārdiem un jēdzieniem varētu turpināt vēl ilgi (izglītojamais, izglītības ekosistēma, kompetencēs balstītā pieeja, kritiskā domāšana, pašvadītas mācības, izaugsmes domāšana, iekļautība u. tml.).
Vai visās jomās tiešām ir tik slikti? Droši vien nē! Nepārspīlēsim! Ir arī ierēdniecībā godprātīgi sava amata pienākumu pildītāji.
Dažas izmaiņas ierēdņu domāšanā Izglītības un zinātnes ministrijā vieš nelielas cerības. Pēdējā laikā ir bijuši mēģinājumi saprast pedagogu profesionālo organizāciju vajadzības. Varbūt izdosies atjaunot konsultatīvās padomes gan katrā mācību priekšmetā, gan vienu kopējo padomi vispārējās izglītības līmenī, kas palīdzētu apzināt pretrunas un kļūdas dokumentos, meklētu risinājumus problēmām un palīdzētu plānot izglītības satura attīstību. Svarīgs princips šādās padomēs ir gan pedagogu biedrību, gan arī augstskolu, pašvaldību savienības un darba devēju pārstāvju iekļaušana, līdzdalība bez atlīdzības un profesionalitāte.
Tas ir nepieciešams, lai izglītības attīstībā saglabātos pēctecība un viedokļu daudzveidībā izkristalizētos optimāli risinājumi. Nevis katram uzdevumam vai projektam veidot lokālas uzraudzības padomes (tās, protams, dažkārt arī noder), bet veidot ilglaicīgu konsultatīvu struktūru, attīstības plānošanā iesaistot profesionāļus no dažādām jomām.
Protams, šādu grupu darbu vadīt ir daudz grūtāk, jo parādās iepriekšminētā problēma par pretēju viedokļu sadursmi. Ierēdņiem vai politiķiem, kuri šādas padomes vada, ir jāapgūst un jāizmanto diplomātijas prasmes, jātrenē spēja ieklausīties, saskatīt būtisko, pamanīt inovatīvo, jāapgūst vadībzinību elementi, jāatmet augstprātība un ilūzija par savu pārākumu un viszinību. Un pāri visam – jāspēj formulēt doma saprotamā valodā!
Varbūt tad – konstruktīvā sadarbībā starp profesionāļiem, politiķiem un ierēdņiem – izdosies attaisnot sabiedrības cerības par izaugsmi.
