VIDEO. “Tā ir zeme, kurā es esmu dzimis, kurā mani saista kaut kas, ko ir ļoti grūti izstāstīt vārdos – tās ir sajūtas!” Liepiņš izsakās par Latviju
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Alpīnists Kristaps Liepiņš
Ko man nozīmē Latvija? Īsos vārdos – tā ir tēvzeme. Arī plašā un arī ļoti konkrētā veidā. Tā ir mana tēva zeme. Tā ir zeme, kurā es esmu dzimis, kurā mani saista kaut kas, ko ir ļoti grūti izstāstīt vārdos – tās ir sajūtas. Es daudzus gadus ceļoju apkārt pa pasauli, sākot no 1982. gada, kad man bija divpadsmit gadi, kad es pirmoreiz devos uz Kaukāzu, tad nāca Pamirs, pēc tam Alpi, Himalaji, visa Eiropa un tad Āzija, Āfrikas kalni, Jaunzēlande, Ziemeļamerika, Grenlande. Nu jau kaut kādus desmit gadus mēs ļoti bieži braucam uz Dienvidameriku.
Būt alpīnistam Latvijā, tas nozīmē uzkāpt dažās dabīgās klintīs. Tādas dabīgās klintis mums ir palikušas četrarpus metri augstas simts metru garumā, un tur ir aizliegts kāpt, jo tur ir ģeomorfoloģiskais liegums. Diemžēl tās izcilās klintis, kuras mums bija – Staburags, Oliņkalns, Andreja klints un daudzas klintis, kas bija kāpjamas līdz sešdesmito gadu sākumiem pagājušā gadsimtā, nu ir zem ūdens. Tur, kur kādreiz brauca alpīnisti un tūristi no Gruzijas mācīties, kā jāorganizē tūrisma sacensības ar klinšu kāpšanu, nu tur šo iespēju nav. Tur nav nekā. Tur ir ūdens. Bet būt alpīnistam, tas ir veids, kā izsapņot kaut ko un doties kaut kur – kur tu nekad neesi bijis. Un tāpēc arī Latvija man bieži vien saistās ar tādu gājputnu sajūtu.
Ir kaut kādi brīži, kad es jūtu – ir laiks lidot uz siltām zemēm vai – bieži vien tās ir aukstākas zemes, piemēram, Grenlande.
Bet doties kaut kur. Tā došanās vienmēr ir bijusi ar vēlmi atgriezties. Tad, kad es mācījos Francijā, alpīnisma instruktoru un gidu skolā, man piedāvāja palikt Francijā, piedāvāja palikt tur – zem Monblāna. Nu, tā kā tu esi alpīnisma instruktors, tu varēsi šeit strādāt. Lai nu kam, bet alpīnisma instruktoram Latvijā vienkārši nav ko darīt, un tas būtu brīnišķīgs aizbildinājums doties kaut kur un tur arī palikt. Un tur ir lielas iespējas gan kāpšanā pašam, gan darbā, gan finansēs, gan kaut kādu sapņu realizēšanā.
Bet kaut kas vienmēr ir licis, aicinājis vai uzrunājis – palikt šeit Latvijā. Un iespējams, ka tā ir valoda, tie cilvēki, ar kuriem gribas būt kopā. Gribas būt kopā gan labās dienās, gan arī grūtās dienās. Grūtu dienu mums pietiek. Līdz ar to tajās labajās dienās tā sajūta ir, ka, šī ir skaistākā zeme.
Un, ticiet man, es esmu bijis piecos kontinentos neskaitāmās valstīs un viskautkur, un tā doma ir iezagusies prātā – nu – šeit jau varētu palikt un šeit varētu būt kaut kas labāks, un šeit varētu kaut ko izveidot, bet tas viss ir tāds mākslīgs veidojums. Šeit Latvijā mums ir Zeme. Tēvu tēvu zeme. Šeit mums ir valsts, par kuru mūsu senči iepriekšējās paaudzēs ir cīnījušies. Ir lējuši asinis, ir lējuši sviedrus par šo zemi. Un tā nedrīkst vienkārši aizbraukt un izšķīst kaut kur pasaulē. Man nekad nav tāda doma likusies sevišķi uzrunājoša. Tāpēc – lai arī vienalga cik reizes gadā es dotos kaut kur, un reizēm tās ir desmit ekspedīcijas gadā, reizēm tie ir trīs, četri kontinenti gadā. Tu dodies uz visām pasaules pusēm vai nu ar savām ekspedīcijām, ar kāpienu plāniem, ceļojumiem, ar darbu. Kaut kur vienmēr ir tā sajūta, ka pēc brīža tu dosies atpakaļ. Un tā atbraukšana atpakaļ reizēm nāk ar tādu tā kā nelielu vilšanos varbūt, ka, – ak jā, te ieskanās kaut kas, ko īsti negribētos dzirdēt Latvijā. Atkal šeit jāuzklausa kaut kādi viedokļi, ka šeit jau nevar, šeit nesanāk.
Muļķības. Mēs varam ārkārtīgi daudz. Un arī alpīnismā un kalnos kāpšanā reizēm satiekot cilvēkus kaut kur tālu otrā pusē pasaulē, kad šie cilvēki skatās, kā mēs kāpjam (un mēs kāpjam labi, mēs kāpjam gan ātri, gan tehniski, mēs kāpjam sarežģītus maršrutus. Mēs kāpjam gan augstkalnos, gan tehniskajā alpīnismā. Nu ļoti labā līmenī, es teiktu), un tad cilvēki jautā:
- No kurienes jūs?
- No Latvijas.
- Tad, kur tā Latvija ir kur?
- Tur.
- Bet tur taču nav kalnu?
Jā, varbūt tieši tāpēc, ka tur nav kalnu. Varbūt tieši tāpēc, ka šeit ir tie daži metri klintīs. Tie daži metri kā atspēriena punkts taviem sapņiem, no kuriem kaut kas sākas. Cilvēkiem, kas nedzīvo kalnos, motivācija kāpt kalnos vienmēr ir bijusi daudz lielāka. Bieži vien vietējie cilvēki saka:
- Ko tu tur kāpsi? Tur taču nekā nav,
Bet tu spēj tajā saskatīt. Un es domāju, ka kalnos kāpšana nebūt nav vienīgā vieta un lieta, ar ko mēs varam šādi salīdzināties pasaulē. Mēs varam šeit. Mums ir īstās rokas, no īstās vietas augošas. Mums ir prāts. Mums ir spītība gala beigās. Mēs esam te gājuši cauri vēsturiski, nu tādiem sliktiem laikiem, ka pasarg Dievs! Bet mēs esam joprojām šeit. Un es atceros no sava tēva (aktiera Edgara Liepiņa) arī to, kas tika teikts, iespējams, tieši tad, kad to visvairāk man vajadzēja sadzirdēt – kaut kādos padsmit gados. Es diezgan bieži gāju pie tēva, un mēs sēdējām pie viņa virtuvē, dzērām tēju vai kafiju, runājāmies par dzīvi un, un es šo frāzi ļoti, ļoti spilgti atceros, – tēvs man teica:
- Man ir pilnīgi vienalga, ar ko tu nodarbosies dzīvē. Tu vari darīt pilnīgi jebko. Bet atceries – tev ir jāmēģina kļūt labākajam. Labākajam šajā jomā, labākajam pašam priekš sevis.
Un tā droši vien ir tā sīkstā latviešu spītība. No pilnīgi nekā iespējams pacelties un darīt to fantastiski labā līmenī. Un es domāju, ka ir milzums, milzums labu piemēru šeit Latvijā, kur cilvēki dara kaut ko absolūti labākajā līmenī pasaulē gan prāta, gan roku ziņā. Tie ir mūziķi, tie ir dažādi amatu meistari, tie ir domātāji. Kas tik mums nav? Kādas tik mēs balvas neesam pasaulē saņēmuši? Nu, kāds iemesls ir teikt, ka šeit nav nekādu iespēju? Mums ir. Mums viss ir. Vajag tikai darīt.
Vēlējums tavai zemei, tautai, cilvēkiem? Pārstāt čīkstēt un darīt, un darīt labāko, ko jūs spējat. Kāpt kalnos pārnestā nozīmē. Jebkurā kalnā uzkāpt. Tas nav tikai par virsotnes sasniegšanu. Tā ir atbildība nonākt lejā, jo tikai tad, kad tu esi nonācis lejā, tu vari pastāstīt to savu stāstu. Un arī dzīve ir kā virsotne, kā stāsts. Ir laiks kāpt tajā kalnā un ir laiks stāstīt stāstus.
