Zviedrus slavē, latviešiem liek sprunguļus riteņos 7
Zviedrijas valsts uzņēmums “Sveaskog” pagājušā gada nogalē samazināja apaļkoksnes cenas, jo pretējā gadījumā šīs valsts zāģētavām un celulozes nozarei būtu grūti nodrošināt rentabilitāti globālajā konkurencē. Tā ir tirgus pielāgošanās reālai situācijai un vienlaikus arī valsts atbalsts meža industrijai. Tikmēr par līdzīgu, 2023.gadā pieņemtu lēmumu Latvijā, “Progresīvie” grib panākt to cilvēku sodīšanu, kuri lēma par atbalstu vietējiem kokrūpniekiem.
Iesākumā dažas visiem zināmas “ābeces patiesības”. Meža veido 6,4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta un nodrošina darbu aptuveni 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Katra ar mežu nozari saistīta uzņēmuma bankrots nozīmē arī būtisku zaudējumu ekonomikai. Ziemeļvalstis, kurām mēs vārdos tā gribam līdzināties, to saprot un savas valsts interešu vārdā pat nevairās stāties pretim Eiropas Komisijas prasībām.
Zviedrijas un Somijas premjeri vēstulē EK prezidentei Urzulai fon der Leienai pērnā gada septembrī skaidri un gaiši pateica, ka abas šīs valstis nespēs pilnā mērā pildīt regulu par zemes lietojuma, zemes lietojuma maiņas un mežsaimniecības klimatam labvēlīgiem pasākumiem (LULUCF) jo, samazinot koku ciršanas apjomu, to ekonomikām un darba tirgum tiktu nodarīts ievērojams zaudējums. Zviedrijas un Somijas valdību vadītāji iestājas par savu valstu meža nozaru dzīvotspēju, kamēr Latvijā raugās, ko varētu sodīt, nevis atbalstīt.
Kas tad īsti notika meža nozarē 2023.gadā, kad valdība pēc Zemkopības ministrijas ekspertu izvērtējuma atļāvās pieņemt lēmumu par koksnes tirgus stabilizāciju? 2023.gadā meža nozares eksportēto preču vērtība saruka aptuveni par 20-22%, salīdzinājumā ar 2022.gadu, bet zāģmateriālu vērtība kritās par aptuveni 50%. Realitātē tas nozīmēja simtos miljonu eiro mērāmu ienākumu kritumu no koksnes produktiem. Protams, ražotāji centās pārorientēties uz tiem segmentiem, kuros pieprasījums vēl pastāvēja, taču ne jau vienmēr tas bija iespējams.
Te nu nonākam pie “Progresīvo” stāta par briesmīgi lielajiem valstij nodarītajiem zaudējumiem jeb kā teikts “Progresīvo” Saeimas frakcijas iesniegumā Ģenerālprokuratūrai – “pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu, nolaidību, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dienesta pilnvaru pārsniegšanu, nepatiesas informācijas sniegšanu – rīcībā ar valsts mantu, valsts mantas nelikumīgu atsavināšanu jeb izšķērdēšanu lielos apmēros vai zaudējumu radīšanu valstij lielos apmēros, LVM piegādājot koksni par samazinātām cenām tādiem komersantiem kā AS “PATA Saldus” un SIA “PATA Jēkabpils”, pārāk plaši attiecinot un piemērojot Ministru kabineta lēmumus.”
Lasot visu šo garo Zemkopības ministrijas “apgrēcību” sarakstu rodas iespaids, ka tas rakstīts cerībā – vismaz kādu no minētajiem punktiem “Progresīvo” pretinieka – Zaļo un Zemnieku savienības pārvaldītai Zemkopības ministrijai tomēr izdosies “piešūt”. Tikmēr Zemkopības ministrija norāda, ja 2023.gada nogalē netiktu pieņemts lēmums par koksnes tirgus stabilizāciju un 2024. gadā tiktu turpināta cenu indeksācija AS “Latvijas valsts meži” (LVM) piegādes līgumos iepriekš spēkā esošo izsoļu cenām, LVM ieņēmumu un peļņas samazinājums 2024. gadā būtu ievērojams.
Ļoti iespējams, ka augsto koksnes iepirkumu cenu dēļ daudzi piegādes līgumi tiktu lauzti, bankrotētu ne viens vien uzņēmums, bet tajos strādājošie papildinātu bezdarbnieku rindas. Par laimi no šāda scenārija izdevās izvairīties. Vēl vairāk – LVM dividenžu iemaksa valsts budžetā dubultojās – plānoto 58,5 miljonu eiro vietā budžetā tika iemaksāti 111 miljoni eiro. Ar “Progresīvo” sastādīto pārkāpumu sarakstu tas nekādi neiet kopā.
Bet atgriezīsimies pie Zviedrijas pieredzes mežu apsaimniekošanā un šīs valsts mežu uzņēmuma “Sveaskog”, kurš ar 3,9 miljoniem hektāru meža zemes ir lielākais mežu īpašnieks Zviedrijā. Diezin vai tāds gigants, paziņojot par kokmateriālu cenu samazināšanu visos valsts reģionos (sīkāk ar to var iepazīties “Sveaskog” mājas lapā). īsti nezina, ko dara. Zviedri ir pietiekami pragmātiski, lai saprastu, ka nozarē strādājošo uzņēmumu konkurētspējas zudums nodarīs lielu postu arī Zviedrijas valstij piederošajam mežu apsaimniekošanas uzņēmumam, tā ieņēmumiem un līdz ar to arī iemaksām valsts budžetā. Tas vistiešākajā veidā ietekmētu nozares eksportētspēju, darba vietas, kā arī citas mežu nozari apkalpojošās nozares.
Šāds domino efekts būtu ārkārtīgi sāpīgs daudziem, starpība vien tā, ka Zviedrijā to saprot, bet Latvijā labāk klausās populistu saukļos, galvenais, lai partija būtu pietiekami progresīva. Tādai pieejai sekas var būt neprognozējamas. Jo vairāk tādēļ, ka šobrīd būtiskāk ir mest savstarpējos kašķus malā un saprast, kāda būs “Sveaskog” lēmuma ietekme uz Baltijas, tai skaitā Latvijas tirgu. Nav grūti prognozēt – ja Zviedrijā vietējā izejviela kļūs lētāka, vājināsies arī importa motivācija. Turpmākie mēneši parādīs vai Skandināvijas valstu interese par Baltijas papīrmalku pieaug, krītas vai turas līdzšinējā līmenī.
Taču var gadīties tā, ka arī Latvijas koksnes cenām var parādīties kritums vairākos segmentos. Ko darīsim tad? Atkal kāds rakstīs iesniegumu Ģenerālprokuratūrai par šausmu lietām un briesmīgiem pārkāpumiem? Ja rakstīs, tad pārkāpumu formulējums šajā rakstā jau ir uzskaitīts…
