Latvijā
Vēsture

1919. gada 12. septembrī. Lielinieki piedāvā mieru0


Padomju Krievijas ārlietu vadītājs G. Čičerins.
Padomju Krievijas ārlietu vadītājs G. Čičerins.
Padomju Krievijas ārlietu vadītājs G. Čičerins.

Pirms 100 gadiem Latvijas Ārlietu ministrija agrā rītā telegrāfiski saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina priekšlikumu pārtraukt karadarbību un sākt miera sarunas. 31. augustā tādu piedāvājumu jau bija saņēmusi Igaunija, pēc Latvijas tas pienāca arī Lietuvai un Somijai. Maskavas gājiens, demagoģiski apgalvojot, ka tai neesot nekādu agresīvu nodomu pret Krievijas “nomaļu apgabaliem”, ienesa zināmu apjukumu baltiešu diplomātijā, jo katra no valstīm attiecībā pret lielinieku zemi atradās atšķirīgā situācijā. Bija skaidrs, ka, tobrīd slēgts, miers nebūtu ne patiess, ne ilgstošs. Lieliniekiem miera priekšlikums bija taktisks gājiens ar mērķi šķelt un iegūt zināmu atelpu, lai visus spēkus varētu koncentrēt pret pašu zemes pretlieliniecisko balto kustību. Arī baltieši vēlējās mieru, taču Latvijas gadījumā tas nemaz nebija iespējams, kamēr lieliniekus nepatrieca no Latgales. Visās citās valstīs lielinieku karaspēka nebija. Valdīja vienprātība, ka ar lieliniekiem šajā situācijā var slēgt, augstākais, pamieru, bet ne mieru, jo Padomju Krieviju Eiropā neviens par pilntiesīgu valsti neuzskatīja. Latvijas ārlietu resora vadītājs Zigfrīds Anna Meierovics to noformulēja šādi: “Normālas diplomātiskas attiecības starp Padomju Krieviju un Baltijas valstīm [nav iespējamas], kamēr lielinieki pieturas pie valsts organizācijas principiem, kuri ir Baltijas valstu sistēmai pilnīgi pretēji.” Vajadzēja rēķināties arī ar sabiedroto rietumvalstu pozīciju. Diemžēl baltiešiem tā arī neizdevās vienoties par kopīgām miera sarunām ar Krieviju, un vēlākie notikumi rādīja, ka katra valsts to darīja uz savu roku, ne vienmēr konsultējoties ar kaimiņiem.

LA.lv