Kultūra
Kultūrpolitika

Bezcerīgās pūles īpašvārdu latviskošanā2

Gata Šļūkas zīmējums

Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres raksts “Urzula. Laiena vai Leiena?”, ko publicējām kopā ar Latviešu valodas aģentūras galvenās lingvistes Evelīnas Zilgalves komentāru “Atkāpes no izrunas – tradīcijas dēļ” (“LA”, 20. 08. 2019.), ir izraisījis lielu “LA” lasītāju interesi. Publicējam indologa, literatūrzinātnieka, LZA akadēmiķa Viktora Ivbuļa viedokli.

Patīkami, ka vēl kāds uztraucas par citvalodu īpašvārdu latviskošanu, cienījamā profesore Inese Vaidere! Bet Jūsu bažas skar tikai vienu pilienu no milzīgā aisberga, ar ko man ir bijis visu mūžu bezcerīgi jācīnās savos pētnieciskajos darbos indiešu un dažu citu valodu īpašvārdu latviskā rakstībā. Par laimi, preses un apgādu darbinieki man ir ļāvuši to brīvi darīt, šogad arī valodnieku nesodīta tā rīkojusies Sigma Ankrava ļoti saturīgajā grāmatā “Indiešu dievi un dievietes”.

Likumsakarīgi, ka citvalodu īpašvārdu rakstība tiek pakļauta kaut kādiem noteikumiem, formāli mēģinot pieturēties pie tuvības oriģinālrakstībai. Bet ir neiespējami atrast kaut kādus kopīgus noteikumus visām pasaules valodām.

Lielajās Eiropas tautu valodās ar latīņu alfabētu problēma tiek atrisināta, parasti rakstot vārdus oriģinālrakstībā.

Esmu apguvis bengāļu valodu un zinu, ka tās, tāpat kā visi desmit indiešu valodu alfabēti, atvasināti no sanskrita, atspoguļo lielāku skaņu bagātību, nekā tas ir iespējams latviešu vai citās Eiropas tautu valodās.

1954. gadā, kad jau bija bengāļu un citu indiešu valodu pratēji, arī krievu valodā sākot iznākt Rabindranata Tagores “Rakstiem”, tika izmainīta agrākā un iedibināta jauna un maksimāli tuva oriģināliem indiešu īpašvārdu rakstība, cita vidū visur atstājot burtu “h” otro daļu, izņemot dažus ļoti pazīstamus vārdus. Palika Buda, Gandi, arī Neru. Šo “h” ar kaut kādu valodniecisku dekrētu pie mums gandrīz jau pirms pusgadsimta Latvijā nosvītroja laikam vienlaikusi ar lietuviešiem.

Latviski tika veikti arī citi valodnieciski pārkārtojumi, ieskaitot dubultlīdzskaņu rakstību citvalodu vārdos, kas tāpat kā no sanskrita nākušā indiešu valodu vairāku līdzskaņu “h”sastāvdaļa var mainīt tulkojamo vārdu nozīmi.

Buda indietim nav nekas, bet Budha vai vēl pareizāk Buddha ir Apskaidrotais.

Latviešu Gandijs ir nevajadzīgi tālu no īstā Gāndhī.

Nez kādēļ neesmu manījis, ka latviski parādītos garumzīmes vismaz zināmākajos indiešu īpašvārdos, nav Bānglādešas (Bengāļu zemes).

Cietis arī ir Mumbai (Bombejā) dzimušā izcilā indiešu kordiriģenta indieša Zubina Mehtas uzvārds. Jācer, ka viņš, piedalīdamies šī gada Rīga Jūrmalas mūzikas festivālā, neuzzināja, ka pie mums viņš ir Meta. Nevar gan pateikt, vai Mehta, kas uzvārdos Indijā bieži ir arī cilvēka kastas nosaukums, ir tulkojams marāthu valodā.

Burts “h” vārdā Nehru un izrunājams ar vieglu izdvesmu. Pavisam neizskaidrojamā veidā pie mums dažādu citvalodu vārdos parastais “h” šad tad pazūd. Starp citu, es visu laiku lietoju vārdu “indiešu”, kad būtu jāteic “Dienvidāzijas”, jo runa ir par tuvu pie diviem miljardiem cilvēku.

Lietuvieši tomēr ir sākuši sarosīties. Viens no 2013. gada oktobrī pieņemtā lēmuma punktiem attiecībā uz dažām latīņu alfabētu lietotājām valodām paredz: “Zinātniskajā literatūrā, reklāmas un speciālajos tekstos, kā arī oficiālos dokumentos (izņemot Lietuvas Republikas pilsoņu personas dokumentos ) citvalodu personu vārdus atveido autentiskā formā, bet izplatītākos vietvārdus visbiežāk adaptē.”

Par burtu “h” sastāvdaļas atjaunošanu lēmums Lietuvā gan tiek tikai pārspriests. Varbūt kāda no Latvijas valodnieku komisijām vai padomēm iedrošināsies publiski aicināt to izdarīt pie mums – tā būtu palīdzība to izdarīt arī kaimiņu valodā, kuras dažas formas ir pat senākas nekā sanskritā, ko atzina jau 19. gadsimta vidus izcilie vācu valodnieki? Drīz pēc tam lielu senumu presē sāka skaļi piedēvēt arī latviešu valodai, ko gan diez vai jebkad varēs pierādīt.

Raksta nosaukums “Bezcerīgas pūles” attiecas tikai uz maniem centieniem.

Ja pat franču un vācu valodu vārdnīcas atsaucas uz valodniecisku reformu, varbūt kādreiz arī pie mums tas notiks un, piemēram, nebūs obligāta galotņu -ijs vai -ija pievienošana īpašvārda beigās. Kāpēc tiek rakstīts “Bengālija”, ja starptautiski ir Bengal – Bengāle? Vai “Arābijas jūra” Arābu jūras vietā?

Jūs jau to labi zināt, ka ne vienmēr tradīcijas palīdz mūsdienu dzīvē, cienītā Zilgalves kundze! Varbūt, piemēram, var saukt gandrīz par tradīciju atkārtot visu labi zināmo par latviešu rakstu valodas rašanos. Bet šī tradīcija īsti nepaskaidro, kas pastāvēja pirms tās piedzimšanas tikai 16. gadsimtā. Tiek apliecināts, ka tā izveidojās no cilšu valodām.

Par kuršiem un zemgaļiem kaut ko var izlasīt, bet neesmu sastapis neko par sēļu un latgaļu valodām.

Bet ievērojami valodnieki to ir izskaidrojuši ļoti vienkārši: spēcīgākā seno latgaļu cilts asimilēja vispirms sēļus, tad zemgaļus un kā pēdējos kuršus. Tas vislabāk ir aplūkots izcilākā mūsdienu baltista Pjetro Dini 2014. gadā Viļņā izdotajā grāmatā “Fundations of Baltic languages”. Viņš norāda: “Lingvistiskie tipi – lietuviešu un latviešu valoda – parādījās apmēram 1. gadsimtā un turpināja izvērsties līdz 5. gadsimtam.”

Un latviešu valodas vienīgie nesēji bija senie latgaļi kopš tās pirmsākumiem.
Saistītie raksti

Tik sen? Pjetro Dini atzinumi balstās vairāku ievērojamu lietuviešu valodnieku teiktajā. To varam izlasīt Vitauta Mažuļa joprojām pieejamā plašajā rakstā slavenajā “The Encyclopedia Britannica” un īsumā arī latviski izdotajā Alģirda Sabaļauska lieliskajā grāmatā “Mēs balti”. Dini arī visai konkrēti izskaidro, ka mūsdienu latgaliešu dialekts radās triju gadsimtu laikā, kad Latgale bija pilnīgi nošķirta no Latvijas.

Par šo tēmu daudz plašāk var palasīt manā 2018. gada darbā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem”. Pjetro Dini grāmatā teikto labi zina un izteica pārliecību, ka nu tagad Latvijā radīsies diskusija. Varētu teikt: klusums. Varbūt kāds “Latvijas Avīzes” lasītājs vismaz pasacīs: tam nevar ticēt. Bet tomēr būtu jāpaskaidro, kāpēc nevar ticēt. Es diemžēl varu tikai informēt par citu padarīto, jo pats neesmu pētījis latviešu valodas vēsturi.

LA.lv