Kultūra
Teātris un kino

“Daba viņu bija tik ļoti bagātīgi apdāvinājusi.” Vijai Artmanei – 88 10


Vija Artmane Šekspīra  traģēdijas “Romeo un Džuljeta”  izrādē. 1953. gads, insc. Eduards Smiļģis, Romeo _ Eduards Pāvuls.
Vija Artmane Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” izrādē. 1953. gads, insc. Eduards Smiļģis, Romeo _ Eduards Pāvuls.
Foto: LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs

21. augustā VIJAI ARTMANEI apritētu 88. Slavas kalngalā 50 gadu vecumā viņa teikusi: – Baidos, ka tad, kad es teātrim vairs nebūšu vajadzīga, mani aizmirsīs, neviens pie manis vairs neatnāks un es par teātri nekā nezināšu… Tomēr aktrise nav aizmirsta, un, lai to vēlreiz apliecinātu, šodien publicējam Ilzes Vītolas sarunu par Viju Artmani, kura tapusi gadu pēc aktrises nāves, 2009. gadā.

Nu jau gandrīz gadu dižās aktrises nav mūsu vidū, bet viņu aizmirst nav iespējams. Mātes Murjāņu mājā vaļā lādes un albumi, uz galda daudz foto ar izcilo aktrisi lomās, sabiedriskajā darbā, ģimenes lokā. Vijas Artmanes meita māksliniece Kristiāna Dimitere kārto ģimenes arhīvu.

– Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par mammu?
– 1967. gada rudenī bija liela vētra. Mēs ar mammu un tēti bijām “Jūras pērlē” svinēt dzejnieces Ķempes dzimšanas dienu. Atceros visas tās ainas – esmu zem galda, cilvēku kājas, Ķempe ar kungu pieceļas un aiziet, tai vietai uzgāžas milzīgs logs un sašķīst stiklos. Lai tiktu no jūras malas prom, sauca ugunsdzēsēju mašīnu, jo mūsu moskvičs bija ieputināts smiltīs. Mājās vēmu šokolādi. Reiz mamma bija aizbraukusi, es Murjāņos lēkāju pa gultu, aizkritu garām un salauzu roku. Tētis ar to pašu moskviču veda uz traumām. Atceros rentgena aparātu, savādo gaismu. Pēc tam stāvu redeļu gultiņā ar ieģipsētu roku, un mamma ir atbraukusi no rīta. Sliktu sapni esot redzējusi, uztraukusies, zvanījusi, tētis teicis, ka nekas šausmīgs nav noticis.

– Vai mamma jūs lutināja?
– Filmēšanas starplaikos viņa daudz ko man noadīja vai notamborēja. Arī slimnīcās. Viņai bija iedzimta sirdskaite, kas vienmēr saasinājās tieši gada beigās. Atceros, Jaunā gada sagaidīšana vienmēr izjuka, jo mammu aizveda uz slimnīcu. Un atkal bija trīs jaunas šalles. Rītos viņa mani modināja. Rulli matos un zirgasti viņa sataisīja tik labi, ka frizūra turējās visu dienu. Bet, kad tētis ar Kasparu mēģināja kaut ko līdzīgu, es jutos šausmīgi un šausmīgi izskatījos. Kad mamma bija filmēšanā, iemācījos mazgāt traukus. Tētis šķīvjiem mazgāja tikai virspusi, otru pusi atstāja netīru. Tas man tik šausmīgi riebās, ka bija jāsāk mazgāt pašai. Bet ēst mums ar brāli viņš gatavoja.

– Droši vien kā visiem aktieru bērniem, jums mammas ļoti pietrūka?
– Tagad viņas pietrūkst vēl vairāk. Viņai bija precīzi, skaidri, reizēm diezgan asi secinājumi un vērojumi. To man ļoti pietrūkst. Mamma nebija glezniecības speciāliste, bet darba lietās varēju viņai uzticēties. Ar krievu kino delegācijām un Miera komiteju viņa bija pasauli apbraukājusi, apmeklējusi muzejus, galerijas, redzējusi gleznu oriģinālus, uzsūkusi sevī mākslas un kultūras vērtības. Viņa vēlējās pilnvērtīgi izmantot sev atvēlēto laiku. Arī pēdējos astoņpadsmit gadus, kad slimoja, viņai bija ārkārtīgi lielas dzīves alkas. Daudz ko viņa varēja izdarīt ar gribasspēku – arī atkopties no slimībām, tikt uz kājām. Un dzīvot, cik pilnasinīgi vien iespējams. Kā katram vecākam cilvēkam, viņai bija grūti samierināties, ka ļoti daudz viņa vairs nespēj, un kamēr pie tā pierod…. Viņa negribēja iet ārā, reizēm teica: tu nevari iedomāties, kas man galvā notiek. Verandā skatījās pa logu, it kā gribēdama iegaumēt kādu skaistu skatu no katra gadalaika. Visgrūtākais bija samierināties. Bet viņa arī to izdarīja un beigās kļuva par klusētāju.

– Droši vien daudz ko vēl gribējās izrunāt?
– Ir daudz tāda, kas pašam dzīves laikā ir jāizsecina vai jāsaprot. Diez vai to kāds var pateikt priekšā. Mamma jau ar savu dzīvi visu man it kā ir pastāstījusi. Ir situācijas, kad vārdi īsti nav vietā. Es lasīju, ka Ādams un Ieva ar Dievu arī iztikuši bez vārdiem.

– Vai var ticēt, ka mamma mūža nogalē pievērsās Dievam?
– Pirms kādiem astoņiem gadiem mēs braucām uz baznīcu, un mamma arī gribēja līdzi. Svētais vakarēdiens iedarbojas cilvēkiem nesaprotamā veidā, pārņem liels mierinājums, ļoti īpašs. Tur ir kaut kāds noslēpums, ko nemāku izskaidrot. Mamma to bija izbaudījusi, sajutusi. Un vēlējās piedzīvot atkal no jauna.

– Esmu lasījusi, ka Vija Artmane nav bijusi laimīga ar savu sievietes likteni…
– Cilvēka dzīve nebūt nav tik vienkārša un gluda. Tā nevar būt, tad tai vienkārši nav jēgas. Mammai tētis bija vislabākais draugs, kāds ir bijis. Un tētim neviens nav pajautājis, kā viņš jutās, jo viņš izskatījās tik apmierināts ar visu. Teātris ir intrigu perēklis, tur valda godkārība, kādam nav iedota loma, ko viņš noteikti būtu nospēlējis labāk… Un toreiz vēl tas jocīgais laikmets – padomju melīgais. Nepārtraukti bija nepatikšanas, un tētis mammai bija liels atbalsts. Viņš daudz ko dzīvē bija redzējis un izstrādājis dažādus paņēmienus, lai otru cilvēku nomierinātu. Viņš parasti mammu sasmīdināja, bet nu tā – pēc būtības – ka tās nepatikšanas nieki vien ir.

– Vai viņa negribēja pie Dimitera un mammītes?
– Reiz Raiņa kapos kopām tēta un vecmammas kapu. Runājām, kā pabeigt to kapa vietiņu. Es gribēju tādus akmentiņus un kantes ap kapu kopiņām. Mamma teica, lai tās uzlieku pēc tam, kad viņu apglabās. Bet es domāju – nav tik traki, ja viņa guļ Pokrova kapos. Tur ir divas vietas, ar laiku mēs taču būsim viņai blakus. Labi, ka mamma nenomira kādā lielā Rīgas slimnīcā. Strenču slimnīcas pagrabiņā viņa gulēja kā sniegbaltīte mežā – viena pati. Vedot viņu uz kapsētu, apstājāmies Murjāņos pie mūsu mājas. Bija tā labi.

– Varbūt esat mammu gleznojusi?
– Jā, vairākkārt. Bet tur nav portretiskas līdzības. Tikai sajūta, ka tā ir viņa. Aktrise Režisore Aina Matīsa veidojusi izrādes un piedalījusies Arnolda Liniņa iestudējumu tapšanā Dailes teātrī. Vija Artmane tolaik spēlēja daudzas spožas lomas.

– Kāpēc Artmane bija tik izcila aktrise?
– Daba Artmani bija tik ļoti bagātīgi apdāvinājusi, ka viņas sūtība un likteņa līnija bija – būt aktrisei. Varbūt citos apstākļos ar savām dotībām, asajām prāta spējām viņa varētu būt brīnišķīga valsts prezidente vai izcila juriste. Ļoti jauna, uzreiz pēc vidusskolas, Artmane mācījās Dailes teātra studijā. Divgadīgie kursi bija ļoti labi profesijas apguvei, bet ne augstskola. Tie, kuri aktrisi pazina tuvāk un kopā strādāja, nekad nevarētu nojaust, ka viņa nav baudījusi ļoti pamatīgu humanitāru izglītību. Artmanei piemita spriestspēja, kritiskais prāts un talants. Tikai pāris cilvēku dzīvē esmu sastapusi ar tādām darba spējām kā Artmanei.

– Un kā tās izpaudās?
– Viņai laiks bija liela vērtība, viņa to neizniekoja, stundām sēžot teātra bufetē un vienkārši sarunājoties. Vienmēr gāja straujā solī, tikpat kā skriešus. Artmanes dzīve bija piesātināta ar pienākumiem un darbu. Tikai mātes var iedomāties, kā tas ir – ja filmējoties līdzi jāņem zīdainītis. Negulētas naktis, autiņu mazgāšana, barošana. Bet viņa to varēja un pilnasinīgi nospēlēja Onu Vītauta Žalakeviča filmā “Neviens negribēja mirt” (1966). Viņa varēja negulēt naktis un braukt no tāliem Krievzemes punktiem uz teātri un spēlēt izrādes. Asistēju Pēterim Pētersonam, kad viņš iestudēja Ziedoņa “Motociklu” – pirmo lielo dzejas izrādi. Topavasar nomira diriģents Edgars Tons – aktrises Dinas Kuples dzīvesbiedrs. Pēc vīra nāves Kuple nespēja spēlēt viņai iedalīto Nāves lomu. Bet drīz bija jābūt pirmizrādei. Pēteris Pētersons ieteica piedāvāt šo lomu Artmanei – īstajiem dailēniešiem vienmēr varot uzticēties. Es vēroju, kā tas process notika. Artmane izlasīja visus tekstus, tad viņa gribēja, lai lomā būtu iekļauta viena dejadziesma. Aplūkoja Dinai Kuplei domāto tērpu skici un teica, ka negrib izskatīties biedējoša. Lūdza, lai viņai uzšuj tērpu ar melnu apakšmalu, augstāk sudrabotu strīpu un augšā baltu. Lai viņai būtu līdz vidum gari sudrabaini balti mati un sudrabota izkapts rokā. Starp budēļiem Artmane ļoti plastiski un skaisti dejoja. Divās nedēļās viņa sagatavoja spožu lomu bez īpašas mūsu līdzdalības. Par Artmani var sacīt to, ko kādreiz ir teikusi Alla Pugačova: “Ja esi populārs, tev ir ļoti daudz draugu. Bet, ja tev ir daudz ienaidnieku, ak, vai, – tu vienkārši esi kļuvis slavens.” Pat tie cilvēki, kuri kritiski vērtē Artmanes tā saucamo politisko darbību, melotu, ja teiktu, ka viņa nebija liela aktrise.

– Vai liela aktrise arī ikdienā bija aktrise?
– Viņa kādreiz smejot teica: mans dievs ir tīrība. Viņa bija perfekcioniste, ārkārtīgi čakla. Pati stāstīja, ja bijusi prom filmēšanā un tikmēr ģimene savalkājusi drēbes un arī gultas veļa jāmaina, cēlusies sešos no rīta un mazgājusi veļu. Un toreiz jau nebija nekādu veļas mašīnu. Murjāņos vienmēr bija izravēts dārzs ar skaistām puķēm. Sastrādātās rokas viņa ļoti kopa, tur nepalika ne zīmes no vakardienas dārza darbiem. Vijai Artmanei vienmēr bija ļoti kārtīgas drēbes, sakopti mati, frizūra. Viņa apzinājās savu popularitāti. Un piedomāja, lai, viņu redzot, cilvēkiem nebūtu jāsaņem nepatīkams impulss. Jubilejās viņa varēja arī kādu ēverģēlību nostrādāt. Šķiet, tas bija pēc Valtera jubilejas Mākslas darbinieku namā. “Es gribu paņemt sveci un aiziet pie Raiņa!” Vija paziņoja un lepnā solī, vēl kādu citu pavadīta, devās uz Esplanādi. Un agri no rīta sēdēja Raiņa pieminekļa pakājē, iedegusi sveci. Varbūt kāds nodomāja – Artmane galīgi piedzērusies. Nebija piedzērusies, bet atļāvās būt brīva. Darbā viņa bija distancēta un noslēgta, pieklājīga un toleranta. Sadzīves nebūšanas vai rūpes nekad neuzvēla citu cilvēku apziņai. Lai spētu sevi tā noturēt, ir vajadzīga liela iekšēja enerģija – izturēt, tikt visam pāri. Šos grožus mazliet vaļīgāk viņa atlaida, kad bija daudzkārt smagi slimojusi, ļoti smagi. Manuprāt, tad Artmane sevi vairs īsti nekontrolēja ar kādreizējo analītisko, racionālo domāšanu. Un viens otrs žurnālists viņu provocēja. Viņa bija aktrise. Ir tāda fotogrāfija, kur Artmane stāv blakus Vivjenai Lī. Un šķiet, ka mūsu aktrise izskatās ietekmīgāk. Ja būtu bijis cits laiks, domāju, ka ar savām dotībām viņa būtu ieguvusi pasaules slavu – būtu filmēta lielajās pasaules kinostudijās. Partneri Voldemārs Zandbergs, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Valentīns Skulme, Artūrs Dimiters, Uldis Pūcītis… Ar viņiem vairs nevar parunāties.

Galerijas nosaukums


Kad Vija Artmane bija pašā spēku plaukumā, Dailes teātrī ienāca 6. studijas audzēkņi. Viens no viņas partneriem slavenajā izrādē “Elizabete, Anglijas karaliene” bija Andris Bērziņš.
– 70. gadu beigās Dailes teātrī bija ļoti daudz veco aktieru un uzstādījums no Smiļģa laikiem: visu vai neko! No otras puses gāja opcā, rillā, rasasā! Bohēma bija vēl jestrāka nekā šodien. Bet varēja jau saprast, cilvēki bija izgājuši cauri kara un pēckara vājprātam, un teātrī jutās kā savā īpašā pasaulē, kur bija citas domas, sapnīši, dzīve. Domāju, ka Vijai Artmanei nemaz nebija tik viegli. Viņa bija partijas sekretāre, bija jābūt nopietnai dāmai. Un, gods kam gods, viņa cilvēkiem daudz palīdzēja, kā saka, izsita no valsts ar saviem sakariem. 1976. gadā teātris svinēja Ērikai Ferdai jubileju. Mūs, studentus, jau uz balli nelūdza, bet es biju norīkots padarboties kā bārmenis. Visi sametās riktīgi, gāja uz urrā. Artmanīša tik forši izpaudās – dancoja, ālējās, podus gāza. Atceros, Dimis (Artūrs Dimiters) staigāja pilnīgi melns un kaut ko purpināja. Es domāju, ka Artmanes mazliet laucinieciski atraisītā un nepiespiestā daba bija kontrastā ar to dzīves lomu, kas viņai ilgstoši bija jāspēlē. Un tas cilvēku ļoti nomoka. No vienas puses, tas ir aktierisks treniņš. Bet cik ilgi? Kādreiz jau gribas nomest visu lieko, falšo. Un toreiz tas bija ļoti grūti. Viss tas laiks bija viena nemitīga izrādīšanās.

– Kā uztvērāt savu lomu un to, ka būs jāstrādā kopā ar Viju Artmani?
– Viņai toreiz mīļais puisītis bija Ivars Kalniņš. Bet Eseksas grāfa lomu iedalīja man. Mums bija normālas koleģiālas attiecības. Arnolds Liniņš bija iemācījis vērtēt vienīgi to, kā cilvēks strādā savā profesijā. Artmane strādāja, taisīja foršas lietas – viņas raksturlomas bija vienkārši dievīgas, pārākas vēl par varonēm. Mēs speciāli gājām skatīties, kā viņai tas izdodas. Viņai bija iedzimts humors, bezkaunība, tiešums, kas raksturošanai ļoti der.

– Vai jaunam aktierim bija stipri jānopūlas, atrodoties lielas zvaigznes gaismā?
– Te nu bija tāda lieta. Viņa realizēja veco, labo Smiļģa principu – ja es uzeju uz skatuves, tad man ir jāpaņem sava vieta. Ja jauns aktieris nav tam gatavojies un ar pietāti izturas pret vārdiem vai tituliem, tad noiet dibenā. Bet ar mums tā nevarēja izdarīt, mūsu studija bija tiešām ļoti labi sagatavota.

– Nu labi, Artmane uznāk, tā teikt, paņem laukumu, un ko jūs?
– Es spirinos pretim, es mēģinu pa savam. Tur jau ir tas foršums! Tajā cīniņā jau būtībā slēpjas teātra jēga! Mums, jaunajiem, bija interesanti. Pateicoties pedagogiem un novērojumiem, mums tā lietu kārtība un noteikumi Dailes teātrī bija skaidri. Sapratām, ka viss ir atkarīgs tikai no tevis paša. Tā bija ļoti laba skola. Tagad teātros bieži vien visi čomojas, čupojas. No cilvēciskā viedokļa – nekādas vainas. Bet profesionālā ziņā tas ir daudz sliktāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Kad ātri sajūti vienkāršotu attiecību līmeni, tas pārvēršas tādā kā bezatbildībā arī uz skatuves. Nobružājas uztveres un reakcijas asums. Toreiz ar Smiļģa skolas aktieriem mums visu laiku bija jābūt cīņas gatavībā. Kā man ar Artmani – Elizabeti.

Bruno Zauers, ilggadējs Dailes teātra skatuves brigadieris: – Kad dienēju armijā, krievu puiši jautāja: nu kāda tad ir Artmane? Viņi domāja, tāda zvaigzne, ka ne tuvoties. Arī Ļeņingradā viesizrādēs nāca klāt, vai varētu sarunāt tikšanos ar Viju Artmani, kā dabūt viņas autogrāfu. Viesizrādēs braucot, viņa gan ienāca kupejā, gan pasēdēja kopā ar mums – vienkāršajiem teātra cilvēkiem. Kad no vecās Dailes pārgājām uz jauno, vakarā bija solīta balle. Bet ceremonija ievilkās, un kultūras ministrs teica, ka nekāda svinēšana nenotiks. Tad Lilita Bērziņa un Vija Artmane devās pie Kaupuža un izkaroja mums balli.

Saistītie raksti

Večella Varslavāne, kostīmu māksliniece: – Filmā “Teātris” karalienes kleitā likām garo korseti pēc veciem paraugiem. Un man bija jāiet aktrisei līdzi uz tualeti šņorēt vaļā korseti. Vijai bija teiciens: ja ir labs griezums un kritums, jebkuru kostīmu iznesīšu! Viņa prata tērpu nest arī ikdienā. Viņai nebija manekenes auguma, bet tas nebija svarīgi. Jo viņai ir tāda seja, ka pirmo uzmanību visi pievērš tai. Uzskatu, ka tieši pēc piecdesmit Artmane bija izcila aktrise un izcili izskatījās.

Vija Artmane
• Dzimusi 1929. gada 21. augustā Tukuma apriņka Sēmes pagastā.
• Vecāki – baltvācu izcelsmes saimniekdēls Fricis Arnolds Artmanis (1910 – 1929) un poļu laukstrādniece Anna Regīna Zaborska (1903 – 1975).
• 1946. gadā iestājas Dailes teātra 2. dramatiskajā studijā.
• Kopš 1949. gada Dailes teātra aktrise 1953. gadā apprecas ar Artūru Dimiteru (1915 – 1986).
• 1956. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums.
• 1957. gada 1. maijā piedzimst dēls Kaspars, 1965. gada 11. maijā – meita Kristiāna.
• 1965. gadā piešķirts LPSR Tautas skatuves mākslinieces nosaukums.
• 1969. gadā piešķirts PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukums.
• 1970. gadā apbalvota ar Ļeņina ordeni. • 1998. gada 23. februārī aiziet no Dailes teātra.
• No 1998. līdz 2000. gadam Jaunā Rīgas teātra aktrise.
• LPSR Valsts prēmija 1980. gadā, Lilitas Bērziņas balva 1987. gadā, Bertas Rūmnieces balva 1996. gadā, “Lielā Kristapa” balva par mūža ieguldījumu kinomākslā 2007. gadā.
• 2007. gadā saņem Triju Zvaigžņu ordeni (par mūža ieguldījumu latviešu teātra un kino mākslā).
• 47 filmas, 85 lomas teātrī (Vija Artmane. Ziemcieši/ Mirkļi no manas dzīves// “Pētergailis”, 2004.)

LA.lv