Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

“Mani nepamet sajūta, ka dēliņš ir blakus.” Mātes stāsts

20130612-141407-6

Guna Sietiņa ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 20. nodaļas atbalsta biedrības Blastiņš valdes priekšsēdētāja. Organizācija apvieno bērnus, kuriem ir onkoloģiskas un hematoloģiskas saslimšanas, arī viņu vecākus un tuviniekus.

– Mans dēls šajā nodaļā pavadīja divus gadus, 16 gadu vecumā aizgāja. Viss notika tik strauji… Dzīvespriecīgs, sportisks, vēl Ziemassvētkos skolā vadīja pasākumu, bet jau pēc pāris dienām – ļaundabīgi procesi asinīs. Ārsti nevis tikai darīja, ko varēja, bet vairāk nekā cilvēka spēkos. Visu slimnīcas laiku Pēteris 24 stundas diennaktī bija gan profesionalitātes, gan uzmanības un mīlestības lokā, kļuva par īstu nodaļas mīluli.

Teica: man daudz plānu, ko pēc izveseļošanās darīšu slimnīcas labā. Viņš ļoti gribēja dzīvot. Pēc atkārtotas ķīmijterapijas varēja pat atgriezties mājās. Pabeidza 9. klasi, sagaidīja izlaidumu. Bet tad viss sākās no gala…

Bija pagājis gads, kad televīzijā nejauši redzēju sižetu, kurā kāda māte, arī zaudējusi bērnu, visā vainoja medicīnu, onkohematoloģijas nodaļu. Tovakar daudzi telefoni bija karsti. Vismaz 40 cilvēki pa visu Latviju zvanīja cits citam: mums kaut kas jādara, lai kliedētu nepatiesos apvainojumus.

Tā tapa ideja par Blastiņu. Blasts ir šūna, kas, pareizi ārstēta, no ļaundabīgas var pārtapt labajā. Sākumā tikai rakstījām vēstules. Tad man gadījās satikties ar neparastu cilvēku, mecenātu, kurš savulaik bijis saistībā ar nodaļu. Viņš meklēja kādu, kurš Latvijā varētu koordinēt palīdzību bērniem, kuri slimo ar asins vēzi.

Nodibinājām biedrību, un tagad nodaļā ir gaisa kondicionētāji, iegādāta saldētava, slimnieku rīcībā spēle, kas ļauj kustēties pat gulošajiem un pie sistēmām pieslēgtajiem bērniem. Mēģinām psiholoģiski atbalstīt gan slimniekus, gan viņu tuviniekus.

Šī darbošanās ļāvusi ieraudzīt, cik daudz apkārt patiesi nesavtīgu cilvēku.

Dzīvoju Lielvārdē, man pieder neliela apzaļumošanas firma. Rūpējos, lai pie nodaļas vienmēr ziedētu puķes. Tad nepamet sajūta, ka dēliņš ir blakus un priecājas par katru darbu, ko mums izdodas paveikt. Sevišķi par to, ka pasākumos iesaistās ne tikai slimnieki, bet arī tie, kuriem izdevies izveseļoties. Priecāsimies, ja viņi dalīsies savā stāstā, kā tas izdevies, iedvesmojot arī tos, kurus vēzis skāris tagad. Vairāk informācijas www.blastins.com.

 

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+