Kultūra
Teātris un kino

Kad neredzama roka aizžņaudz rīkli. Saruna ar Artūru Skrastiņu0


Artūrs Skrastiņš
Artūrs Skrastiņš
Foto: Valts Kleins

Viņš ir patiess. Lai ko viņš darītu uz skatuves vai kameras priekšā, viņš ir patiess. Līdz kaulam. Līdz trīsām un zosādai, smiekliem, asarām, izmisumam un gavilēm. Šogad viņam divas lielas kinolomas. Viena no tām – Žanis Lipke Dāvja Sīmaņa filmā “Tēvs Nakts” – spilgtākā, sarežģītākā un nopietnākā no visām, kas līdz šim viņam bijušas. Aktieris Artūrs Skrastiņš. Mūsu saruna par drosmi, svešu ādu un brīnumu.

Lasot scenāriju, sarunājoties ar Dāvi, domājot par tavu varoni un viņa izvēli, vai bija brīži, kad mēģināji iztēloties, kā tu, Artūrs Skrastiņš, kam pašam ir ģimene un bērni, būtu rīkojies līdzīgā situācijā?

Protams. Par to nevar nedomāt. No Žaņa es varētu mācīties prasmi kritiskā situācijā saglabāt aukstasinību. Es briesmu brīžos nevis eju iekšā tajā virpulī, pašā epicentrā, bet sastingstu, pārakmeņojos, skatos uz notiekošo it kā no malas. Gaidu un vēroju, kā veidosies situācija. Žanis visu dara ar skaidru galvu, karstu sirdi un milzīgu pašpaļāvību. Visspilgtāk tas redzams epizodē, kur viņš ar to pašu mašīnu, ar ko pirms tam bija pārvadājis kannas ar nelegālu šņabi, tagad, paslēptus mēbelēs, ved ebrejus. Kad viņu aptur vācu kontrolpostenī un jautā, ko viņš tur ved, Žanis jokodamies saka – Russen, tas ir, krievus. Vācietis nosmīn un kravas kastē neieskatās.

Kā tev šķiet, kas īsti tas bija: azarts, pārgalvība, spīts vai vienkārši vēlme necilvēcīgos apstākļos saglabāt cilvēcību?

Mēs varam šo jautājumu formulēt arī tā: vai tā bija drosme vai galēja muļķība? Ļoti interesants temats. Mēs ar Dāvi jau no paša sākuma visiem spēkiem centāmies izvairīties no Žaņa glorificēšanas. Viņš nedomāja par sevi cildenās kategorijās.

Pa dienu strādāja pie vāciešiem, naktīs pārvadāja kontrabandu.

Jā, cilvēks bija diezgan aizņemts. Un margināls. Taču kritiskā situācijā darīja to, kas ir jādara.

Ir tādi cilvēki, viņi nepaiet garām, ja kāds uz ielas ir pakritis, nepabrauc garām avārijas vietai.

Bet paradoksāli ir tas – un tieši tāpēc šis stāsts ir tik aktuāls –, ka viņš bija izņēmums, viens no nedaudziem. Lai gan darīja to, kas būtu jādara katram. Vēsturnieki raksta, ka tajā laikā apmēram tūkstotis latviešu sadarbojās ar nacistiem. Bet lielākā daļa stāvēja malā un skatījās.

Sadarbojoties ar nacistiem, viņš slepus tiem pretojās.

Viņš pretojās jebkurai varai. Vēlāk viņš glāba arī vācu zaldātus un krievu zaldātus, nav runa tikai par ebrejiem.

Mana laba drauga vecmāmiņa ir barojusi gan krievu, gan vācu gūstekņus, jo tie visi ir cilvēki.

Tieši tā. Žanis, protams, tāds nebija vienīgais, Rīgā bija kādas divdesmit piecas vietas, kur slēpa ebrejus, arī Rīgas centrā. Glābēju tīkls bija diezgan nopietns. Man patīk filmas angliskais nosaukums “The Mover”. Pārvietotājs. Cilvēks, kas dzīvo nemitīgā darbībā.

Katra loma atstāj kādu nospiedumu. Ko tev ir devis Žanis?

Šī ir mana pirmā kino loma, kur es pilnīgi skaidri apzinājos, ko es daru un kāpēc. Es apzinājos katru savu soli un žestu. Tēlu kopā ar Dāvi veidojām pakāpeniski. Sākumā bija sarunas “Mistrus Media” telpās. Ar Ilzi Blaubergu, kas filmā ir Johanna, Žaņa sieva, ļoti daudz runājām par ģimenes lietām, par sadzīvi, kādu mēs to veidosim, kādus priekšmetus lietosim, to siltumu vai aukstumu, kāds virmos starp mums. Nākamais solis bija Kristīnes Jurjānes kostīmi. Tie man iedeva ārkārtīgi svarīgu sajūtu, it kā apģērbs būtu pieliets ar svinu, līdz ar to katrs solis, katrs žests kļūst pārdomāts un ļoti konkrēts. Un tas atspoguļojas arī valodā. Un tad – Sarmītes Balodes grims. Ieraudzīju spogulī sevi tādu, kādu līdz šim nebiju redzējis. Tas man ļoti palīdzēja. Tā mēs Žani palēnām lipinājām kopā.

Filmēšana sākās no ļoti sarežģītas un pretrunīgas epizodes. Tas ir gandrīz filmas fināls, kur vācieši Žani konfrontē ar ebrejiem. Ne tikai es, mēs visi bijām diezgan nobijušies, jo lēkt nācās uzreiz, bez ieskrējiena. Nezinu, vai Dāvis to darīja apzināti, bet šādā situācijā tu vienkārši nepagūsti visu jau iepriekš izdomāt, ir jārīkojas, kā apstākļi liek. Es vienkārši tiku konfrontēts ar situāciju – kā Artūrs un kā Žanis. Un tad jau no šīs situācijas kā no stumbra sāka plesties uz augšu zari un dzīties zemē saknes.

Otrs ļoti svarīgs aspekts, kāpēc šis darbs man bija ārkārtīgi interesants un joprojām vēl mani urda, bija tas, ka Dāvis scenārijā jau iepriekš bija paredzējis improvizācijas. Kāds Žanis ir vienatnē? Kāds viņš ir ar Johannu? Mēs uz vietas gudrojām, meklējām, improvizējām. Prieks, ka šīs epizodes ir iekļautas filmā.

Un vēl man bija ārkārtīgi vērtīga un svarīga saruna ar skolotāju Pēteri Krilovu. Viņš man atgādināja dažas pamata lietas: ko nozīmē pa īstam domāt kadrā, ievērot detaļas, klausīties partnerī. Tas viss rada to īstuma ilūziju. Žanis ir grodākais tēls, kāds man kino ir bijis. Par to milzīgs paldies, jo es jau nebiju vienīgais pretendents. Paldies, ka noriskēja, nenobijās no manas biogrāfijas.

Un ko šis tēls no tevis ir prasījis? Aktiera vienīgais materiāls taču ir viņš pats. Protams, var teikt, ka arī tēlnieka un komponista materiāls ir viņš pats, nevis akmens vai nošu papīrs. Un tomēr…

Tu jau zini, es kino esmu jājis uz govs, slīcis Rīgas kanālā, asiņains vilkts pa zemi, viss kaut kas ir darīts, bet tu nemani grūtības, ja saproti, ka tas tiek darīts ar jēgu. Te bija ziemas epizodes, kas tīri fiziski bija smagas, kad jābrien pa dziļu sniegu un tad vēl jāskrien, ļoti daudz jāskrien.

Un vēl, protams, bija smagi arī psiholoģiski. Situācijas, kurās tu zini, ka galvenais – neļauties emocijām, pārvērst emocionālo reakciju fizioloģiskā reakcijā.

Tā ir viena no filmas stiprajām pusēm – nekāda sentimenta. Asaras izlaužas nevis tāpēc, ka tevi raudina, bet tāpēc, ka tu vienkārši nespēj tās novaldīt.

Paldies. Man par to ir liels gandarījums. Jo filmēšanas laikā tas bija grūtākais pārbaudījums – nevienā brīdī neļaut emocijām izlauzties uz āru. Tāpēc uzņemšanas laukumā mēs daudz jokojām, reizēm ciniski un ironiski. Dāvis uz to ir liels meistars. Visas emocijas man tika parautas vaļā tikai pēc tam, mājās, naktī pie loga…

Mēs sākām runāt par to, kas Žaņa rīcībai bija pamatā – drosme vai muļķība. Bet kas šodien ir drosme? Pateikt tiešajā ēterā, ka tu esi zaglis?

Varbūt drosme ir nezagt, kad visi to dara? Nedarīt kaut ko nevis tāpēc, ka pieķers, kauninās, sodīs, bet tāpēc, ka ir lietas, ko nedara, jo nedara nekad…

Jā. Labs jautājums: kas ir drosme mūsdienu apstākļos? Un kas bija drosme Žaņa gadījumā? Droši vien būs cilvēki, kas teiks: ak, kā tā var, viņš taču riskēja ar ģimeni! Diendienā riskēja, nopietni. Viņš puiku izolēja, turēja mājās, nelaida uz skolu, lai Dieva dēļ viņš tur nevilšus neizpļāpātos. Es nezinu. Man nav atbildes uz šo jautājumu. Daudzi man ir prasījuši: kāpēc viņš to sāka darīt? Bet kā es to varu zināt? Mēs neviens to līdz galam nevaram zināt.

Filmā ir epizode, kur viņam sametas slikta dūša. Šmerļa mežā, redzot, kas notiek. Reizēm tu pretojies, jo tev vienkārši ir fizisks riebums pret to, kas notiek.

Kad draugs lūdz, lai Žanis paslēpj viņa meitiņu, Žanis sākumā atsaka…

Man šķiet, ka tieši šīs nepaslēptās meitenītes dēļ viņš sāka glābt ebrejus. Lai kaut nedaudz izlīgtu ar sirdsapziņu. Viņš taču līdz pēdējam brīdim gribēja mazo dabūt ārā no geto.

Zini, ir vēl viens interesants aspekts – Žaņa artistiskums. Spēle ar skursteņslauķiem, pārģērbšanās, maskēšanās, nakts aizsegs – tie ir viņa dzīves laimīgie brīži, kad viņš jūt adrenalīnu un eiforiju. Riskējot viņš izliekas par kādu citu, lai iespējami pilnīgi sajustu sevi pašu. Varbūt mēs Žaņa Lipkes personā esam zaudējuši izcilu aktieri. Ārkārtīgi precīzs nosaukums – “Tēvs Nakts”. Tas raksturo gan tumšo un tumsonīgo laiku, gan arī to, ka viņš nepakļāvās šim laikam un darīja to nakts aizsegā.

Kas tev ir svarīgāk un interesantāk – pēc iespējas saplūst ar tēlu vai būt tajā un tomēr vērot to it kā nedaudz no malas? Pētīt – tas gan vairāk ir iespējams teāt-rī – vai tomēr saplūst?

Tas it ļoti interesants jautājums. Sevi teātrī, protams, es vienmēr biju uzskatījis par iemiesotāju. Un tad nāca negaidīts atklājums. Izrādē “Banija Manro nāve” es ārēji biju pilnīgi cits nekā parasti, es atradu viņa balsi, viņa gaitu, viņa eksistences veidu. Man šķita, ka esmu viņā iemiesojies pilnīgi, līdz ar to es varēju atļauties darīt jebko, ko Džilindžers man lika.

Bet Edīte Tišheizere, teātra zinātniece, kuru es ārkārtīgi cienu, uzrakstīja recenziju, kur bija apmēram šādi vārdi: Skrastiņa radītais tēls it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats to vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Tas man bija interesanti, ļoti interesanti, jo pats es to neapzinājos. Protams, ir lomas un tēli, kas pieprasa distanci. Pieprasa skatīties uz sevi ar ironiju. Kas man šķiet interesantāk? Vienmēr interesantāk ir aiziet prom no sevis.

Kad gāju uz “Melanholisko valsi”, kas mani paņēma savā varā, apbūra un saviļņoja, īsāk sakot, sniedza to, kādēļ savulaik es lidoju uz Tbilisi skatīties Robera Sturua un Temura Čheidzes izrādes un uz Tallinu skatīties Mika Mikivera izrādes, proti, sniedza katarsi, tad lūk, kad es gāju uz “Melanholisko valsi”, tā bija viena no pēdējām izrādēm, mani samulsināja un izbrīnīja tas, ka repertuārā dienu pirms tam tev bija “Kaligula”, bet nākamajā dienā, šķiet, “Meža gulbji”. Kā tas notiek? Tu pārvelc kostīmu un pēkšņi jau esi cita varoņa ādā?

Nav jau tāda slēdža, ko noklikšķini un – ir! Tu jau esi pārslēdzies. Par izrādi, kas būs vakarā, tu sāc domāt jau no rīta vai jau no iepriekšējā vakara… “Kaligulā” man bija vienkāršāks uzdevums, es, paldies Dievam, nebiju Kaligula.

Bet izrādes nervs un temperatūra jau trāpa arī Scipionam…

Jā, tas gan. Bet, zini, mums šķiet dīvaini, kā var Anglijā iestudēt izrādi un trīs mēnešus no vietas spēlēt tikai to.

Anglijā ir daudz vairāk skatītāju, tur nav ik vakaru jāpārsteidz saujiņa teātra mīļu ar ko jaunu, tur vienkārši jāļauj visiem, kas vēlas, noskatīties to, kas iestudēts.

Tā gan. Savukārt viņi brīnās, kā mēs tā varam – katru vakaru spēlēt ko citu. Man nav interesantas atbildes uz šo jautājumu.

Īstenībā mani vienmēr vairāk ir interesējis nevis tas, kā aktieris ieiet tēlā, bet gan tas, kas notiek pēc tam. Kad krīt priekškars, parūkas, puķes, šķēpi un maskas… Kā tu tiec ārā?

(Domā. Ilgi.) Vakar pēc izrādes “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” mēs ar režisoru ilgi runājām. Es jutu, ka organisms vēl trīc, es nevaru apsēsties, varu tikai stāvēt un staigāt, lai tā enerģija, kas manī uzkrājusies, tiek ārā. Tā enerģija tīri fiziski ir jādabū laukā no sevis, jo es esmu trīsarpus stundas pavadījis ļoti augstā temperatūrā…

Kuri ir laimīgākie brīži uz skatuves? Tie, kuru dēļ ir vērts to visu darīt…

Ja ir izdevusies manipulācija. Ja skatītājs smejas, kad tu gribi, un klusē, kad tu gribi. Visspilgtākā pieredze man bija “Amadejā”. Režisors bija tik precīzi salicis akcentus, ka zāle dzīvoja līdzi katram manam žestam, nevienu vārdu negribēja palaist garām. Savukārt “Karmenā” ir bijis tā, ka tu pilnīgi aizmirsti, ka esi uz skatuves un ka zālē ir tūkstotis skatītāju, absolūta ceturtās sienas sajūta. Viss, kas notiek, notiek pa īstam. Tā ir teātra maģija – tas, kas notiek uz skatuves, patiešām notiek ar tevi un tevī.

Bet, zini, ir vēl viena lieta. Tas bija “Melanholiskajā valsī”, nu jau varu atzīties, izrāde vairs nav repertuārā. Finālā ir monologs par pērļu zvejnieku. Tur man vienā vārdā vienmēr aizlūza balss. Pirmajā reizē tas aizlūzums izlauzās pats no sevis, vēlāk tam bija kaut kā jāpalīdz. Džilindžers ik vakaru nāca skatīties, jo nesaprata, kā es to daru. Katru reizi jau tās emocijas nav vienādā temperatūrā, taču emocionālā atmiņa saglabājas. Tas bija kulminācijas punkts, mums bija svarīgi, lai publika tajā brīdī piedzīvotu katarsi. Reizēm tas tik tiešām notika pats no sevis, reizēm es to darīju tehniski. Bet tas vienmēr iedarbojās. Var teikt – manipulācija. Var teikt – tehnika.

Kā ir būt uz skatuves kopā ar Ilzi?

Ui, brīnišķīgi! Mums ir tik dažādas pieredzes. “Kaijā” es biju rakstnieks, kas apzināti pavedina jauniņo Ņinu. Tagad repertuārā mums ir divas ļoti atšķirīgas pieredzes. Izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” mēs esam absolūti antagonisti, taču tajā paša laikā viens bez otra nevaram. Vakar, spēlējot izrādi, es finālā nonācu pie secinājuma, ka šajā dzīves posmā Makmērfijam visīstākās attiecības ir ar māsu Reičidu. Ja viņi būtu tikušies citos apstākļos, viņi būtu kopā, bet šajos ir spiesti būt pretējās nometnēs.

Otra pieredze ir “Karmenā”, kur Ilzei nekas nav jātēlo un man nekas nav jātēlo, es vienkārši skatos viņā kā brīnumā, jo viņa ir atradusi Karmenas būtību – bez ārijām, bez skaistām kleitām. Viņa vienkārši sēž pie akas, un tā ir Karmena. Un arī man kā Hosē nekas nav jātēlo. Tam nav sakara ar Ilzi, es tiešām redzu Karmenu un katru reizi priecājos par to, cik viegli mums ir nākt uz šo izrādi. Nekas nav mākslīgi sevī jāuzpumpē.

Tu man jautāji par laimīgajiem brīžiem. Bet es pateikšu arī par nelaimīgajiem. Tie ir tad, ja kaut kādu apstākļu dēļ nav izdevies ar režisoru atrast kopīgu valodu, režisors nav zinājis, kādus pieturas punktus tev dot un ko no tevis prasīt. Un tad tev tā emocija un enerģija ir mākslīgi jāuzforsē. Tas iztukšo, drausmīgi iztukšo.

Vai, izdzirdot Aizputes vārdu, sirds joprojām nodreb?

Jā! (Priecīgi iesmejas.) Es nesen tur biju. Tur vienmēr ir laimes un bērnības smarža. Man prieks, ka tā pilsēta, kas kādu laiku bija tā kā panīkusi, tagad atkal sāk atdzīvoties.

Tavi vecāki bija mediķi – tēvs ginekologs, māte neiropatoloģe. Arī pats savulaik gribēji kļūt par ārstu. Vai esi domājis, kas šīm profesijām ir kopīgs?

Biju izdomājis, bet nu jau esmu aizmirsis. Mēs ar Andreju Ērgli par to ļoti daudz esam runājuši. Gan operācija, gan izrāde ilgst stundas trīs. Ja pēc izrādes skatītāji atbild ar aplausiem, dažreiz pat ar ovācijām, tu saproti, ka operācija bijusi veiksmīga.

Pēc mātes nāves, tev tobrīd bija trīspadsmit, tu paliki ar vecmāmiņu un patēvu. Un tad bija trīsstūris – skola, iela, kultūras nams. Cik noprotu, galvenais enkurs vai varbūt bāka bija kultūras nams, proti, dramatiskais pulciņš.

Jā, es kaut kā aizrāvos. Teātra pasaule jau ir mistiska un maģiska. Viss sākās ar Meterlinka “Zilo putnu”, kur es biju viens no tiem nedzimušajiem bērniem. Un tad bija “Zelta zirgs”. Viss tik skaisti – kostīmi, gaismas, skatītāji. Dramatiskajā pulciņā es biju jau no septiņu gadu vecuma. Un tad vēl mamma, kam kā dakterei reizēm pateicīgie pacienti nesa teātra biļetes, jo tās jau tolaik nevarēja dabūt, ņēma mani līdzi uz Rīgu, uz Dailes teātri. Mēs diezgan bieži braucām skatīties izrādes. Tā tas viss mani arī aizrāva.

Un tad pēc sešiem vai septiņiem gadiem teātrī, kad pirmie sāls pudi apēsti, pēkšņi sāka šķist, ka vajadzētu atgriezties pie vecāku dzīves.

Un es nolēmu iestāties Stradiņa universitātē. Iestājos, bet tad nobijos. Nebiju drošs, ka esmu gatavs upurēt uzkrāto bagātību, ne jau materiālo, profesionālo bagātību, lai atkal kļūtu par studentu. Tanī brīdī es netiku ar sevi galā. Reizēm nevaru sev to piedot.

Ko tu dari kopā ar Maratu un Emīliju? Cik svarīgi tev ir atlicināt laiku bērniem?

Ļoti svarīgi! Mums tikko bija gara un skaista vasara, ko pavadījām laukos. Tas bija brīnišķīgi. Ar meitu tā ir viena pasaule, ar puiku – pavisam cita. Tiesa, meita mums reizēm pievienojas, kad spēlējam futbolu un volejbolu. Mēs dzīvojam aktīvu dzīvi, abi šovasar iemācījās lēkt no laipas dīķī, kādu laiku to vien darīja.

Cik viņiem tagad?

Astoņi, otrā klasē iet. Es vēroju, kā veidojas divas personības, spēcīgas un ļoti dažādas. Taču pats interesantākais ir, kad tu pēkšņi sadzirdi vai ieraugi viņos kaut ko no sevis, piemēram, humoru, kas man, tu jau zini, ir tāds pamelns un ironisks. Tā man šķiet pati lielākā vērtība. Tas palīdz dzīvot.

Vai tiesa, ka tu pats marinē sēnes un vāri sīrupus?

Par sīrupiem man ir pirmā dzirdēšana, bet sēnes es tiešām marinēju. Tas nav nekas sarežģīts. Es esmu tipisks vācējs, nāk rudens, man vajag, lai ledusskapī būtu marinēti tomāti, marinētas sēnes, marinēti gurķi, zaptes visvisādas.

Tātad sēnes tu marinē pats, bet pārējo uztici sievietēm?

Jā, jā, jā!

Kas vēl tev sagādā prieku?

Prieku sagādā, kad vasarā mēs ar bērniem un Ilzi braucam no mūsu laukiem uz Enguri, uz veikalu pēc kaut kā. Skan mūzika, ir vaļā logi, mums mugurā ir plāns apģērbs, un es pa īstam domāju par to, ko es redzu. Nevis lauzu galvu par lomām, par izdarītām un neizdarītām lietām, bet priecājos, ka lauks jau nopļauts, kaimiņš ar traktoru brauc savas eglītes apraudzīt, un mēs spriežam, vai Engurē labāk doties uz “Topiņu” vai uz “Elvi”. Tu pieslēdzies dzīvei pa īstam.

Tāpēc pirmais, ko Ilze pēc sezonas grib izdarīt, ir iebāzt rokas zemē. Viņai laukos ir puķu dobes un rožu dobes. Bet man vajag, lai rokas mazliet ostu pēc benzīna, tam man ir trimmeris un traktors. Tā arī ir domu attīrīšana. Jo mēs ļoti bieži daudz ko darām automātiski, domājam par to, kas bija vai būs, nevis to, kas notiek patlaban. Ar cilvēkiem, ko satiekam, formāli apsveicināmies, bet domās jau esam kaut kur citur. Bet svarīgi ir itin visam pieslēgties pa īstam – darbam, ko dari, cilvēkiem, ar kuriem tu sarunājies. Tāpēc man priecīgākie brīži ir tad, kad apzinos, ka esmu šeit un tagad.

Vai tev ir vajadzīgs klusums?

Jā, pēc vienpadsmitiem vakarā.

Galerijas nosaukums

 

Artūrs Skrastiņš

Aktieris
Dzimis 1974. gada 18. septembrī.
Kopš 1996. gada strādā Dailes teātrī.
Saņēmis Lielā Kristapa balvu un festivāla “Baltijas pērle” balvu par labāko debiju (1998), astoņas “Spēlmaņu nakts” balvas un Harija Liepiņa balvu par izcilību (2012).
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks kopš 2015. gada.
Precējies ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, laulībā dzimuši dvīņi Emīlija un Marats.
No iepriekšējām attiecībām dēls Dāvids.

LA.lv