Aktrise un režisore Inga Tropa par cigunu kā enerģijas avotu un skriešanu lietū 0
“Man vajag dažādību, allaž sevi jaunatklāt. No vienas puses, mēģinu rast līdzsvaru, no otras – lieliski jūtos, ja esmu kā šūpolēs, mainībā,” atzīst aktrise un režisore Inga Tropa. Daudzi viņu pazīst kā Jaunā Rīgas teātra aktrisi – kā Heidi Fundamentālistā, Evu Rudens sonātē, Akuļinu Tumsas varā… Vairākums atminas kā Ieviņu televīzijas maratonseriālā UgunsGrēks. Taču daudz mazāk ļaužu zina, ka Inga ir talantīga režisore, ieguvusi maģistra grādu dramatiskā teātra režijā un iepriecinājusi gan lielos, gan mazos skatītājus ar interesantām izrādēm nevalstiskos teātros.
Satiekamies pie aromātiskas puer tējas tases neparasta dizaina tējnīcā. Jau caur logu redzu – Ingas skatiens iegrimis grāmatā, galvu sedz romantiska platmale līganām malām. Viņa priecājas, ka izdevies piedzīvot harmonisku dienu, jo atlicis laika gan sen kārotai pastaigai mežā, gan ciguna vingrojumiem un interesantai lasāmvielai. Par to arī mūsu saruna – kā viņa gūst spēku un labsajūtu.
Būt nemiera gājumā
Esmu kustīga, radoša nemiera urdīta, taču man vajag brīžus, kad varu vienkārši apstāties un rāmi plūst. Šajā laikā esmu it kā ar atkailinātiem nervu galiem un tik vācu, uzkrāju emocijas, sajūtas, iespaidus, enerģiju. Mierā uzlādējos spēkam. Pēc tam varu kalnus gāzt! Enerģija nezūd, tikai vairojas, mani nevar apturēt! Ja daru to, kas patīk, gūstu enerģiju arī tad, ja ķermenis ir fiziski pārguris. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet man ik pa laikam nepieciešams mainīt skatu punktu, pat diezgan radikāli mainīt iepriekšējo dzīvi. Mani visu laiku aicina doties ceļā. Mēdzu aizdomāties: kāpēc esmu tāda?! Līdzīgi kā Kārļa Skalbes pasakā par Ziemeļmeitas lūkošanu – allaž urda nemiers doties nezināmajā. It kā meklēju mieru, tiecos pēc harmonijas. Kad to sasniedzu, patiesi kādu brīdi ir labi. It kā tieku šajā leiputrijā, kur viss godam, viss rāmi, mēs visi te veļamies, un katram ir sava karote… Taču tieši tad manī kaut kas sāk dzist, iestājas tāds kā miršanas stāvoklis. Tad uzreiz zinu – kaut kas jāmaina!
Kļūt par dabas daļu
Bērnība pagāja Latgales pusē, Lubānas klānos Aiviekstes tuvumā. Tur biju daļa no dabas. Maza būdama, bridu no pļavas uz pļavu, no mājas uz māju. Mammai allaž nācās mani meklēt. Man nevajadzēja rotaļlietas, galvenais bija atrasties pļavā un mežā, visur rāpties, kāpt, līst. Varbūt kādam tas izklausīsies traki, bet es gāju un sarunājos ar ikvienu koku un puķi, ko redzēju. Lielākoties ceļā devos viena, māsai šādi gājieni pārāk nepatika. Tomēr tolaik pasaule nevienam nešķita tik bīstama kā tagad.
Gāju tādās kā ekspedīcijās, gribējās izzināt apkārtni. Patika iet ciemos pie veciem cilvēkiem. Klausījos viņu stāstos, kas bieži vien izvērtās par tādām kā grēksūdzēm, īstām dvēseles dziesmām. Nereti no rīta atstāju mājas, bet atgriezos tikai pusnaktī. Tolaik mācījos pamatskolā.
Šāda klejošana patīk joprojām. Tā maina skatu punktu, ļauj uz dzīvi paskatīties plašāk. Reizi gadā veicu kādu maršrutu, lielākoties Latgalē. Klimstu pa Dieva aizmirstiem nostūriem, katrs ceļš ir interesants. Arī pilsētvidē dzīvojot, visu laiku gribas jaunus iespaidus, apmeklēju izstādes un izrādes, pasākumus, koncertus, kino. Varu tāpat vien staigāt, ieraudzīt kādu interesantu pagalmu un ieklīst tajā. Tas viss mani iedvesmo.
