Latvijā
Sabiedrība

Upurējis veselību valstij. Latvijas labākais armijas ūdenslīdējs pēc insulta neesot padzīts, bet atvaļināts125

Foto – LETA

2015. gada februārī Nacionālo bruņoto spēku Ūdenslīdēju skolas komandieris komandleitnants Jurijs Timofejevs piedzīvoja insultu. 40 gadu vecajam virsniekam bija nepieciešama steidzama un ilgstoša ārstēšanās. Tās laikā Timofejevs saņēma vēl vienu triecienu: viņam atņēma drošības sertifikātu darbam ar NATO un Eiropas Savienības klasificēto informāciju. Bet arī ar to likstas nebeidzās: Latvijas armijas Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija konstatēja, ka insults nekādi nav saistīts ar dienestu un līdz ar to komandleitnants pēc dienesta nevarēs saņemt ne tikai trīs mēnešu algas pabalstu un turpmākās ārstēšanās izmaksu kompensāciju, bet, visticamāk, nesaņems vienreizējo pabalstu par invaliditāti (karavīriem par I invaliditātes grupu pienākas – 71 145 eiro, par II – 35 573 eiro, par III – 14 229 eiro), ja tāda tiks piešķirta. Tālākais jau bija loģisks: 26. oktobrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis parak­stīja pavēli par Timofejeva atvaļināšanu no dienesta veselības stāvokļa dēļ. Komandleitnants uzskata, ka valsts ar viņu nav labi izrīkojusies.

Iedzimto defektu nebija konstatējuši

J. Timofejevs Latvijas armijas dienestā ir kopš 1993. gada. Vienīgais no mūsu valsts, kas pabeidzis pasaules prestižāko – Francijas ūdenslīdēju – skolu, kur ieguvis ūdenslīdēja atmīnētāja profesiju. Piedalījies Eiropas Savienības operācijās pret pirātiem pie Somālijas krastiem. ASV pabeidzis vecāko virsnieku kursus. 2004. gadā Latvijas jūras spēkos izveidojis ūdenslīdēju vienību. Piedalījies daudzos glābšanas darbos. Neitralizējis ap 200 sprādzienbīstamu priekšmetu. Zem ūdens pabijis vairāk nekā 1000 stundu. Timofejevs uzskata, ka insults ir tiešas dienesta sekas, turklāt iegūts dienesta pienākumu pildīšanas laikā.

“Biju tikko kā atgriezies no atvaļinājuma un Ūdenslīdēju skolas baseinā atstrādāju parastās iegremdēšanās operācijas. Pēc tam sāpēja galva, bet tam īsti nepievērsu uzmanību, jo mums, ūdenslīdējiem, kas strādā skābekļa badā un ar milzīgām slodzēm, bieži kaut kas sāp. Nākamajā dienā ar kuģi devos jūrā. Jutos saaukstējies. Dzēru zāles. It kā palika labāk, tad atkal sāka salt. Tā pagāja četras dienas, līdz 10. februārī vairs īsti nekontrolēju roku. Mediķi teica, ka ir aizdomas par insultu, ko arī Rīgā, Stradiņa slimnīcā, konstatēja. No asinsvada bija atrāvies trombs. Kā ārsti teica, pārslodzes un iedzimtā pārāk mazā viena galvas asinsvada dēļ šo iedzimto defektu man neviena medicīniskā pārbaude iepriekš nebija konstatējusi. Veselības pārbaudēs, tajā skaitā Francijā, kur bija ļoti lielas slodzes un daudzi neizturēja, vienmēr pēc būtības saņēmu teicamu novērtējumu – tas arī formāli būtu tāds, ja ne operēts ceļgals,” stāsta Timofejevs.

Tagad viņš teicis ardievas ūdenslīšanai neatgriezeniskās veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ: bieži sāp galva, traucētas kreisās rokas un kājas kustības, nepārtraukti jālieto medikamenti. Starp citu, Jurijs bijis Latvijas jauniešu izlases kandidāts peldēšanā un ir melnās jostas īpašnieks džiudžitsu. Paldies dievam, ar galvu viss esot kārtībā – varēšot strādāt par pasniedzēju un konsultantu. Taču Nacionālo bruņoto spēku, Aizsardzības ministrijas, saistīto drošības iestāžu attieksme, tātad kopumā – valsts attieksme, sāpot.

Atņem arī pielaidi

“Un runa jau nav tikai par naudu, bet galvenokārt par principiem. Uzskatu, ka valstij esmu daudz devis, upurējis veselību un ģimenes dzīvi. Jā, arī valsts manī ieguldījusi ievērojami, tāpēc mums vajadzēja šķirties draudzīgi un civilizēti, kaut vai nepagarinot līgumu, kas man beidzas 2017. gadā. Ar savām zināšanām būtu bijis vēl noderīgs. Bet tā uzreiz padzīt un pēc būtības – atņemot pielaidi klasificētai informācijai!? Tā kā nezinu, ko esmu nogrēkojies – ne spiegojis, ne kā citādi slikti uzvedies –, tad varu izdarīt secinājumus, ka valsts uz mana rēķina vēlas ietaupīt vai arī esmu kļuvis neērts savas profesionālās darbības dēļ. Manā vadībā militārie ūdenslīdēji ir bijuši labākie Baltijā, varbūt ne tās labākās pārmaiņas gaida Ūdenslīdēju skola, par ko vienmēr esmu cīnījies un kas valstij nemaksā lēti,” lēš Timofejevs.

Jautāju, vai diskvalificējošs faktors nevarētu būt radi vai draugi Krievijā? Jurijs atbild: viņš ir dzimis Liepājā latvietes un krieva ģimenē. Arī precējies bija ar vietējo meiteni.

Labākais ūdenslīdējs

Latvijas armijas komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube par Juriju Timofejevu man saka tikai labus vārdus, atzīst par Jūras spēku labāko ūdenslīdēju un uzsver: komandleitnants no armijas netiek padzīts, bet atvaļināts slimības dēļ, kas radusies ne dienesta specifikas, bet iedzimtības dēļ – tā lēmusi neatkarīgā, armijas Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija. Timofejevs savos 41 gados sākšot saņemt izdienas pensiju aptuveni 60% no algas (ap 500 eiro), kā arī komandieris izdevis pavēli, ka atļauj par nevainojamu dienestu un citiem nopelniem tiesības nēsāt karavīra formas tērpu, arī pensijā esot. Tādas tiesības neesot visiem.

Bet kā tad ar uzticības zaudēšanu, atņemot pielaidi valsts noslēpumiem? Komandieris plāta rokas: “Es patiešām nezinu. Tā ir Satversmes aizsardzības biroja kompetence. Zinu, ka pielaidi var atņemt ne tikai par apzinātu pretvalstisku rīcību, bet arī gluži sadzīviskām lietām, piemēram, instruktori zaudējuši pielaidi par auto vadīšanu dzērumā, neadekvātu uzvedību, sīkām kriminālām darbībām. Par Timofejevu neko nezinu. Ja zinātu un tas būtu patiešām kas nozīmīgs, tad nebūtu tik labvēlīgs pret viņu.”

Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadītājs majors Sandis Stepiņš rāda rentgenattēlā, kāds izskatās neattīstījies asinsvads, kas Timofejevam radīja insultu: “Tā ir iedzimta patoloģija, kam ar dienestu nav nekādas saistības.”


Arī saistības ar stundām ilgu atrašanos zem ūdens lielas slodzes apstākļos?

“Es neredzu iespēju atrast cēloņsakarību, lai kā arī gribētu. Kaut arī ūdenslīdējiem ir speciālas medicīnas pārbaudes, šo patoloģiju neatklāja. Tā arī netraucēja dienēt,” atbild majors.

Tāda atbilde man liekas nedaudz dīvaina, bet R. Graube mani steidz mierināt: “Ja tur būtu cēloņsakarība, es prasītu, lai tai pievērš uzmanību.”

Kad mazliet provokatīvi iestarpinu, ka varbūt, ņemot vērā Timofejeva ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā, varētu viņam panākt pretim, komandieris ir principiāls: “Es nedrīkstu iejaukties, nevaru uzspiest savu viedokli neatkarīgai komisijai! Nevar būt nekādi izņēmumi. Visi karavīri ir vienādi. Mēs pēdējos gados visas traumas, ko karavīri guvuši dienesta pienākumu pildīšanas laikā, ar speciālo komisiju skrupulozi dokumentējam. Lai vēlāk nevienam nebūtu problēmu, praktiski tas tiek darīts karavīru labā, lai atvaļinoties, viņiem būtu kompensācijas.”

Kad ģenerālis vienlīdzīgāks par instruktoru

R. Graubes teikto par karavīru vienlīdzību varu saprast. Arī viņam joprojām spilgtā atmiņā ir 2009. gads. Toreiz “Latvijas Avīze” bija pirmā, kas cēla traci. Pie manis vērsās instruktors, kas sāpošo ceļgalu dēļ bija neveiksmīgi mēģinājis tikt pie invaliditātes un vienreizējas kompensācijas, kas toreiz par II grupu paredzēja 34 080 latu, III – 24 510 latu. Viņa arguments bija: ja ģenerālis Vectirāns, kurš poligonā nav rāpojis, misijās Irākā vai Afganistānā nav bijis, strādājis tikai kabinetos un iedzīvojies iekšķīgās kaitēs, var dabūt invaliditātes kompensāciju, tad kāpēc to nevar instruktors, kas sabeidzis kājas poligonā? Izrādījās, ka nevar. Bet kabineta un pasākumu ģenerālis varēja.

Bet kur tad taisnīgums? Ja tiek, tad lai visiem karavīriem, kas sabeiguši dienestā veselību! Ar zināmām pūlēm un spītējot draudiem (Vectirāns draudēja ar tiesas darbiem, ka izpaužu datus par viņa invaliditāti), no Aizsardzības ministrijas izdevās dabūt datus, ka ekonomiskās krīzes laikā, 2009. gada pirmajā pusē, 21 atvaļinātais karavīrs kā invalīds kopumā bija saņēmis 491 121 latu jeb 23 386 latus vidēji katrs. Konkrētus uzvārdus (izņemot Vectirāna) neizdevās noskaidrot, jo ierēdņi atsaucās uz datu sensitivitāti, taču neoficiāli avoti man skaidri un gaiši pateica: lielākā daļa no invalīdiem ir vecākie virsnieki, kuriem ar dienestu reālos lauka apstākļos pēdējā laikā nav bijis sakara vai vispār nav bijis, kuri strādājuši štābos vai citādos papīra darbos, starp viņiem nebija neviena, kas bijis misijās Irākā vai Afganistānā…

Par šādu izšķērdību toreiz sacēla traci valdība, gan liekot samazināt kompensācijas apjomus par invaliditāti, gan nosakot, ka tiesības uz invaliditātes kompensāciju ir tikai tajos gadījumos, kad invaliditāte iegūta, pildot militāru dienestu, nevis ķerstot meitenes virsnieku ballē vai tusējot pēc svinīgiem ceremoniāliem pasākumiem…

Atgriežoties pie Timofejeva, jautājums tomēr paliek. Varbūt iebraukts otrā grāvī? Komandleitnants tuvākajā laikā vērsīsies Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā, kas Latvijā piešķir invaliditāti. Ja viņš dabūs ne tikai invaliditāti, bet arī ārstu norādes par tās iegūšanas cēloņskarībām, Timofejevs atkal varēs vērsties pie armijas un Aizsardzības ministrijas struktūrām.


Viedoklis

Mediķis, kas cēloņsakarību saskata

Vismaz viens mediķis šādas cēloņsakarības redz: arodveselības un arodslimību ārsts Vitālijs Zaharovs, kurš ir arī Latvijas Profesionālo ūdenslīdēju asociācijas konsultants ūdenslīdēju medicīnas jautājumos.

“Aterotrombatiskam išēmiskam insultam ir nepieciešams trombs un asinsvadu sašaurinājums, kuru trombs var pilnīgi vai daļēji nosprostot. Timofejevam bija iedzimta labās mugurkaula artērijas nepilnvērtīga attīstība, kas nebija diagnosticēta. Viņam 15 gadus bija atļauts strādāt zem ūdens bez jebkādiem ierobežojumiem, kas nospēlēja savu negatīvo lomu notikuma dienā. Izvērtējot informāciju par veiktām aktivitātēm baseinā un simptomātiku pēc izniršanas (ilgstošās galvassāpes, kas nepārgāja pēc pretsāpju līdzekļu lietošanas, muskuļu vājums, bezspēks un citi), ir pamatojums domāt par barohipertensijas sindromu. Tas nozīmē plaušu asinsvadu mehānisku saspiešanu sakarā ar paaugstināto gaisa spiedienu elpceļos, veicot dažādus ūdenslīšanas vingrinājumus. Tādējādi radās asinsrites traucējumi mazajā asinsrites lokā. Galvā notika asinsrites un vielmaiņu procesu traucējumi – venozas cirkulācijas nosprostošanās, reģionālās arteriālās hipertensijas attīstība, galvas smadzeņu tūska, intrakraniālā spiediena paaugstināšanās,” saka V. Zaharovs, kurš uzskata, ka atbildība jāuzņemas ārstu komisijām, kas nebija diagnosticējušas iedzimto anomāliju un ļāvušas Timofejevam strādāt par ūdenslīdēju.

“Protams, mēs varam runāt par to, ko var un ko nevar diagnosticēt un cik katra procedūra maksā, bet tā nav un nevar būt Timofejeva problēma. Kad puišiem – karavīriem, glābējiem, policistiem – jāglābj cilvēki, jāaizstāv valsts, tad viņiem saka – uz priekšu! – bet, kad ar puišiem kaut kas notiek, attieksme pret viņiem ne vienmēr ir tāda, kādu gribētos,” skumji atzīst V. Zaharovs.

LA.lv