Viedokļi
Komentāri

Liāna Langa: Vai vēlamies trešo valodu? 31


Liāna Langa
Liāna Langa
Foto – Timurs Subhankulovs

Gandrīz piecus gadus dzīvojot ASV, Ņujorkā, nereti nācās zvanīt uz dažādām institūcijām un iestādēm, un, piedodiet, šajā pilsētā, ko kļūdaini dēvē par “tautu kausējamo katlu”, man ne reizi atšķirībā no Latvijas nevajadzēja spaidīt telefona pogas, lai izvēlētos sarunas valodu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka komunikācijas piedāvājumā bija tikai viena – valsts valoda, proti, angļu. Neraugoties uz to, ka Ņujorkā dzīvo nesalīdzināmi lielāks dažādu tautību pārstāvju skaits nekā Latvijā, kuri varētu pretendēt, lai ar viņiem ASV demokrātija runātu viņu valodā – ķīniski, poliski, japāniski, spāniski, krieviski utt. Lai gan Ņujorkā nekas nav sakausējies, proti, gluži kā pirmskara Latvijā (kā savos memuāros “Ardievu, Atlantīda!” norādījusi Valentīna Freimane), daudzu etnisko kopienu pārstāvji dzīvo daļēji nošķirti un turas kopā, piemēram, izvēloties savu māju rajonu – tāds ir poļu un arī ortdoksālo jūdu (hasīdu) rajons Bruklinā, Čainatauna vai tā pati Braitonbīča, kur mīt no PSRS un Krievijas izbraukusī krievu valodā runājoša publika. Un savā starpā šo kopienu pārstāvji turpina sarunāties ķīniski, poliski, spāniski, krieviski. Tas ir saprotami, pareizi un labi, jo pat zemapziņas līmenī cilvēki jūt, ka dzimtā valoda ir viņu identitātes stūrakmens, un to zaudēt kausējamajā katlā nav vēlēšanās. Bet valsts ar viņiem sarunājas angliski.

Ņemot vērā lielo spāņvalodīgo skaitu ASV, esot bijuši mēģinājumi panākt, lai spāņu valoda tiktu atzīta par otro valsts valodu, bet tie cietuši neveiksmi. Ja nespējat iemācīties valsts valodu un jums ir darīšanas ASV institūcijās – dodieties kopā ar tulku, tas līdzēs. Un diez vai Manhetenā, Virdžīnijas vai kādā citā štatā veikala pārdevējs amerikānis zinās jūsu dzimto valodu, viņš noteikti ar jums sarunāsies angliski un būs pagalam izbrīnīts un pat izmisis, ja jūs nespēsit tajā komunicēt.

Taču Latvijā cilvēki sociālajos tīklos un publicistikā (Sanita Upleja “Par valodas noderīgumu/Jeb dīvainā argumentācija par krievu valodas nepieciešamību Latvijā”, “LA” 9. februārī) ceļ trauksmi par divvalodības pastiprināšanos Latvijā, ignorējot Satversmē noteikto valsts valodas statusu un valodu referenduma iznākumu. Komentāros vieni kritizē autori par nepareizi izdarītiem secinājumiem un pārspīlētu attieksmi, bet daudzi atbalsta autores pozīciju. Egīls raksta: “1991. gada 21. augustā vispār visi Latvijas krievi pēkšņi prata latviski, bet tad apskatījās apkārt, konstatēja, ka neviens to neprasa, un nomierinājās. Tomēr vēl pirms 17 gadiem ikdiena Rīgā nebija tik krieviska kā tagad. Bet tad Krievijā pie varas nāca impērists Putins, darbs ar Latvijas politisko eliti kļuva mērķtiecīgs, un nu jau esam nonākuši tiktāl, ka no valodas referenduma rezultāta pieminēšanas, kur nu vēl izmantošanas, viņi vairās kā velns no krusta, un prezidents rāda piemēru, mudinādams paplašināt krievu valodas lietošanu.”

Tviterī biju ielikusi piesaistni uz Egila Līcīša rakstu “Katastrofa – latvieši nelasa”, kurā uzzinām, ka 41% latviešu Latvijā grāmatas nelasa. Anonīma tviterkonta īpašnieks man atrakstīja, ka tā nav liela bēda, esot “daudzi citi informācijas iegūšanas veidi”. Tas nozīmē, ka lasīšanas process vairs nesaistās ar refleksiju un savas dzimtās valodas apguvi un nostiprināšanu, kā tas ir bijis vairākās latviešu paaudzēs. Nelasošo ļaužu runu var atpazīt uzreiz – 
tā ir saraustīta, haotiska un ņirb no visdažādākajām kļūdām – nepareizu garumzīmju lietošanu darbības vārdos, kas, domāti tagadnes laikā, skan pagātnes formā, anglicismiem, krievu valodas kalkiem un neloģiskām teikumu konstrukcijām.

Sociolingviste Vineta Poriņa rak­stā “Divvalodība un latviešu valodas nākotne” (žurnāla “Domuzīme” 2. nr.) uzsver: “Latviešu un krievu valodas kontakti ir mūsu ikdiena. Parasti šādos gadījumos divas valodas tiecas savstarpēji saplūst. Ar laiku veidojas kāda trešā valoda. Patlaban nav skaidri zināms, kāda būs tā valoda, kura krievu valodas ietekmē veidosies uz latviešu valodas pamata. Valoda mainās neprognozējami, un redzams, ka mainās ne tikai leksika un sintakse, bet arī vārdu semantika: teksts ir it kā latviski, bet bez latviskas semantikas.”

Protams, dzimtā valoda nav nekas sastindzis, tā attīstās un ir vienmēr pilnveidojama, bet ne kropļojama. Valoda ir instruments, ar kura palīdzību domājam, tai zūdot vai sakausējoties ar krievu vai angļu valodu, arī domāšana kļūst izplūdusi, neskaidra un kroplīga.

Tehnoloģiju nozīme valodas saglabāšanā ir liela (līdz šim to saglabāja grāmatas, literatūra), tomēr primāra ir cilvēka griba runāt latviski šeit un tagad, apzināšanās, ka mūsu valoda ir ļoti sargājama un lolojama šīs pasaules lingvistiskajās krustcelēs.

Latvijā abpusgriezīgais postkoloniālais sindroms jūtams īpaši spēcīgi – vēl arvien par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēts segregētas pamatizglītības modelis, bijusī titulētā nācija, Krievijas polittehnoloģiju iedvesmota, sparīgi cenšas atgūt tādu krievu valodas statusu, kāds tai bija okupācijas laikā, savukārt daļa latviešu, okupācijas un padomju terora dziļi traumēta, vēl arvien nespēj atgūt pašcieņu un pašapziņu praktizēt dzimto mēli savā valstī un piešķirt tai tādu statusu, kāds tai pienākas, labprātāk verdziski pakļaujoties spiedienam no malas. Runājot 
līdzībā – tevi kāds nospārda, bet tu apkamp spārdītāja kājas un tām piekļaujies, demonstrējot, cik esi “saprotošs un humāns”.

Valsts valoda ir tikpat nozīmīga kā pats valstiskums, Latvijas teritorija, brīvība, kultūra un pilsoņi, tādēļ izšķirīga būs latviešu griba konsekventi runāt latviski gluži tāpat, kā to okupācijas laikā apņēmīgi darīja igauņi, lai sevi nepazaudētu. Tas noteikti bijis viens no aspektiem, kas šodien ļāvis igauņiem nostāties Baltijas valstu avangardā.

LA.lv