Kultūra
Kultūrpolitika

Zandera apraktie suņi 18


Raidījumā “Kur tas suns aprakts?” savu sliktāko pusi parāda tik izplatītā un ļoti apšaubāmā “viedokļu žurnālistika”.
Raidījumā “Kur tas suns aprakts?” savu sliktāko pusi parāda tik izplatītā un ļoti apšaubāmā “viedokļu žurnālistika”.
Ekrānuzņēmums no play24.lv

Vīri vakarā ieslēgušies virtuvē. Nemaz neēd un nedzer. Fonā izbērti sīpoli, tajos iejukušas Latvijas karoga lentītes. Stūrī karājas auduma maisiņš ar uzrak­stu “Čekas maiss”. Viens no vīriem uzdod jautājumus, divi cenšas atbildēt tā, lai nesabojātu draudzīgo noskaņojumu. Kopā to sauc par nedēļas notikumu apspriešanas raidījumu “Kur tas suns aprakts?”. Kas tur notiek?

Kur tas suns?

Raidījuma “Kur tas suns aprakts?” vadītājs Māris Zanders man šķiet ļoti veselīga Latvijas publiskās vides parādība. Viņš daudz lasa, sevišķi Krievijas un Austrumeiropas mediju avotus, sociālo zinātņu pētījumus. Seko notikumiem plašā amplitūdā un drosmīgi par tiem spriež. Izceļas ar spēju nepieslieties valdošajām domu plūsmām. Tāpēc ir interesants. Sabiedriski politiskos procesus vērtē jau sen. Tātad nepazūd jaunumos un nesajauc politikas veidošanas pannas ar karotēm. Mazliet alternatīvs un diezgan nepieradināts gan domās, gan izskatā. Raidījuma vadītājiem piemeklētos uzvalkus, kas saskan ar studijas dizainu, viņam droši vien varētu uzvilkt tikai komas stāvoklī.

Kāpēc iecerētās televīzijas studijā improvizētās “virtuves sarunas” par politiku klausīties veselu stundu ir pagrūti? Regulāri pazūd pavediens, nav skaidru tematu, šķiet, ka izteiktās domas jau daudzkārt dzirdētas. Pazudušais, kaut kur noraktais suns kā jauna atbilde uz lielu jautājumu beigās reti tiek atrasts. Raidījums ir līdzīgs vēl vairākiem “RīgaTV24” formātiem, kur tiešraidē notikumus apspriež viesi. Bet Zanders ir Zanders un varētu būt atšķirīgs? Laikam nav, lai gan visi cenšas. Kāpēc?

Karikatūra par sevi vai kas cits?

Kas gan varētu būt labāks par smieklīgu, ironisku skatu uz aktuālo notikumu komplektu. Zanders raidījumā, ko ievada smagā roka stila pieteikums, it kā cenšas ironizēt. Jau studija ir ironiska atsauce uz padomju laika leģendām apvītajām virtuves sarunām, kurās spriests par politiku un neviens nav slēpis savas domas.

Zanders ir neformāls, smejošs par atlasītajiem joku video, kas ievada dažas tēmas. Viņš ir ironisks un paškritisks. Par sevi, par citiem, par nopietniem jautājumiem. Kariķēti sauc visus par “analītiķiem”, pats sevi apsauc, ka jābeidz muldēt. Jā, reizēm sarunas saturs ir pašķidrs. Tieši saturs, kas analītiskā diskusijā galvenais, ir pārāk parasts. Es teiktu, Zandera unikalitātes necienīgs. Iespējams, viņš vienlaikus pasmīn par situāciju, kurā pats piedalās. Šķiet, it kā piespiests pieskaņoties iedomātam skatītājam, kas neko daudz nezina. Šaubos, vai tāds parasts, tik vidējs, ka nekāds, skatītājs vispār ir sastopams. Vismaz politisku diskusiju skatītāju vidū viņš varētu būt tāds pats nejaušs retums kā vegānu krogā vai olšūnu donēšanas aizstāvju piketā.

Iespējams, šim skatītājam Zanders raidījumā paskaidro vispārzināmo, atšifrē vienkāršus jēdzienus, pļāpā par politiku emocionālu frāžu stilā. Tādas varētu būt virtuves sarunas, bet vai tāpēc no tām jāveido raidījums?

Ir divas lielas problēmas, kāpēc raidījums bieži nav jautrs, gudrs un ironisks, kā normāls Zanders savās viedokļu slejās. Tā ir vienkāršošana. Nu, nav smieklīgi, ja trīs gudri vīri bez pamatojuma runā, ka kādas partijas atbalstītāji ir gatavi revolūcijai un pārmaiņām. Jautājums svarīgs, bet līmenis, kādā tas apspriests, dalībnieku un skatītāju necienīgs. Otra problēma ir vispārināšana. Ja palasa sociālo mediju ierakstus un tur apgalvoto attiecina uz visu sabiedrību, tā ir nopietna domāšanas kļūda. To nevar likt diskusijas jautājumā kā tās pamatu! Vai tiešām interneta komunikācijas pētījumos pēdējo desmit gadu laikā secinātais bijis tik slepens, ka Zanders satraucas par to, cik “milzīga ir cilvēku savstarpēja agresivitāte”. Tas teikts par diskusiju kvalitāti sociālajos medijos. Apgalvojumam seko pasāžas, kurās ir pieņēmumi, vispārzināmas frāzes. Bet nav faktu, nav datu, tāpēc arī nav analītikas. Diemžēl raidījumā ir par daudz neinformētas spriešanas. Iespējams, tā Zandera provokācija, kā ironija par to, kā domājam?

Visticamāk, nav gan, jo raidījumā ironiska ir tikai tā vadīšanas forma. Arī sarunas partneri neuzķer draisko toni. Pats Zanders, kad labots vai apsaukts, piekrīt viesu skatam. Kā raidījumā ar uzņēmēju Normundu Bergu, kurā Zanders banālu stereotipu stilā spriedelēja par jauniešu “ar sarkanām acīm” studiju izvēlēm un “cerībām nopelnīt naudu”, jo “mūsu paaudzē augstskolā stājās, lai nebūtu jāiet armijā”. Hmm.

Raidījumā “Kur tas suns aprakts?” diemžēl savu sliktāko pusi parāda tik izplatītā un ļoti apšaubāmā “viedokļu žurnālistika”. Nav dziļu zināšanu, nav izpratnes, bet ir viedoklis vai tas tiek jautāts. Nekas kaitīgs, bet parasts, daudzkārt jau dzirdēts, ka pievienojams klišejām.

Apspriest aktuālo, jautāt ir ļoti svarīgi skatītājiem, kurus interesē sabiedriski politisko notikumu analīze. Šie skatītāji seko notikumiem un meklē atbildes. Šie skatītāji diezin vai piedzīvo lielas atklāsmes raidījumā “Kur tas suns aprakts?”. Tiem, kam patīk “Youtube” stila joki un interneta mēmi, kas papildina dažus Zandera jautājumus, tos 7/24 formātā var smelties citur.

Saistītie raksti

Diemžēl raidījums, kas varētu dot savu artavu plurālismā, pievienot analītisku dziļumu un atklāt visiem zināmu notikumu vēl nepamanītos cēloņus, īsti nenonāk līdz atbildei – kur tas suns aprakts? Vientulīgajā TV diskusiju ainavā šis formāts nav ienesis intelektuālu palēcienu.

Tajā gan bijušas arī smieklīgas vietas. Piemēram, kad viesojās profesors Jānis Ikstens (pieteikts titros kā “tik jauns un jau profesors”) un uzņēmējs (pieteikts arī kā operas fans) Guntis Kokins, lielāko daļu raidījuma priecājos, ka viens no operatoriem izvēlējies amizantu kadru – lielāko daļu tiešraides vienu Zandera ausi veidoja burts “Č” no “Čekas maisu” kulītes.

LA.lv