“Krievija negrib izjaukt mieru!” Kādu vilšanos piedzīvoja latviešu komunisti pirms 100 gadiem 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1921. gada 21. jūnijā. Latviešu komunistu vilšanās
Pirms 100 gadiem Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Politbirojs noraidīja Latvijas kompartijas vadības uzstājīgās prasības sākt jaunu iebrukumu Latvijā, kurā, pēc Pētera Stučkas un viņa domubiedru uzskatiem, bija no jauna izveidojusies “revolucionārā situācija”.
Ārpolitisku apsvērumu dēļ, nevēloties bojāt attiecības ar Angliju, ar kuru nesen bija noslēgts lieliniekiem izdevīgs tirdzniecības līgums, un Poliju, Padomju Krievijas vadība arī nebija noskaņota atbalstīt kādu valsts apvērsuma mēģinājumu.
Kā raksta vēsturnieks Aivars Stranga, dažas dienas pirms tam Stučka, nojaušot, ka Maskava šobrīd nevēlas atklātu konfrontāciju, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kompartiju vadītāju sanāksmē bija žēlojies, ka “Krievija negrib izjaukt mieru” ar Baltijas valstīm.
Paši saviem spēkiem Stučka un latviešu komunisti gāzt “buržuāzisko iekārtu” sava mazskaitlīguma un nelielā atbalsta dēļ Latvijas iedzīvotājos nebija spējīgi.
Zīmīgi, ka ilūziju pasaulē dzīvojošais Stučka nosūtīja vēstuli arī Krievijas komunistu galvenajam preses orgānam “Pravda”, kurā izklāstīja savu pozīciju par intervences nepieciešamību Latvijā, taču “Pravda” publikāciju atteica.
Jūlija sākumā latviešu, igauņu un lietuviešu komunistiem īpašā vēstulē tika izskaidrots, ka tiem “sava politika jāpieskaņo pašreizējam politiskajam stāvoklim” un “šobrīd nevar būt runa par militāru palīdzību no Krievijas Komunistiskās partijas puses”.
Maskava bija gatava vien finansiāli atbalstīt komunistu pagrīdi Baltijas valstīs.
