1938. gada 23. decembrī. Ihtioloģijas sensācija 0
Pirms 80 gadiem dienvidafrikāņu jūras bioloģe Mārdžorija Kurtenē-Latimera devās uz Īstlondonas zvejas kuģu piestātni, jo kāda kuģa kapteinis stāstīja, ka viņa tīklos iepretim Šalumnas upes ietekai okeānā gadījusies neparasta zivs.
Notveršanas brīdī tā jau bija mirusi. “Es noņēmu gļotu slāni, lai ieraudzītu visskaistāko zivi, kādu jebkad biju redzējusi. Tā bija 150 cm gara, gaišzilā krāsā ar bālganiem punktiem un plankumiem. Visā garumā ķermenis laistījās sudrabaini zaļi zils. Zivi klāja cietas zvīņas, tai bija četras, locekļiem līdzīgas peldspuras un dīvaina aste kā kucēnam,” vēlāk atcerējās zinātniece.
Zivs svars bija 60 kilogramu. Kurtenē-Latimerai radās aizdomas, ka gadījies kas ļoti rets.
Viņa steidzās uz darba vietu Īstlondonas muzejā un ķērās pie grāmatu šķirstīšanas, taču nevienā nebija nekā līdzīga. Muzejā saldētavas nebija, tāpēc bioloģe mēģināja pierunāt morga darbiniekus pieņemt to glabāšanā, taču saņēma atteikumu. Nācās steidzami atdot dīvaino lomu taksidermistam.
Vajadzēja paiet teju diviem mēnešiem, lai ihtiologs Džeimss Leonards Brīrlijs- Smits, apskatījis zivi, sev un citiem par pārsteigumu konstatētu, ka tas ir otiņspuru zivju kārtai piederīgais celakants – latīniski mūsdienās pazīstams kā Latimeria chalumnae.
Šādas zivis iepriekš bija redzētas tikai fosīlijās. Valdīja uzskats, ka celakanti izmiruši jau pirms 65 miljoniem gadu. Mūsdienās zināms, ka to radinieki joprojām sastopami Indijas okeānā pie Āfrikas un Indonēzijas krastiem.
1938. gada atklājums vēlāk vairoja spekulācijas arī par citu reliktu dzīvnieku hipotētiski iespējamo slēpšanos nomaļos pasaules nostūros.
