“Ieraugot pirmo ukraiņu bērnu – kara bēgli –, ar grūtībām valdīju asaras…” Kā ukraiņu bērni iedzīvojušies latviešu skolās 21
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas uzsāktais karš nesa arī izaicinājumu Latvijas skolām: tām bija jāuzņem bēgļi no Ukrainas. Sākotnēji ukraiņu bērni biežāk devās uz tā sauktajām krievu skolām, taču no šī mācību gada viņiem bija ļauts mācīties tikai Ukraiņu vidusskolā vai skolās, kuras īsteno izglītības programmu latviešu valodā. Tāpēc pieauga ukraiņu skaits latviešu skolās.
Viena no šādām skolām ir Rīgas 31. vidusskola, kas atrodas galvaspilsētas nomalē Vecmīlgrāvī. Starp skolas vairāk nekā 600 skolēniem 54 ir bērni no Ukrainas.
Septembrī bija pat par desmit vairāk, taču no skolas izstājušies, jo atgriezušies Ukrainā, devušies uz citām valstīm vai nolēmuši mācīties attālināti Ukrainas skolā.
Rīgas 31. vidusskolas direktore Dace Retiga-Kudelenska teic: “Kad tikko sākās karš, Rīgas Domes Izglītības departaments izteica aicinājumu skolām uzņemt skolēnus no Ukrainas. Uzreiz atsaucāmies: bijām gatavi atvērt papildu klases, piesaistīt papildu pedagogus. Mūsu skolā ukraiņu bērnu ir diezgan daudz arī tāpēc, ka Rīgā viņu vispār ir daudz, jo te bērnu vecākiem vieglāk atrast darbu. Mūsu mikrorajonu viņi izvēlas dzīvošanai, jo te ir samērā zema īres maksa.”
Uzņemt pirmos skolēnus no Ukrainas neilgi pēc kara sākuma bijis ļoti emocionāls brīdis: “Ieraugot pirmo ukraiņu bērnu – kara bēgli –, ar grūtībām valdīju asaras.
Pats pirmais ukraiņu skolēns, ko uzņēmām, 24. februārī kopā ar vecākiem slēpoja Alpos. Sākoties karam, ģimene steidzās uz mājām Hersonā. Paņēma mantas, cik nu ātrumā varēja, un atkal devās prom.
Katrs bērns nāk ar savu stāstu: no kurienes un kāpēc viņš mucis, caur kādām valstīm braucis. Ko šie Ukrainas bērni pārdzīvojuši, varam tikai minēt. Cenšamies darīt visu, lai viņi te justos labi, būtu drošībā.”
Kā notiek mācības, ja ukraiņu bērni latviski vēl nemāk? Direktore skaidro, ka ukraiņiem jāiekļaujas parastajā mācību procesā: “Viņi sēž klasē ar pārējiem klasesbiedriem, cenšas klausīties un saprast, par ko ir runa. Protams, izaicinājums ir liels gan šiem skolēniem, gan pedagogiem.”
Veikt individuālo darbu skolotājiem tiešām nav viegli, jo klasē ir ap 30 skolēnu.
Tāpēc pedagogi nelielās grupās ar viņiem strādā arī atsevišķi. 7.–12. klašu skolēniem no Ukrainas šīs apmācības trīs reizes nedēļā vada D. Retiga-Kudelenska: “Pats galvenais, ko šajās nodarbības cenšamies apgūt, ir latviešu sarunvaloda – sākotnēji standarta frāzes, kuras bērnam palīdz justies drošāk.
Pamazām iepazīstinām arī ar latviešu burtiem. Pagaidām zināšanas ir ļoti nosacītas. Esmu laimīga, ja viņi saprot, noprot, par ko ir runa, kad runāju latviski. Vienlaikus es tiešām lepojos ar to, ko šie bērni ir paveikuši.” Saprast, kas skolā runāts, palīdz arī klasesbiedri, kuri prot krieviski. Skolēni labprāt paši piesakoties būt par tādiem mentoriem.
D. Retiga-Kudelenska atzīst, ka ukraiņu bērni joprojām cer drīz atgriezties dzimtenē, tāpēc motivēt latviešu valodas apguvei nav viegli. Arī diezgan krieviskā mikrorajona vide neveicina valsts valodas apguvi.
Iepriekšējā mācību gadā gan skolā nonāca izcils valodu pratējs – poliglots.
Viņš runāja ne tikai dzimtajā ukraiņu valodā, bet pārvaldīja arī krievu, angļu, japāņu, kā arī divu mēnešu laikā apbrīnojami daudz apguva latviešu valodā.
Viņš gan bija 12. klases skolēns, pērn jau skolu pabeidza un tagad studē Latvijā.
Kaut bez krievu valodas ukraiņiem bēgļu gaitās neiztikt, vienlaikus jūtama bēgļu negatīvā attieksme pret krievisko. Tāpēc uzmanīgi jāizvēlas mācību līdzekļi: ja tajos pieminēta Krievija, Maskava, būs pretreakcija.
Jāpiebilst, ka kovida pandēmija un attālinātās mācības atstājušas negatīvas sekas arī ukraiņu bērnu izglītībā. Piemēram, 31. vidusskolā ir trešklasnieks no Ukrainas, kas joprojām nemāk ne lasīt, ne rakstīt pat savā dzimtajā valodā, jo pirmie divi mācību gadi viņam bijuši pārsvarā attālināti.
Kāds ir jūsu spilgtākais piedzīvojums; atmiņas, ko stāstīsit saviem mazbērniem no 2022. gada?
Ļoti novērtēju šo laiku, kas man ir dots kopā ar šiem ukraiņu bērniem: man ļoti patīk viņus mācīt. Daudz no viņiem uzzinu par Ukrainu, par šīs valsts vēsturi, ko ukraiņu skolēni pārzina ļoti labi. Protams, ļoti ceru, ka viņi drīz varēs atgriezties mājās, bet vienlaikus man šo bērnu ļoti pietrūks.
Kādu saredzat 2023. gadu, un kad, jūsuprāt, Ukraina uzvarēs?
Domāju, tas būs izaicinājumiem bagāts gads.
Sagaidu, ka vasarā būs jauns bēgļu pieplūdums, jo karš tik drīz vēl nebeigsies.
Esam gatavi uzņemt vēl bēgļu bērnus. Lai arī nebūs viegli, katra dzīves situācija mums kaut ko māca, tātad mūs bagātina.
Nezinu, kad, bet esmu pārliecināta, ka Ukraina uzvarēs, jo tas spars un patriotisms, ko redzu pat mazos bērnos, kad viņus satieku skolā, apliecina, ka ukraiņi nepadosies nekad.
