Ne tālumā, bet tuvumā 3
Negribu situāciju dramatizēt. Kādreiz šķita, ka terorisms notiek kaut kur tālu Tuvajos Austrumos, kaut kur Amerikā, un tas jau mūs neskar… Silti ieritinoties dīvānā to varēja un var redzēt tālrādēs un dzirdēt tāldzirdēs. Tagad dzirdu par savu somu kolēģi Tainu, kura Briseles – Parīzes ātrvilcienā gandrīz piedzīvoja apšaudes. Dzirdu par Raimondu, kurš taksometra kavēšanās dēļ nenokļuva lidostā laikus un paglābās no traģiskiem notikumiem. Dzirdu par Žanetu, kura darbā ieradās ar to pašu metro. Tikai 15 minūtes ātrāk. Ir ļoti daudz un dažādi stāsti, cik tālu un tuvu un katrs ir bijis no šiem notikumiem. Uz nogrimušā kuģa Titāniks bija gan jauni, gan gados vecāki buržuāzijas cilvēki. Bagāti un ne tik bagāti, bet izglābās kam pavīdēja veiksme. Iezīmējot šodienas baiso terorismu, pasargāts nav neviens, neviena valsts. Jācer, ka pasargās veiksme un vēl labākajā gadījumā drošības dienesti, kas laikus jau būs novērsuši iespējamos draudus.
Reizēm Brisele mani ir kaitinājusi ar lēno internetu, dažādām sarežģītām ikdienas birokrātiskām procedūrām, auto sastrēgumiem pilsētas ielās. Visas šīs negausības liek arī novērtēt, ka Latvijā daudzas jomas ir labāk sakārtotas, lai gan cilvēku neapmierinātība un reakcijas par valstī notiekošajiem politiskajiem un ekonomikas procesiem ne vienmēr ir glaimojošas. Raugoties uz Latviju no attāluma aina ir pavisam citādāka.
Briselei ir savs šarms jeb īpašie vaibsti, ir bezgala daudz lietu un vietu, kas ik pa laikam pārsteidz un liek ieraudzīt Eiropas metropoli no pavisam cita skatu punkta. Ne jau tikai beļģu alus un izsmalcinātā šokolāde, kas saldumu speciālistu rokās ir gastronomiski notamborēta gluži kā skaista Briseles mežģīne un karaliski iederas pie trauslas porcelāna kafijas tases. Arī brīvības gaisotne un dažādu kultūru miermīlīga sadzīvošana līdz šim. Un es joprojām došos pie sava arābu zobārsta, kurš vienmēr man atradīs laiku un būs painteresējies par iekšpolitisko situāciju Latvijā, un pajautās, kādas jaunajam premjerministram ir svešvalodu zināšanas. Joprojām ik svētdienu došos uz Dienvidstacijas tirgu, kur augļu, ziedu, sieru klāsts ir visplašākajā izvēlē, turklāt daudz lētāk nekā smalkajos lielveikalos. Pirkšu dārzeņus no musulmaņu tirgotāja, kurš naudu vienmēr izdod cents centā un par labu pirkumu piešķirs arī kādu papildus velti. Negribas savu apkārtējo pasauli, cilvēkus ieraudzīt tikai toņos, kas tiek tiražēti dažādos sociālajos tīklos. Šāds iekšējais protests ir daudziem Briseles iedzīvotājiem. Sestdien Luīzes avēnija – galvenā iepirkšanās un restorānu artērija atkal bija ļaužu pilna. Ir jādzīvo tālāk…
Šajās dienās, kad pilsēta piedzīvo tik daudz skumju stāstu, gribas to samīļot, apskaut un vienkārši atzīties – Brisele, es tevi tomēr ļoti mīlu!
Publicēts Dobeles rajona laikrakstā “Zemgale”
