Ceļoja ar vīru un Melāniju puncī uz Dienvidspāniju. Lindas Rozenbahas pieredze 0
Pēc ceļojuma uz Dienvidspāniju marta beigās žurnāliste un grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” un “Dziedinošas dzemdības” autore dūla Linda Rozenbaha secina, ka tā ir brīnišķīga vieta, kur paātrināt pavasari vai pagarināt vasaru un rudeni. Turklāt tā ir atvērta vieta ģimenēm ar bērniem.
Tā kā ceļojumus daļa cilvēku mēdz plānot laicīgi, varbūt šis raksts noder kādam ceļotgribētājam. Stāsta Linda Rozenbaha.
Šoreiz ceļoju ar vīru un mazo Melāniju puncī.
Aprakstīšu dažus praktiskus aspektus un iespējamās apskates, nakšņošanas vietas ierosmei, gari neizplūstot ceļojuma aprakstā, jo šoreiz mērķis bija mierīgi baudīt sauli, divatni, pastaigas.
Malaga
Mums ar vīru vislabāk tīk ceļot divatā, pašiem nosakot savu maršrutu un tempu – ja vien valsts un mūsu valodas zināšanas ir gana piemērotas šādam ceļošanas veidam.
Taču šī bija pirmā reize, kad īrējām mašīnu. Esmu vairākās ceļotāju grupās sociālajā tīklā “Facebook” un pēc ceļotāju ieteikumiem izvēlējāmies vienu no auto īres kompānijām.
Jāteic, ka Spānijā tās ir par ļoti pieņemamu cenu (jārēķinās, ka daļa ceļu ir maksas – papildus izdevumi, bet kalnu ceļi ir ļoti lēni izbraucami), turklāt cenā ietilpst mašīnas apdrošināšana, kas šajā valstī patiešām ir mierinoši – aplūkojot spēkratus bieži vien šaurajās ielās praktiski visas ir noskrāpētas vai ar buktēm, ārkārtīgi reti kāda izskatās pilnīgi “vesela”…
Pie lidostas mūs sagaida sarunātais autoīres kompānijas busiņš (tur ir daudz šādu uzņēmumu un piedāvājumu), kas aizved uz tuvējo automašīnu novietni.
Kamēr vīrs kārtoja īres dokumentus, es, sēžot uzgaidāmajā telpā pazemes autostāvvietā, novēroju interesantu skatu – piebrauc vieglais īres auto, atpakaļgaitā “parkojas”.
Es jūtu, ka labi nebūs – netiek bremzēts un mašīna tūlīt atsitīsies pret aizmugurējo auto. Vai kāds neveikls tūrists “parkojas”?…
Izkāpj autovadītājs, pat nepaskatās, kas noticis ar mašīnu (!). Un uz T krekla viņam ir autoīres logo. Darbinieks!? Tad piebrauc īres busiņš ar firmas logo – skaidrs, ka tos arī vada darbinieki. Atkārtojas tas pats! Tikai šis autovadītājs mašīnu atsit nevis pret citu mašīnu, bet pret sienu, tāpat – izkāpj ārā un pat neapskatās, kas noticis… Hm, iespējams, ka autoīres kompānijām ir izdevīgi speciāli “apskādēt” savas mašīnas?….
Dienu pavadām, staigājot pa Malagu – skaista vecpilsēta, pastaiga gar jūru.
Patika Alkazabas nocietinājums turpat Malagas centrā, pilns ar krāšņiem augiem un ziediem, kamēr pie mums vēl koki bija pliki.
Šeit vēl apskatāma pils, taču izrādījās, ka, lai uz to tiktu, bija jānokāpj no cietokšņa un pa citu ceļu jākāpj augšup. Šoreiz parēķināju savus grūtnieces spēkus un atstāju tos pastaigai pa līdzenāku vietu – pašu pilsētu.
Alkazabas cietoksnī.
Skats uz pilsētu no Alkazabas cietokšņa.
Skats uz Alkazabas cietoksni.
Malagas vecpilsētā.
Tobrīd, no Latvijas vēsuma atbraukušiem, saule un dziesma sildīja jo īpaši.
Benalmadena
Nākamā piejūras pilsēta, kur arī palikām pa nakti, bija Benalmadena.
Man patīk interesantas butika tipa dizaina viesnīciņas, tāpēc izvēlējāmies Boutique Hotel Pueblo, kur ļoti personiski saimnieko tās vadītāja Kristīne. Man vajadzēja redzēt oranžo telefonu un skatu uz baltajām mājiņām, jūru un kalniem no nelielā balkoniņa!
Skats no viesnīciņas balkoniņa.
Pastaiga gar jūru. Lai gan jūra, kas tobrīd bija gana silta, lai bradātu, bet latvieši to varētu uzskatīt par pietiekami siltu, lai izmēģinātu peldi. Tomēr visas pastaigas gaitā ieraudzījām tikai kādus trīs peldētājus. Aukstuma mīlim Mārim Žundam te varētu būt darba pilnas rokas – jo tiešām trūkst mazliet, lai saņemtos tobrīd ieiet ūdenī.
Man gan likās, ka spāņu bērni tiek ļoti jocīgi ģērbti – siltā laikā paši diezgan tuntulēti jakās, savukārt lielajā saulē bez cepurēm. Pirmajā gadījumā gribējās iet klāt un novilkt kādu kārtu, bet otrajā – izdalīt cepurītes. Joks.
Lai arī ceļojām bez (lielajiem) bērniem, ar prieku aizgājām uz milzu akvāriju skatīties zivis, dažas jūras zivis un augus varēja pat aptaustīt. Uz tauriņu parku gan neaizgājām.
Belmadenas osta.
Šī, pēc skata pils, bet nav nav dzīvojamā pils, bet gan piemineklis pie jūras par godu Amerikas atklājējam Kristoferam Kolumbam, tāpēc arī tajā ir kuģa elementi. Piemineklim liels un sastāv no vairākiem objektiem. Interesants tūristu piesaistes veids. Būvēts no 1987. līdz 1994. gadam.
Skats uz pieminekli.
Joprojām pie pils.
Pa ceļam strūklaka ar meiteni Spānijas laukumā.
Viens no tipiskiem mīlīgajiem māju skatiem.
Šis ir publisks parks pilsētā un, jā, šeit brīvi staigā vistas. Jāteic, viņas iet arī ārpus parka, pāri ielai arī var sastapties.
Nezinu, kas šie par ziediem, bet ziedēja vairākās vietās Spānijā un vienkārši dievīgi smaržoja.
Joprojām parciņā ar vistām.
Ja reiz esam Dienvidspānijā, jānobauda paelja.
Ronda
Ronda – pilsēta, kuru iesaka apskatīt visi Dienvidspānijas apceļotāji. Pilsēta, kas celta uz kalniem, ļoti skaista vecpilsēta.
Arēna “Plaza de toros de Ronda”, kur joprojām notiek vēršu cīņas.
Muzeja daļā var apskatīt, kā savulaik tērpušies toreodori.
Šeit joprojām notiek zirgu treniņi.
Staigājot pa Rondas vecpilsētu.
Šoreiz par nakšņošanas vietu izvēlējos no Rondas netālo rančo “Los Pilares de Ronda”, kur brīvā dabā ganās stirnas un piedāvā izjādes ar zirgiem. Protams, mani aizrāva stils, kādā iekārtota vide un mājiņas. Vienīgi – šo vietu jāizvēlas, ja ceļojat ar auto vai velosipēdu, iespējams, ar sabiedrisko transportu var būt sarežģītāk.
Šeit arī vakarā jānodrošinās ar pārtiku, jo uz vietas nav pat uzkodu automāta. Labi, ka man bija līdzi jogurts.
Bet – ne karotes, ne kā cita nebija. Ko darīju? Improvizēju! Ha, tur bija nolikta iesaiņota jauna zobubirste, vispār neslikts ēdamrīks, kad nekā cita nav.
Senlaicīgā stiliņā.
Kam patīk klusums un lauku romantika.
No rīta ieraudzījām šo krāšņumu, kas mūs bija modinājis ar savām skaņām.
Un vēl viens jauns draugs.
Grazelema
Tālāk sekoja vēl viena kalnu pilsētiņa pa ceļam uz Sierra de Grazelema parku. Bija doma pastaigāt pa kalniem, bet, izrādījās, ka tas ir diezgan plānojams pasākums – jāpiesakās iepriekš un trāpījām dienā, kad kalnu gidi nestrādā, bet ieejas uz kalniem ir slēgtas ar vārtiņiem.
Te nu nedaudz tikām pastaigāt pa kalniem, kur nebija vārtu.
Turklāt ceļš veda pa līkumotām takām, kur reti kur var piestāt – doma, ka te kā tādā Tērvetes dabas parkā varēs piestāt un apskatīt ko vēlies, te nestrādā.
Gibraltārs
Nakšņojuši vienā Dienvidspānijas “kājā” Alhesirasa, nākamajā rītā devāmies uz Gibraltāru.
Bija dzirdēts, ka tur ir ļoti grūti un lēni iekļūt, bet nemaz tik lēni nebija, izkļūt bija grūtāk. Bet vēl grūtāk atrast šaurajās ieliņās (kur, protams, rolleri un motociklisti taisa pašu izdomātas jostas), atrast, kur noparkoties.
Daudzās Spānijas pilsētiņās ir šauras ielas, bet te tā sajūta bija mazliet sirreāla – šauras ielas, bet mājas – mūsdienīgas, augstceltnes. Man mazliet bija sajūta, ka esmu nonākusi filmā “Atpakaļ nākotnē”.
Gibraltārs pieder Lielbritānijai, tādēļ šeit tiek lietotas angļu mārciņas. Protams, var maksāt ar karti. Un tas ir izdevīgāk. Piemēram, kafejnīcā, ja mēs būtu maksājuši skaidrā naudā ar eiro, summa būtu par astoņiem eiro lielāka nekā, maksājot ar karti, kad maksājums tiek pārvērsts pēc Latvijas bankas kursa, bet skaidrās naudas maksājums – pēc viņu vietējā kursa. Savukārt pazemes autostāvvietā, kur beidzot varēja atrast, kur novietot automašīnu, varēja maksāt tikai skaidrā naudā. Līdzās bija naudas maiņas iespēja – ļoti neizdevīga.
Lai paceltos Gibraltāra augstākajā vietā, zmantojām pacēlāju. Starp citu, patīkami, ka Spānijā tūristiem nemetas virsū visādi tūrisma objektu apskates pārdevēji, kā tas, piemēram, uzkrītoši ir Romā. Un te, pie Gibraltāra pacēlāja, bija vienīgā vieta, kur tādi uzmācīgie bija sastopami.
Foto – skats uz Gibraltāru no augšas.
No cita rakursa skaidrā laikā var redzēt Āfrika, šoreiz bija miglains. Savukārt labi Āfriku redzējām vēlāk, kad bijām Tarifā.
Slavenie Gibraltāra makaki, kas pieraduši pie cilvēkiem. Nevajag rokās turēt ko tādu, kas viņus varētu ieinteresēt, piemēram, mandarīnu – metīsies virsū. Man rokās bija salmu cepure, kas vienu tādu ieinteresēja – arī uzrāpās man virsū, mēģināja atņemt. Turēju, cepuri nepaņēma, bet rotājumu noplēsa. Ko kāds taksometra vadītājs, kurš te mēģina “trenēt” makakus, atguva.
Tā kā Gibraltārs ir stratēģiska vieta, te var aplūkot lielgabalus un muzejus saistībā ar šo tēmu.
Skaisti izgaismota ala, kurā skan mūzika un dažkārt notiek koncerti.
No tāluma likās, ka šī zīme vēstī par līkumotu ceļu, bet, ak vai – brīdinājums par čūskām. Nevienu gan nesastapām.
Nopietns brīdinājums pa ceļam, hi-hi (nokāpjot no Gibraltāra, gājām uz leju ar kājām).
Vēl viens ieteikums.
Tarifa
Vēl viena Dienvidspānijas “kāja”. Kaut kā šeit neko daudz nebildējām, filmējām.
Te krasts ir interesants ar to, ka atrodies Eiropā, redzama Āfrika (starp citu, diezgan viegli var aizkuģot uz Maroku un sajust Austrumu garšu, to gan šoreiz neizmantojām), vienā pusē redzama jūra, otrā – okeāns.
Nakšņojām mīlīgā šosejas viesnīciņā netālu no Tarifas. Tas nekas, ka oficiantam-viesnīcniekam-visurskrējējam likās, ka viņš prot runāt angļu valodā un prasītās apelsīnu sulas vietā dabūju ananāsu sulu, bet vīrs vistiņas vietā – tunci. Toties – ļoti labu tunci. Un atmosfēra bija jauka. Bet kādam cimperlīgākam ceļotājam jārēķinās, ka mazākās viesnīcās angļu valodā apkalpes personāls var īsti nerunāt.
..un jūra vēl citā vietā.
Kadica
Pastaigā pa Kadicas molu.
Kadicas piestātne. Interesanti izskatās, ka laiviņas, savienotas viena ar otru, atrodas patālu jūrā. Acīmredzot līdz savai laivai var tikt, izmantojot draudzības saites.
Kadicā trāpījāmies laikā, kad aptuveni puse no veikaliem bija slēgta – siestas laiks. Bet daļa tāpat strādā
Kāds patiesībā izskatās tirgus, kad beidzas darba laiks…
Teātris Kadicā.
Seviļa
Seviļa – vēl viena pilsēta, ko iesaka daudzi Dienvidspānijas apsceļotāji. Man gan kaut kā šoreiz vairāk uzrunāja mazākas pilsētas…
Seviļas flamenko muzejā var ne tikai skatīties krāšņos flamenko tērpus, bet arī baudīt video ar slaveniem flamenko dejotājiem, savukārt vakaros iespējams skatīties flamenko šovus. Tos piedāvā daudzās vietās Seviļā, ne tikai šeit.
… un atkal šie supersmaržīgie ziedi.
Līdzsvaram, lai nav tikai baisā tirgus bilde, he he.
Šis bija ļoti gards nacionālais saldais ēdiens, kaut kas līdzīgs medū mērcētai maizei.
Fuente de Piedra
Fuente de Piedra palikām nelielā viesu namiņā. Tā ir klusa vietiņa, kur vakarā praktiski nav, kur aiziet. Toties netālu ir pastaigu takas, kur brīvā dabā redzami flamingo. No rīta tos apciemojām. Pārāk tuvu gan nebija iespējams pieiet.
Flamingo lagūnā.
Antekera, Torkals
Protams, viens no populārākajiem ceļojuma galamērķiem Andalūzijā ir Caminito del Rey pastaigu taka kalnos, speciāli droši aprīkota. Tā kā gaidīju mazo, turp nedevos, kaut gan vēlāk uzzināju, ka tik sarežģītas tās takas tur nav (ja nu kāds arī ceļo ar punci, var papētīt šo jautājumu un parēķināt savus spēkus – varbūt var iet). Pa citiem kalniem jau tāpat staigājām.
Tā vietā izstaigājām mīlīgo pilsētiņu Antekeru, tur apmeklējām vēl vienu Alkazara cietoksni.
Starp citu Antekerā ir uz galvenās ielas atrodams interesants bērnu drēbīšu veikals, ja gribas ko interesantu un Latvijā neatrodu – spāniskā stiliņā.
Pēcāk devāmies uz interesantu akmeņu krāvumu kalnu – Torkalu. Jāteic, to bija grūti aprast, piemetās tāds kā vadātājs, kas “vadāja” ap kalnu. Ar norādēm pašvaki. Bet galu galā līdz tiem “plāceņiem” tikām.
Skats no Alkazabas cietokšņa Antekerā, Dienvidspānijā.
Nacionālais ēdiens “čurros” – kaut kas līdzīgs virtuļiem sāļajā versijā. Starp citu vēlāk Amsterdamā ēdu saldo versiju, pat vēl labāku.
Torkala “plāceņi”.
Atgriezāmies Malagā un – mājās.
