Nolaupītās ēnas 1
Saistībā ar ticību ēnu spēkam, no senatnes nācis vēl kāds visnotaļ baiss rituāls. Bieži brīnāmies, kā gan daudzas senatnē būvētas ēkas var tik ilgi nesabrukt. Iespējams, tas tādēļ, ka to fundamentā noteikti lika kādu dzīvu būtni vai tās ēnu. Efekts bija nemainīgs – upuris nomira, bet māja kļuva izturīga, un iztraucētais zemes gars, saņēmis upuri, nomierinājās. Reizēm celtnieki rīkojās jau gluži nekaunīgi. Viņi iemānīja celtnē nevainīgu cilvēku, ar virvi paslepus izmērīja tā ēnu, bet pēc tam šo mērījumu aizmūrēja ar pirmo akmeni.
Cilvēks, kura dvēseli-ēnu tādā veidā noķēra, 40 dienu laikā nomira, bet viņa gars apmetās jaunajā ēkā kā tās sargātājs, uzturoties vietā līdzās virvei. Savukārt, lai nejauši neaizmūrētu arī savu personīgo ēnu, senie mūrnieki nekad nestrādāja pret sauli.
Krievijas ziemeļos saimnieks, būvējot jaunu māju, nedrīkstēja stāvēt pret sauli. Bija uzskats, ka ēna, kas krīt uz mājas pamatiem, var paņemt kā celtniecības upuri pašu cilvēka dvēseli, cilvēks drīz saslima un nomira pēc 40 dienām, bet viņa dvēsele kļuva par mājas galveno aizbildni.
Rumānijā joprojām piekopj ēnu zagšanu. Gluži nesen pat notika tiesas prāva, kurā viens kaimiņš apsūdzēja otru par viņa tēva ēnas zādzību. Lietas ierosinātājs apgalvoja, ka apsūdzētais, kad būvējis savu jauno māju, ar virves palīdzību “atņēmis” viņa tēva ēnu un ielicis savas mājas pamatos, tāpēc vīrietis, kurš bija vēl spēka plaukumā un ne ar ko neslimoja, pēkšņi nomira bez jebkāda acīm redzama iemesla. Par labu prāvas ierosinātājam liecināja arī aculiecinieki, kuri apgalvoja, ka patiešām nelaiķa rēgs tagad klīstot apkārt mājai, kur apglabāta viņa noķertā dvēsele.
Par vislabāko dvēseles atdusas vietu vienmēr uzskatīta baznīcas ēna, jo mirušais nonāca dievišķajā aizbildniecībā.
