Foto: Facebook, publicitātes, Karīna Miezāja, kolāža: LA.LV

Pavļuts savu vainu neredz. Gāze “zem letes”. Kas slēpjas aiz intrigām? Nedēļas notikumu apskats 53

“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Cilvēks. Pavļuts savu vainu neredz

Veselības ministrs Daniels Pavļuts, no kura tiek prasīta atbildība par katastrofālo situāciju veselības nozarē līdz ar Covid-19 pandēmijas saasināšanos, savu vainu atsakās atzīt.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj
Krimināls
Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 228
Lasīt citas ziņas

Tieši pretēji – viņš publiski stāsta, ka viņam cenšas uzkraut visu atbildību par Covid-19 krīzes smagumu un izmanto “kā zibensnovedēju”.

Tas daudziem licis atcerēties, kā beidzās Pavļuta iepriekšējā pieredze Ministru kabinetā. Kad 2013. gadā pēc Zolitūdes traģēdijas tika gaidīts, kurš uzņemsies politisko atbildību, bija priekšstats, ka tam jābūt par būvniecības nozari atbildīgajam ekonomikas ministram, taču Pavļuts, kurš tolaik (kā Zatlera Reformu partijas pārstāvis) atradās šajā amatā, uzskatīja, ka uz viņu tas vispār neattiecas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Galu galā pēc noslēpumainas sarunas ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu par demisiju negaidīti paziņoja tā laika premjers Valdis Dombrovskis. Pavļuts pēc šiem notikumiem uz kādu laiku gan pazuda no politikas, lai atgrieztos pats ar savu partiju – “Kustību Par”.

Situācija tagad esot līdzīga – atkal “Vienotības” premjers, atkal ministrs Pav­ļuts, kurš paštaisni uzskata, ka viņš izdarījis visu, kas bijis iespējams. Viņš nepieņem kritiku ne par Vakcinācijas biroja izveidi, ne medicīnas sistēmas savlaicīgu sagatavošanu darbam krīzes apstākļos, ne nespēju koordinēt darbību ar nozari.

Aizvadītajā nedēļā Pavļuta demisiju pieprasīja Latvijas Ārstu biedrība, kam vēlāk pievienojās arī citas mediķu organizācijas. Neapmierinātība, pirmkārt, bija saistīta ar plānoto mediķu mobilizāciju. Pēc asās reakcijas ministrs šo ieceri gan atlicis.

Kad gada sākumā Pav­ļuts veselības ministra amatā nomainīja atlaisto partijas biedri Ilzi Viņķeli, kuras vadībā tika izgāzti pirmie vakcīnu iepirkumi, daži soctīklu lietotāji šo izvēli raksturoja kā “jaudīgu”.

Enerģijas Pavļutam tiešām netrūkst, taču tā bieži vairāk aizgājusi nevis nozares stiprināšanā, bet sevis izrādīšanā, par ko ministrs nekad neaizmirst, bet tas nozīmē, ka arī krīzē visi skati būs vērsti tieši viņa virzienā.

Pavļutam netrūkst arī aizstāvju, kuru galvenais arguments šobrīd ir “zirgus uz pārceltuves nemaina” – jauns ministrs tāpat šobrīd neko ātri nevarēšot mainīt, haoss varot kļūt tikai lielāks un vispār nevienam citam, visticamāk, nebūtu sanācis labāk.

Argumenti, ar kādiem dažās autoritārās valstīs nereti tiek atrunāti tie, kas vēlas pārmaiņas. Demokrātijas apstākļos ar tiem var noturēties tikai līdz kārtējām vēlēšanām, kas Latvijā jau pēc gada.

Reklāma
Reklāma

Darījums. Gāze “zem letes”

Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins (no kreisās) un Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš uz “Krievijas enerģētikas nedēļas” foruma skatuves 15. oktobrī.
Publicitātes foto

Kamēr Latvijas valstsvīri pagājušajā nedēļā dižojās ar iepirktajām bruņumašīnām, sabiedroto piegādātajiem kuģu un lidmašīnu šaujamiem, Daugavpils mērs Elksniņš paziņoja, ka noslēdzis līgumu dabasgāzes iegādei novembrim par cenu, kas esot zemāka nekā pasaules biržās.

Tāpēc novembrī siltumenerģijas tarifs Daugavpilī nepaaugstināšoties un paliks līdzšinējie 56,96 eiro/MWh.

Vienlaikus paziņojumam kā sarkanu lupatu Rīgas “vēršiem” Elksniņa kungs noplivinājis arī bildi no 15. oktobrī apmeklētās “Krievijas enerģētikas nedēļas”, kur uz foruma skatuves sēž kopā ar Maskavas mēru Sergeju Sobjaņinu un citiem Krievijas smagsvariem politikā – sak’, arī “Saskaņai” ir smalki draugi, un re, Daugavpils pa lēto dabūja nevis šaujamos, pilsētniekiem kurināmo!

Savā sociālo mediju vietnē ievietoto fotogrāfiju Daugavpils mērs gan bija “izkadrējis” tā, ka uz enerģētikas foruma skatuves it kā sēž viens pats. Varbūt sakautrējies no pārākas izrādīšanās kaut vai tepat Latvijā pārstāvētās “Saskaņas” priekšā, jo Jānim Urbanovičam vietu tajā pašā forumā Maskavas draugi ierādījuši tikai 6. rindā.

Taču arī ar to bija gana, lai Valsts drošības dienests, Sabiedrisko pakalpojumu komisija, pašvaldības uzraugošā ministrija un kas tik vēl ne šim faktam pievērstu pastiprinātu uzmanību.

No kā gāze pirkta, par cik pirkta – tas ir komercnoslēpums, ko galu galā atzinušas arī Latvijas uzraugošās iestādes, neko sodāmu daugavpiliešu darījumā tā arī neatrodot. Standarta līgums – atzinis regulators.

Daugavpils gadījumā gan neesot skaidrs, vai pagaidām nemainīgo siltuma tarifu palīdzot noturēt sarunātā gāze vai arī nepabeigtā katlumāja, kas testēšanas laikā siltumu pilsētas tīkliem dodot par šķeldas cenu.

Kas notiks pēc novembra, šobrīd nav zināms. Ne velti Elksniņš arī izteicies, ka sadarbībā ar Ekonomikas ministriju meklē risinājumus, lai pilsētā nebūtu jāizsludina enerģētiskā krīze siltumapgādē.

Par to, vai Krievijas gāze ir austrumu kaimiņvalsts politikas veidošanas instruments, šaubīties nevajag. Aizvadītajā nedēļā to izteikti redzējām Maskavas attiecību veidošanā ar Moldovu, līdzīga ietekmes tirgošana notiek arī ar Eiropas Savienību, kas tagad ir sprukās, jo ziemu sagaida ar pustukšiem gāzes rezervuāriem.

Ja “nolaižamies” līdz Latvijai, Andrejs Elksniņš ar savu lētākas gāzes sarunāšanu ir paveicis patlaban Rīgas turnīrā spēlējošo pasaules šaha lielmeistaru cienīgu gājienu “ar zirgu” vietējā politikā. Proti, Krievijas uzņēmumi pie mums gāzi tieši nemaz netirgo – to dara tikai vietējās un Lietuvas vairumtirgotāju kompānijas.

Izvērtējot noslēgto piegādes līgumu no juridiskā aspekta, “acīmredzot neatrada tiešo gāzes vadu no kaimiņiem” – ironiski saceltās “draugu būšanas” brēkas iznākumu komentējis Elksniņš pats, vienlaikus nostiprinot gādīga saimnieka reputāciju un par kārtu paceļot Daugavpils cietokšņa vaļņus citiem “napoleoniem”, kuri pie varas izteikti daudznacionālajā pilsētā cer nonākt vienīgi ar draugiem Rīgā, Briselē vai Vašingtonā.

Šaubas. Kas slēpjas aiz intrigām?

To, kas patlaban notiek Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) vadošajā struktūrā, ko sauc par valdi, nesaprot ne tikai ārsts Kārlis Rācenis, kurš aizvadītajā nedēļā no tās izstājās, bet arī virkne vēl citu valdes pārstāvju.

Valdē ir piecpadsmit mediķi, no kuriem daļa ir cienījami profesori. Viņiem, ņemot vērā viņu lielo sabiedriskās dzīves pieredzi, uzreiz bijis skaidrs, ka ne jau no vienas nevalstiskās organizācijas paziņojuma, ka veselības ministram Danielam Pavļutam ir jādemisionē, tas arī notiktu.

Taču biedrībai izdevās izraisīt vismaz troksni, prasība tika sadzirdēta, tai pievienojās arī citas mediķu organizācijas, valdības vadītājs Krišjānis Kariņš un veselības ministrs Pavļuts tikās ar LĀB pārstāvjiem.

Bet nepagāja ne pāris dienas, kā valdes loceklis dakteris Rācenis pameta valdi, jo viņam neesot pieņemams valdē notiekošais, kā arī valdes locekļu paziņojumi. Savukārt LĀB viceprezidents Roberts Fūrmanis, kurš ne reizi vien izcēlies ar pašreizējās LĀB prezidentes ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces kritiku un par kuru baumo, ka viņš pats vēlētos iesēsties vadošajā krēslā, šobrīd jau ļoti atklāti rosinājis LĀB vadības nomaiņu.

Fūrmanim neesot pieņemama Aizsilnieces nostāja vakcinācijas jautājumā, kas neveicina šo procesu. Tas gan nekādi neiet kopā ar publiski pieejamo statistiku, kas uzrāda, ka Aizsilniece ir pirmajā to ģimenes ārstu desmitniekā, kuru praksē šobrīd ir visvairāk pret kovidu potēto pacientu.

Citi LĀB valdes locekļi uzskata, ka domstarpības nevajadzētu risināt publiskajā telpā, bet iesniegt un apspriest priekšlikumus valdē.

Aizdomas. Sparāns – spiegs?

Pagājšnedēļ medijos uzpeldēja kārtējā Latvijas iespējamā spiega vārds – prokuratūra bijušo Sa­tversmes aizsardzības biroja darbinieku Aigaru Sparānu un viņa sievu esot apsūdzējusi par spiegošanu.

Kratīšanas laikā viņu mājā esot atrasti valsts noslēpumu saturoši materiāli, kurus viņš bija ieguvis, strādājot SAB. Sparāns nav nekāds nieka putns, stāvējis klāt vairākām skaļām lietām, iedzīvojies piedzīvojumos un dažādi aprunāts. Sparāns jau ir apsūdzēts par kukuļņemšanu (medijos figurēja 35 000 eiro summa) – Valsts drošības dienests viņu aizturēja 2020. gada aprīlī.

Kopā ar advokātu Sparāns uzskata, ka apsūdzības celtas nepamatoti. “Manam klientam netiek inkriminēta sadarbība jebkādas ārvalsts labā. Ar spiegošanu prokurors saprot pašu faktu, ka pie mana klienta bija atrasti šādi materiāli.

Mēs esam vairākkārt iesnieguši sūdzības par to, ka apsūdzība ir celta nelikumīgi un spiegošana pati par sevi nozīmē sadarbību ar ārvalsti, darbošanos ārvalsts interesēs. Taču sūdzības noraidītas,” teicis advokāts Aleksandrs Berezins.

Iespējams, prokuratūrai azotē ir arī kāds trumpja dūzis, par ko apsūdzības puse nerunā, neapzinās vai nezina. Par spiegošanu Latvijā var notiesāt arī tad, ja reāls kaitējums nav nodarīts, bet var pierādīt nodomu un darbības.

Tie, kas ar Sparānu kopā dienējuši, saka: Sparāns jau kopš jaunības bijis dikti sparīgs un hiperaktīvs, vienmēr gribējis būt notikumu centrā un sev pierakstījis arī citu laurus. Varbūt tagad vienkārši pārcenties?

Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Ilmārs Randers, Māra Libeka, Artis Drēziņš

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.