Covid skanošais labirints. Vai pasaule apgriezusies riņķī? 0
Ilze Šarkovska-Liepiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ir vēls vakars. Cenšos restaurēt savu rakstu, kuru uzrakstīju par pandēmijas laika iespējām klausīties koncertus, dzīvot mūzikas dzīvi – kā nu varam un protam, mēģinot savstarpēji sazināties skaipā un zūmā vai sērfojot interneta dzīlēs un plašumos.
Sarakstīto nupat pirms dienas pazaudēju datora prāta labirintos, kļūdas pēc un noguruma mākta nospiežot dažus nepareizus taustiņus un aizraidot tekstu nebūtībā.
Atceros par uzņēmēja Normunda Berga teikto, ka jāinvestē nevis betonā, bet tehnoloģijās. Tas par koncertzāli. Vai tehnoloģijas glābs pasauli?
Aiz loga vasarīgas negaisa brāzmas. Fonā skan “The Doors” un Morisona dziedātā “Riders on the Storm”.
Pandēmijas laikā esmu noklausījusies vai visu roka klasiku, arī “Jethro Tull”, “The Who” un ko tik vēl ne. Kāpēc? Man trūkst publikas. Trūkst taktilitātes, kuru piešķir koncertzāles ieejas durvju rokturis un biļetes supergludā virsma.
Trūkst vienojošas, kopīgas izjūtas un dzirdes, elpojošo instrumentu, gaisa dīvaino trīsu, smaržu, kurās sajaucas manis iedomātais kalifonija aromāts ar koncertzāles putekļiem, parfīmu un programmiņu izdvesto tipogrāfijas smaržu.
Trūkst blakussēdētāja sajūtas. Tagad mēģinu izdzīvot sešdesmito un septiņdesmito roka klasiku, kad kopīgā vilšanās un cīniņa atmosfērā “baby boom” paaudze maldījās starp marksisma un citu kreisistu dumpiniecisko atmosfēru, jaunu apziņas loku un iespēju meklējumiem, atteikšanos no “establišmenta” nospraustajām robežām.
Projām no materiālisma. Neizsakāmas vientulīgas mīlestības ekstāzē. Pēc pusgadsimta esam citā pasaulē, iesprūduši vīrusa radītajos ierobežojumos, lai atrastu sevi un varbūt izlauztos citā realitātē. To paģēr pandēmija.
Nebrīnos, ka Amerikā “viss iet gaisā”.
Ja vīrusa postošais spēks mūs skartu nesaudzīgāk, iespējams, izolācija arī mūs virzītu pretī sociālam sprādzienam. Roka laikmets darīja to pašu, varbūt tāpēc tas manā apziņā sajaucas ar šodienas izjūtu.
Tehnoloģijas
Ak, visuvarošais internets! Ai, dievinātās tehnoloģijas! – mūsu galvenais kanāls, kas piedāvā aizstājējterapiju, konservus, surogātdzīvi.
Kā mainījusies terminoloģija: nu jāakceptē arī tādas parādības kā digikoncerts, mājkoncerts, dīvānkoncerts, autokoncerts. Jākļūst pazemīgiem un jāpieņem viss, ko dzīve un tehnoloģijas piedāvā, lai nezaudētu saikni ar mūzikas matēriju. Arī tiešsaisti, tiešraidi, mūzikas ierakstu.
Vai pasaule apgriezusies riņķī? Pamazām atgūstoties no piespiedu izolētības un sagaidot pirmos koncertus, mums dota iespēja klausīties mūziku divdesmit cilvēku auditorijā (“Hanzas perona” piedāvājums ar “Koncertu pirmajā rindā”).
Tas, kas agrāk šķita ekskluzīvs un pieejams tikai augsto tehnoloģiju “feinšmekeriem” ar dārga aprīkojuma starpniecību, nu ir kļuvis par visiem pieejamu skaņu materiālu.
Tā laikam ir demokratizācija. Turpretim atrašanās vienā telpā ar mūziķiem kļuvusi par absolūti ekskluzīvu un elitāru pasākumu.
Pandēmijas ierobežošanas sākumā, kā jau psihologi paredzēja, radās savveida eiforija, kura izpaudās mūziķu kopierakstos, mājkoncertos – solidaritātes demonstrējumos sadziedoties un saspēlējoties.
Sekoja solokoncertu tiešraides. Arī “Latvijas Radio 3 Klasika” organizēja lielisku koncertu sēriju Latvijas Radio studijā, aizsākot to kopā ar Raimondu Paulu.
Mūziķi, kura enerģija vēl pirms pandēmijas un ārkārtas stāvokļa elektrizēja ar koncertu blīvo regularitāti, izpausmju intensitāti un plašumu – no teātra līdz džezbendam, no solo līdz koncertēšanai kopā ar solistiem.
Šķita, ka aktīvā koncertdzīve Maestro uztur kā stimulators, kas darbina pulsu un uzšķiļ vitalitāti, bet apmaiņa ar klausītāju enerģiju dod dzīvessparu un vēlmi turpināt “perpetuum mobile” kustību bezgalības virzienā.
Koncerts Radio studijā bez publikas klātbūtnes piedāvāja vien šķietamu tuvību. Tālu tuvību.
Berlīnes filharmoniķi, tāpat kā daudzas citas mūziķu vienības un koncertorganizācijas, turpina pārdot biļetes uz lieliskiem tiešsaistes koncertiem.
Lai arī priekšnesumi notiek tukšā skatītāju zālē, baudīt tos iespējams jebkuram, kam vien ir interneta pieslēgums un vēlme piebiedroties virtuālo klausītāju pulkam.
Izskatās, ka šī prakse varētu daudz masīvāk ienākt mūsu koncertdzīvē un arī tiks izmantota kā viena no mūzikas dzīves jaunajām formām. Šobrīd – kā viena no galvenajām. Tiešraides un straumēšana kā vētra bango mūsu viedierīcēs.
Estētika
Jā gan, tiešraides ļauj dzīvajai mūzikai pastāvēt arī sociālās distancēšanās laikā (gribējās teikt – laikmetā). Mākslinieki vēl joprojām spēj sniegt klausītājiem augstas kvalitātes audiālo un vizuālo pieredzi.
Taču tā ir pastarpināta komunikācija – caur skaņu režisora, tehnoloģiju, operatoru skatījuma prizmu. Mēs varam noskatīties labi režisētu Ņujorkas Metropoles teātra operas izrādi – un šādas iespējas par baltu velti teātris piedāvāja un turpina piedāvāt saviem cienītājiem visā pasaulē, sākot “pandēmijas ciklu” ar 2015. gada Ž. Bizē “Karmenas” iestudējumu un Elīnu Garanču galvenajā lomā.
Lielisks muzikālais baudījums. Augstākā klase. Viss redzams – tuvplāni, zīmīgākie momenti. Nav brīnums, ka daudzi agrākie šo tiešraižu skatītāji, kuri pirms pandēmijas mēroja ceļu uz kinoteātriem, sāka visai augstprātīgi nonievāt mūsu pašu operas izrādes.
Ja nu jūtamies kā kultūras patērētāji, tad līdzdalības sajūta šādās tiešraidēs mūs padara vēl pasīvākus – atliek vien atcerēties situācijas, kad publika mēdza pieprasīt noteiktas piedevas vai dzīvi reaģēt uz pro-grammas izmaiņām vai to pat mainīt.
Kā 1985. gada Dziesmu svētkos, kad noslēguma koncertā publika reaģēja uz Haralda Medņa parādīšanos diriģenta tribīnē un skandēja līdzi kopkorim prasījumu pēc “Gaismas pils”, pēc dziesmas, kas togad no programmas tika izsvītrota.
Tā ir abpusēja kustība. Arī atskaņotājmāksliniekam kontakts ar publiku var izrādīties gana liels izaicinājums un transformēties estētiskā kategorijā.
Apmācības process mūzikas augstskolās tāpat ir ieguvis virtuālas aprises. Tomēr, kā atzīst daudzi, saziņa “Skype” un “Zoom” platformās dod iespēju strādāt vien ar atskaņojuma formu, dramaturģiju, skaņas kvalitātes atstājot novārtā.
Jā gan, mēs klausāmies arī vēsturiskus ierakstus, piemēram, Kamila Sen-Sansa ieskaņojumus (viņš bija ne tikai komponists, bet arī izcils pianists), Enriko Karūzo un mūslaikam arī tuvākas zvaigznes, abstrahējoties no tālaika tehnoloģiju radītā skaņas kropļojuma.
Mūsdienās skaņas estētika līdz ar to kļūst par vēl vienu izaicinājumu tehnoloģijām.
Dienišķā maize un mīlestība
Daudziem mūziķiem 2020. gads jau ir beidzies. Koncerttūres atceltas, festivāli pārcelti uz nākamo gadu. Arī vērienīgās L. van Bēthovena 250. jubilejas svinības, kas paredzēja plašu programmu ar centriem Bonnā un Vīnē.
Atcelts Baireitas un Zalcburgas festivāls. Vien ierobežojumu vājināšanās gaisotnē sākas pārplānošanas mēģinājumi – gan Zalcburgas festivāla vadība, gan daži citu lielpasākumu rīkotāji sola kaut daļu no iecerētajiem koncertiem tomēr īstenot, savas programmas apsolot publicēt pēdējā brīdī.
Rikardo Muti ar Luidži Kerubīni jauniešu orķestri jau 21. jūnijā atklās savu izloloto Ravennas festivālu Itālijā, ievērojot striktas atsvešināšanās normas.
Vēl daža pirmā lakstīgala cer ieskandināt pasaules koncertzāles, taču bez iepriekšējā vēriena, masveidīguma un spozmes. Jaunā laika iezīme ir minimālisms.
Kristīga pieticība un mīlestība uz tuvāko, kas rosināja uz sabiedrības solidaritātes muzikālām izpausmēm, kopīgi dziedot pa slēgto māju atvērtajiem logiem un balkoniem. Tā ir mūzika, kas palīdz pārvarēt bailes. Dod cerību. Vieno. Izrauj no depresijas.
Atceltie festivāli atņem daļu maizes rieciena pašvaldībām un vietējām kopienām.
“Positivus” Salacgrīvā katru gadu ienes pasaules elpu un krietnu devu ienākumu. Reģionālās koncertzāles – klausītāju plūsmu ne tikai no tuvējās apkārtnes, bet arī no citiem centriem, jo nereti spēj piedāvāt unikālas koncertprogrammas.
Un apmeklētājiem līdzi nāk nauda un vitalitātes elpa. Vai šobrīd šīs decentralizācijas salas spēs tikt galā ar savu kultūras saimniecību? Ēdināšanas iestādes, naktsmītnes, tehniķi, autovadītāji, dizaineri, grāmatveži… Šī ekonomiskā tīklojuma centrā ir mūziķis un mākslinieks.
Dzīvs koncerta organisms. Mūzikas ekosistēma, kas bez atbalsta ātri var sabrukt. Mums patīk būt šīs ekosistēmas daļai, kad esam kā koncertu vai festivālu apmeklētāji. Bet vai gribam un spējam to saglabāt?
Skanošais vīruss
Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta zinātnieki “pārtulkojuši” skaniskā formā koronavīrusa proteīna struktūru – kā no tā virsmas atdalās olbaltumvielas, piestiprinoties pie cilvēka organisma šūnām.
Sonifikācijas (tā šo skanisko pārvērtību procesu nodēvē šīs bioķīmiskās mūzikas radītāji) rezultātā katrai aminoskābei tiek piešķirta noteikta skaņa, pārvēršot bioķīmisko procesu muzikālā partitūrā.
Reālajā dzīvē šīm aminoskābēm ir tendence saritināties spirālē vai izritināties kā loksnēm. Muzikālajā izteiksmē šīm struktūras īpatnībām atrasts pārveids, organizējot skaņauduma laiku un formu. Ieklausījos. Zvaniņi, stīgas, flautas. Japāņu koto. Distancēti auksta, teju bezgalīga, ambienta skaņu plūsma bez dinamikas. Neitrāla, bezkaislīga vīrusa dzīve. Tas nav mākslas koncepts, lai arī varētu par tādu kļūt, bet gan tehnisks veids, mēģinot atrast tās vietas olbaltumvielās, kur antivielas vai medikamenti būtu visefektīvākie.
Šī skaniskā un lielā mērā intuitīvā zonde varot izrādīties krietni ātrāka nekā citas metodes, ko izmanto olbaltumvielu pētīšanai, piemēram, molekulārā modelēšana.
Noteiktai olbaltumvielas daļai atbilstošas skaņu secības šajā procesā tiek salīdzinātas ar sonificētās datubāzes informāciju.
Cerot ar skaņu palīdzību identificēt atbilstošu daļu, kas varētu “pielipt” un novērst šūnas inficēšanos. Komplicēti…
Bet dzirdamais rezultāts ir mieru nesošs. Kontemplatīvs. Pilnīgi pretējs “The Doors” izaicinošajai ekspresijai. Kurp vedīs labirints?
