Dabisks aizrautīgums un reāli, īsti cilvēki, bet no kurienes informācija? Anda Rožukalne par LTV “Pārtikas revidents” 2
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
LTV1 jaunais raidījums “Pārtikas revidents” aicina domāt, vērtēt, šaubīties. Raidījuma gadījumā domāšana lielākoties ir nesāpīga un nav bīstama.
Vienīgais risks – ēdiena stereotipu šūpošana var sagādāt pārsteigumus, pēc neparasta ēdiena izmēģināšanas var sekot negaidīta vēdera pieredze.
It kā vienkāršais formāts, kurā žurnāliste Ieva Strazdiņa mēģina saprast pārtikas produktu vērtību un jēgu, pievienojies Latvijas Televīzijas analītisko raidījumu grupai.
Tas gandrīz četrdesmit minūtes trešdienu vakaros pēta pārtikas produktus, sola vētīt ar ēšanu saistītos mītus. Savā ziņā tā ir zinātnes žurnālistika. Būs interesanti, šķiet sākumā. Tā izrādās arī beigās.
Aizrautīgā izzināšana
Lai gan raidījuma sākumā tā vadītāja darbu sāk līdzās tādam kā bāra stāvgaldiņam bez virsmas, studijā ieliktās vertikālās kastes statiskums ir mānīgs. Ieva Strazdiņa kopā ar kolēģēm pamatīgi strādā ekrānā un aizkadrā, gatavošanas procesā izdarīts milzu darbs – pārbaudīts pārtikas produktu sastāvs, vākta informācija uzņēmumos, veikalos, gatavoti ēdieni, tie izgaršoti un apspriesti pie speciālistiem.
Raidījuma veiksme ir dabiskais aizrautīgums, patiesa vēlme šaubīties, izzināt.
Te nekas nav gatavs, jo nākas pārjautāt, pārbaudīt, meklēt. Ja vēlaties zināt, kāds izskatās ceļš uz atvērtu prātu, prātu, kas slinki nepieņem jau sen zināmo, tad to var redzēt šajā raidījumā. Vārdos visiem patīk lauzt citu “nepareizos” stereotipus, bet silti glabāt savējos. Šajā raidījumā tā nav.
“Pārtikas revidentā” ir meklēts līdzsvars visā, ko prasa televīzijas auditorijas dažādība: starp vienkāršām un sarežģītām zināšanām, visiem zināmo un zinātnes faktiem, izklaidi un pētnieku testiem.
Pienam veltītajā raidījumā droši tiek salīdzināts govs piens un baltam šķidrumam līdzīgie augu (auzu, rīsu, mandeļu) dzērieni. Tajā pagūts viesoties piena govju kūtī, uzzināts, vai tiešām sportisti dzer mātes pienu, un izgatavoti augu dzērieni.
Katram solim raidījuma vadītāja vai kāda no viņas kolēģēm pievieno savu personisko pieredzi, mazliet kopējot un konkurējot ar “YouTube” vai “Instagram” aktīvo cilvēku pašprezentācijas stilu. Lieliski, ka autores spēj arī ielikt savus atklājumus sabiedrības aktuālās domāšanas plūsmās, neslēpjot, ka govs piena lietošana ikdienā, lai cik vērtīga, mūsdienās tiek pārvērtēta arī dzīvnieku tiesību kontekstā.
Raidījuma atslēgas vārdi ir “pārbaudīšana, pārliecināšanās”, ne velti tas sevi sauc bargajā vārdā par revidentu.
Tāpēc mazliet neskaidra šķiet laikietilpīgā ideja, ka ķirbju raidījumā trīs dārzeņi (ķirbis, batāte un kabacis) tiek gatavoti trīs jaukiem bērniem un testētas šo bērnu garšas izjūtas. Prasmīgā pavāra skaistais ēdiens novērtēts ar primitīvu smaidošu vai bēdīgu sejiņu, ko demonstrē pāris bērnu. Diezin vai tā kaut ko var pārbaudīt par ķirbi citu dārzeņu vidū.
Normāls cilvēks televīzijā
Raidījuma veiksme ir tā, ka to vada cilvēks, kurš izskatās nevis stilistu pārmēru sapucēts, atsvešināts no ikdienišķām darbībām, bet lietišķi ķeras pie sava kameras darba. Tieši tāpat, kā tas jādara ikvienam savā darbā.
Ja stilistiem ir bijis dots uzdevums veidot raidījuma vadītājas tēlu tādu, kas netraucē viņu atpazīt arī reālajā dzīvē, tad rezultāts parāda profesionālismu. Ja tas izdevies nejauši, tad arī tā ir veiksme – nav viegli televīzijā būt pašam un vēl arī pārliecinošam.
Normāls izskats, balss, intonācija. Tas raksturo gan raidījuma vadītāju, gan viņas kolēģes.
Viņu attēls nav tik ļoti apstrādāts, lai radītu sapņaināku, perfektāku perspektīvu, un raidījuma vadītājas izskats nav ietverts krāsās, kas ilustrē sapņu dzīves modeli. Atvainojiet, ka salīdzinu, bet Ieva Strazdiņa dara to pašu, ko daudzi citi, kas vēlas sev pievērst uzmanību sociālajos medijos.
Arī viņa runā par svarīgiem jautājumiem, arī viņa liek priekšā informāciju, kas var noderēt, arī viņa pamāca, kā labāk rīkoties – cik un kādā veidā ēst sāli vai kā samalt mandeļu dzērienu savā blenderī.
Raidījuma vadītājas uzvedībā nav izrādīšanās, nav sevis izcelšanas, nav savu iedomāto priekšstatu uzspiešanas. Tas palīdz atpūsties no tā informācijas nodošanas stila, kuru kā “savu unikālo pieredzi” piedāvā influenceri. Kāpēc tā izdevies? Jo Ieva Strazdiņa nav parasta dzīves stila influencere, kas uzmanības pievēršanai izvēlējusies visiem saprotamu tēmu – ēdiens.
Viņa tālab ir viegli atšķirama kā profesionāle, kurā vērts ieklausīties ne jau tāpēc, ka skaisti izskatās, bet zina, ko runā, stāv sabiedrības interešu kurpēs, māk strādāt ar informāciju. Ieva Strazdiņa šajā aspektā pieder pie gudrajiem influenceriem. Bet kaut kas šajā stāstā būtu vēl papildināms.
No kurienes nāk zināšanas?
“Pārtikas revidents” veidots kā līdzdalības žurnālistikas paraugs, jo autores pašas cenšas izzināt, izprast, pašas darbojas. Etiķešu lasīšana veikalos vai sarunas ar speciālistiem liek uzticēties stāstītajam. Nav šaubu, ka ēdiena sastāva pārbaude laboratorijā un tās datu salīdzināšana ar ražotāja informāciju ir normālas izpētes pirmais solis.
Tomēr raidījumā ir vēl daudz citas informācijas, būtībā tas līdz augšai piepildīts ar zinātniski pierādītiem faktiem.
Daļa no tiem izmantoti likumos, noteikumos, šie fakti noder, lai skatītājiem dotu veselīgas ēšanas padomus.
Skatos un domāju – kā gan raidījuma vadītāja to visu zina? No kurienes nāk informācija? Ja viņa nav speciāliste, pētniece, tad savāktā informācija tikai tāpēc, ka veikli sakārtota raidījumā, nekļūst par raidījuma atklājumu un īpašumu.
Raidījuma gatavošanas laikā nevar veikt pētījumu, apgūt dažādu zinātņu jomas un tāpēc nākas izmantot citu atklājumus, secinājumus.
“Pārtikas revidentā” daudzās vietās pietrūkst skaidri norādītu izmantotās informācijas avotu.
Tas vislabāk bija redzams sāls raidījumā, kur sāls normas tika pasniegtas kā “speciālistu” noteiktas. Izzinošā raidījumā ir jānorāda, kur tās noteiktas, kas to noteicis, kāds ir pamatojums.
Par šādiem datiem ir normāli šaubīties arī tad, ja viss izskatās perfekti. Jo raidījums pats veicina šaubīšanos, skaidrošanu, atklāšanu.
Es jau dzirdu iebildes (jo esmu to agrāk dzirdējusi, kad ieteicu nosaukt rakstos izmantoto grāmatu autorus), ka pētījumu, autoru, likumu norādīšana izjauks raidījuma ritējumu, padarīs to par “grāmatveža ekseli”. Nē, tā parādīs, cik precīzs un rūpīgs bijis darbs, cik daudz spēka ieguldīts, cik profesionāli strādāts.
Tieši tā vienkāršā atstāstīšana, faktu bārstīšana, viedokļu vākšana vai nepamatota vispārināšana kļūst par analītisko žurnālistiku.
Ja iespējams izveidot titrus, tikpat vienkārši ir nosaukt vai grafiski parādīt informācijas avotus. Tāda pieeja arī pieradinātu skatītāju pie zinātniskas domāšanas, jo tā tiešām būtu jāizceļ, ja jau televīzija investē tik lielā projektā.
