Deju un kustību terapija fiziskās un emocionālās veselības uzlabošanai 0
Deju un kustību terapija ir viena no četrām mākslas terapijas specializācijām.
Tā ir veselības aprūpes joma, kuras pamatā ir senā patiesība par ķermeņa un prāta savstarpējo saistību.
Par to, kā mākslu izmanto terapeitiskos nolūkos un kam ir piemērota deju un kustību terapija, stāsta sertificēta deju un kustību terapeite Elīna Cauna.
Kam ir piemērota deju un kustību terapija?
Deju un kustību terapija ir piemērota cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir grūti runāt, bet viņu vietā var runāt ķermenis. Tas varbūt izklausās ļoti metaforiski, taču mēs arī ikdienā izmantojam ļoti daudz ķermenisku metaforu, lai raksturotu savas sajūtas, piemēram, akmens uz sirds vai taureņi vēderā.
Tās ikvienam ir saprotamas un nav vairāk jāpaskaidro.
Citreiz ir tādas emocijas, ko ir vieglāk izpaust ķermeniski, neverbāli.
Dažreiz viena nopūta vai skatiens, vai kāda kustība cilvēkam var palīdzēt izpaust to, par ko viņam ir grūti runāt. Un reizēm, ja cilvēks ir paudis šo emociju ar savu ķermeni, viņam pēc tam ir arī vieglāk par to runāt ar terapeitu.
Šo terapijas veidu izmanto arī cilvēki, kuri dažādu iemeslu, piemēram, attīstības traucējumu dēļ, nerunā. Veids, kādā šie cilvēki iekļaujas pasaulē un komunicē, ir ķermeniski, piemēram, pievēršot sev uzmanību nevis ar vārdiem “te es esmu”, bet, paņemot aiz rokas.
Deju un kustību terapeiti, kas ir trenēti neverbālajā komunikācijā, spēj runāt ar viņiem vienā valodā – ķermeņa valodā. Kustoties kopā, sadarbojoties un mijiedarbojoties, arī rotaļājoties kopā, sāk darboties neirobioloģiskie mehānismi, kas ir ļoti svarīgi, lai cilvēks justos ērti un droši. Tie cilvēka attīstībai ir ļoti nozīmīgi. Mēs esam sociālas būtnes un mums ir nepieciešams ar citiem komunicēt.
Vai varētu teikt, ka deju un kustību terapija ir kā ceļa sākums uz sarunas veidošanu?
Ja cilvēkam ir fizioloģiski attīstīta spēja runāt, bet kaut kādu iemeslu dēļ, piemēram, pēc traumas vai kāda smaga pārdzīvojuma, tā ir zudusi, deju un kustību terapija var būt ceļš uz sarunu. Es esmu praksē pieredzējusi arī tādus gadījumus, kur bērniem, kas ir ļoti noslēgti savā pasaulē un grūti komunicējami, terapeitiskajā vidē veidojas auglīga augsne tam, lai viņi atklātos pasaulei. Tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi sāks daudz runāt, taču šie bērni sāk brīvāk un drošāk komunicēt.
Kā notiek deju un kustību terapijas sesijas?
Deju un kustību terapijas sesijas ir ļoti individuālas, tās tiek pielāgotas katra cilvēka individuālajiem mērķiem. Sesijas var notikt dažādos formātos atbilstoši situācijai: individuāli, grupās, pāros, ģimenes lokā. Vispirms, kad cilvēks ir nonācis deju un kustību terapeita kabinetā, notiek iepazīšanās un vienošanās par to, kādi ir terapijas mērķi un vēlamie rezultāti.
Deju un kustību terapijas sesiju process ir ļoti atkarīgs no tā, kādus jautājumus cilvēks vēlas risināt un kādas ir viņa vajadzības.
Process var būt ļoti dažāds – sākot no brīvas improvizācijas tehnikām, beidzot ar ļoti konkrēti dotiem uzdevumiem par to, ko, kur un kā darīt.
Līdzīgi kā mākslinieki, lai radītu gleznu, izmanto zīmuļus vai otas un papīru, deju un kustības terapeiti kā instrumentu izmanto dažādas ar ķermeni saistītas tehnikas, lai sasniegtu terapijā definētos mērķus. Var tikt izmantoti arī papildu atribūti: bumbas vai lakati, citreiz tiek izmantota mūzika, citreiz netiek. Tas ir atkarīgs no tā, kas nepieciešams izvēlētajai tehnikai un kādas ir klienta vajadzības.
Vai ir kādi ierobežojumi piedalīties deju un kustību terapijas sesijās? Kā tās tiek pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Teorētiski jā, ir iespējams strādāt ar visām cilvēku grupām: zīdaiņiem, senioriem, grūtniecēm, cilvēkiem ar invaliditāti un citām. Taču ir svarīgi, lai terapeits zinātu par cilvēka slimības vēsturi. Piemēram, ir atsevišķas sirds un asinsvadu slimības, ar kurām ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Ja pacientam ir epilepsija, terapeitam būtu vēlams to zināt.
Tas nebūt nenozīmē, ka šie cilvēki nevar piedalīties deju un kustību terapijas sesijās, bet gadījumā, ja sesijas laikā klienta pašsajūta pasliktinās, terapeits spēj atbilstoši rīkoties. Nav ieteicams strādāt ar cilvēku brīdī, kad viņš ir akūtā psihozē.
Kustību traucējumi nav ierobežojums cilvēkam piedalīties deju un kustību terapijas sesijās.
Gluži otrādi – mākslas terapija ir radusies tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem, kam ir kādas grūtības. Cilvēkiem mēdz būt stereotipi par vārdu deja. Bieži vien cilvēki domā, ka terapijas sesijās viņiem mācīs dejot vai mācīs pareizi kustēties, taču tā nav.
Dejot māca dejas pedagogi. Deju un kustību terapijā ir process ar citiem mērķiem, un uzmanība tiek vērsta nevis uz tehniski pareizu un vizuāli skaisti izpildītu kustību, bet gan uz emocijām, kopā būšanu un cilvēcisko mijiedarbību.
