“Emīlija ir tāds vēsturiskā kino sievietes tēls, kas jau sen ir gaidīts,” Logina vērtē “Emīlija. Latvijas preses karaliene” 9
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš septembra beigām skatītājiem pieejama jaunākā latviešu daudzsēriju mākslas filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, kas tapusi pandēmijas apstākļos. 2020. gada vasarā Nacionālais kino centrs izsludināja seriālu / daudzsēriju filmu konkursu, kurā tika sadalīts 1 000 000 eiro, apstiprinot divu jaunu seriālu tapšanu, rezultāti tika izsludināti pirms mazliet vairāk nekā gada – 2020. gada septembrī.
“Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir pirmais šajā programmā tapušais seriāls, kas jau nonācis pie skatītājiem, otrs atbalstītais projekts ir “Meklējiet sievieti” pēc Andra Kolberga kriminālromāna motīviem. Gan konkursa straujais termiņš, gan laika rāmis, kurā seriālu veidotājiem jāiekļaujas, gan jau redzamais “Emīlijas” rezultāts ir spēcīgs pierādījums Latvijas kino pasaules profesionalitātei un spējām. Par spīti straujajam tapšanas tempam, pie skatītājiem ir nonācis patiešām augstvērtīgs darbs, ko ir vērts skatīties uz lielā ekrāna.
“Emīlija” šobrīd ir pieejama divos formātos: kopš 1. oktobra pirmās divas epizodes ir skatāmas kinoteātros, savukārt jau kopš 23. septembra katru ceturtdienu pie skatītājiem nonāk viena epizode platformā “tet.lv”. Kopumā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir gaidāmas sešas inscenētas epizodes, kā arī viena dokumentāla epizode, kas sniedz ieskatu vēstures liecībās par Emīlijas Benjamiņas dzīvi un nāvi.
Skatītājiem kinoteātros tiek piedāvāta iespēja noskatīties divas epizodes (1–2, 3–4, 5–6), savukārt tiem, kas skatās mājās, ir iespējams skatīties visu pieejamo daudzsēriju mākslas filmu kopā. Taču, šķiet, ir vietā atgādināt, ka Latvijas kino šie ir ļoti sarežģīti laiki, un filmas izplatīšanai kinoteātros joprojām ir lielākā finansiālā ietekme, tāpēc vēlos mudināt tos, kuriem ir iespēja izvēlēties starp skatīšanos mājās vai skatīšanos kinoteātrī, atbalstīt kinoteātrus ar apmeklējumu.
Šis darbs ir nenoliedzami pelnījis lielo ekrānu, tāpat kā mēs nenoliedzami esam pelnījuši, lai Latvijas kino pārdzīvo šos izaicinājumus un lai arī nākotnē varētu tapt drosmīgs, ambiciozs un mākslinieciski kvalitatīvs kino, kuram ir sava publika.
Gaidu latiņa pacelta augstāk
Šī daudzsēriju mākslas filma vairākos aspektos ir nebijis vai sen nepieredzēts notikums Latvijas kino jomā. Pirmkārt, protams, jāizceļ tas, ka šis darbs ir pieejams arī kinoteātros, liekot vilkt paralēles ar tādām latviešu kino klasikas vērtībām kā, piemēram, Aloiza Brenča daudzsēriju mākslas filma “Ilgais ceļš kāpās”, ko arī daudzi skatītāji pieredzēja kinoteātrī.
Un, otrkārt, īpaši jāizceļ, ka šo darbu saspringtā laika periodā ir veidojuši četri režisori. Sešas inscenētās sērijas veidoja Andis Mizišs, Kristīne Želve un Dāvis Sīmanis, savukārt dokumentālo sēriju veidoja Gints Grūbe, kurš kopā ar Inesi Boku-Grūbi ir arī šīs daudzsēriju mākslas filmas producents. Arī scenāristu komanda šai daudzsēriju mākslas filmai ir plašāka nekā parasti: pie scenārija strādājuši Ivo Briedis, Baņuta Rubess, Aiva Birbele un Tabita Rudzāte.
Mēdz uzsvērt, ka kino ir kolektīva māksla, un šķiet, ka “Emīlija” to atkārtoti apstiprina, jo skaidrs, ka šī filma ir tapusi ļoti ciešā savstarpējā kopdarbā. Daudzsēriju mākslas filmas operators ir Andrejs Rudzāts – viņš ir viens no retajiem komandas locekļiem, kurš tiešām ir piedalījies katras epizodes veidošanā. Galvenajā lomā redzam Gunu Zariņu, kuras atveidojumā Emīlija Benjamiņa ir noslēpumaina, spēcīga un iespaidīga sieviete ar vīziju un jaudu savu vīziju īstenot gan ar ētiskiem, gan mazāk ētiskiem līdzekļiem.
Emīlijas vīru, preses izdevēju Antonu Benjamiņu, atveido Juris Bartkevičs, savukārt viņa dēlu no pirmās laulības Jāni Benjamiņu, ko sauc par Junioru, tēlo Raimonds Celms. Tāpat redzama arī Baiba Broka, Lauris Dzelzītis, Artūrs Skrastiņš, Inga Tropa-Fišere un daudzi citi aktieri.
Arī filmas mākslinieku (Kristīne Jurjāne un Aivars Žukovskis) darbs ir atsevišķa izcēluma vērts: daudzās detaļas, kas filmā tiek iekļautas, palīdz radīt autentiskumu un ieskicēt laikmeta garu, kas ir īpaši būtiski filmām par vēsturi. Par to, ka seriāli pēdējā desmitgadē ir kļuvuši par vienu no būtiskākajām audiovizuālās mākslas izpausmēm, kas turklāt vairs nenozīmē zemāku kvalitātes latiņu kā kino, sen neviens vairs nestrīdas.
Taču skaidrs, ka Latvijas kino ainavā kvalitatīvu, augstvērtīgu vietējo seriālu līdz šim nav bijis daudz. Un ir arī skaidrs, ka “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir pacēlusi ekspektāciju latiņu vēl augstāk, un atliek vien cerēt, ka šim virzienam būs sekotāji un atbalsts no valsts puses.
Būtiskie – sieviešu stāsti
Šobrīd skatītājiem ir pieejamas trīs sērijas: “Atpūta”, “Mantinieks” un “Pils”, un kopējais “Emīlijas” aptvertais stāsts norisinās no 1924. gada, kad iznāk pirmais “Atpūtas” numurs, līdz 1941. gadam, kad Emīlija Benjamiņa nomirst izsūtījumā Sibīrijā. Zinot to, kāds bija reālās Emīlijas Benjamiņas dzīvesgājums, attēlotie notikumi, visticamāk, nav pārsteigums, taču profesionāli izstāstītam stāstam ir pavisam cita emocionālā jauda nekā vēstures grāmatas faktiem.
Emīlijas Benjamiņas dzīve, ietekme, vara un dzīves noslēgums ir kas tāds, par ko ir bijis daudz mītu, stereotipu, daži no tiem nenoliedzami balstīti skaudībā un nenovīdībā. Un šķiet tik būtiski, ka par šādām spēcīgām personībām, it sevišķi sievietēm, tiek veidoti mākslas darbi, papildinot mūsu zināšanu puzli par Latvijas vēsturi un parādot mūsdienīgas interpretācijas par pagātnes notikumiem.
Latvijas kino pēdējos gados ir bijis sieviešu stāstu iztrūkums, kas, iespējams, visspilgtāk parādījās pagājušā gada “Lielā Kristapa” nomināciju sarakstā, kur iztrūka labāko sieviešu aktierdarbu, jo gluži vienkārši nebija pietiekami daudz darbu, ko vērtēt. Tāpēc vēl jo vairāk iepriecina, ka kino veidotāji ir to ņēmuši vērā un mūs jau ir sasnieguši un vēl sasniegs kino darbi, kas pievēršas vēsturisku un fikcionālu sieviešu stāstiem.
Sievietes pieredze maskulīnā, patriarhālā vidē ir viena no tēmām, kas vijas cauri “Emīlijai”, jo viņa ir kļuvusi par preses karalieni vidē, kur sievietes nav īpaši gaidītas. Precīzi tiek parādīts Emīlijas kā prasmīgas politikas veidotājas tēls, kura spēj atrisināt arī sarežģītas un negaidītas situācijas.
Trešajā epizodē, kad Emīlija risina politisku skandālu, kam ir potenciāls apvienoties ar starptautiskām sekām, viņu nosauc par “apbrīnojami nekaunīgu”, taču Emīlija uzreiz izlabo savu sarunas partneri, pasakot, ka viņa ir mērķtiecīga, un šķiet, ka šī īsā vārdu apmaiņa precīzi raksturo Emīlijas tēlu.
Viņa ir pilnasinīga un daudzšķautņaina, viņas attiecības – īstas un tātad brīžiem sarežģītas, ieskaitot attiecības ar vīru Antonu, un viņa ir vienmēr soli priekšā plānos, kā īstenot savus mērķus, un, kas nav mazbūtiski, arī tajā, kā šo iegūto varu noturēt, ko visprecīzāk iezīmē “Mantinieka” epizode.
Emīlija ir tāds vēsturiskā kino sievietes tēls, kas jau sen ir gaidīts, jo tiešām attēlo viņu kā dzīvu, spēcīgu un mērķtiecīgu cilvēku, nevis karikatūru, kas sastāv no klišejām, un Gunas Zariņas atveidojumā ir tiešām saistoši sekot viņas ceļam uz virsotnēm un kritienam no tām.
Pilsēta – daudzšķautņains tēls
Vēl īpaši vēlos izcelt vides nozīmi, kas šeit spēlē ļoti lielu lomu. Filmēšanā ir izmantotas reālas lokācijas, kas nenoliedzami var būt izaicinājums, bet šajā gadījumā risks ir attaisnojies, un pirmajās epizodēs redzamā Vecrīga tiešām šķiet pazīstama, bet sveša, jo tā ir Vecrīga, kas ir sabiedriskās dzīves pilna.
Gan ceļi pie varas pārstāvjiem, gan dažādās ēkas, kur mitinās vara, gan slepenas ejas un slēptās vietas, kur var sanākt uz okultiem piedzīvojumiem – arī pilsēta kļūst par daudzšķautņainu tēlu, kam ir ļoti liela nozīme varas krāšņuma atspoguļojumā. Īpaši personīgi priecājos par to, ka beidzot mūsdienu kino ir atradis Alksnāja ielu, kas, manuprāt, ir viena no kinematogrāfiskākajām ielām visā pilsētā, un ne tikai tāpēc, ka tā ved uz LKA Rīgas Kino muzeju.
“Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir divkāršs apstiprinājums radošo spēku varai un jaudai. Pirmkārt, stāsts par Emīliju Benjamiņu ir par to, ko var paveikt spēcīga personība ar pieeju vajadzīgajiem resursiem. Un otrkārt, šīs daudzsēriju mākslas filmas izveide tik straujā tempā un augstvērtīgais galarezultāts ir apstiprinājums Latvijas kino veidotāju profesionalitātei un spējai strādāt kopā, veidojot ambiciozus un drosmīgus projektus.
Tā nav nejaušība, bet iepriekšējo gadu stratēģiskās kino finansējuma politikas rezultāts, jo, attīstot savus talantus, ir iespējams sasniegt arvien vairāk, tāpēc šis ir ļoti labs brīdis, kad atbalstīt Latvijas kultūru, skatoties vietējo kino.
