Tādi darbi kā franču 19. gadsimta mākslinieka Žana Ogista Dominika Engra “Rafaēls un Fornarīna”, ko atzīmējat kā izgaisušus, nevarēja taču tikt izmesti! 70
Par Rīgas pilsētas mākslas muzejam piederējušā Engra likteni nav īstas skaidrības. Rīgas muzeju un arhīvu vērtības, sapakotas kastēs, 1944. gada rudenī vācieši aizveda uz Čehoslovākijai atņemto Sudetiju. Tās pavadīja šo iestāžu darbinieki. Pie tām līdz galam palika tikai Valsts vēsturiskā muzeja darbiniece Mērija Grīnberga. Pateicoties viņas varonībai un pienākuma izpratnei, šīs vērtības gandrīz bez zaudējumiem 1946. gada februārī atgriezās Rīgā. Bijušā Rīgas pilsētas mākslas muzeja kastes bija pilnas, tāpēc visticamākā versija ir, ka “Rafaēlu un Fornarīnu” izņēma ārā vēl Rīgā, saiņošanas laikā. Ticamākie iemesli – gribēja saglabāt, gribēja pārdot, negribēja atdot vāciešiem. Līdzīga Engra glezna, par gadu jaunāka, 1814. gada “Rafaēla un Fornarīnas” versija, glabājas Hārvarda universitātē ASV, taču detaļās tā ir atšķirīga no Rīgas eksemplāra. Varbūt kādreiz kaut ko uzzināsim, taču jāatceras, ka kara laikā daudz kas tika sabombardēts, sadega. Vairākus simtus Vilhelma Purvīša gleznu, sapakotus kastēs, arī aizsūtīja uz Vāciju. Tur tās pazuda, ticamāk – gāja bojā. Purvītim bija doma reiz izveidot savu muzeju, tāpēc viņš savas gleznas dzīves laikā daudz nepārdeva. Tas, kas mūsdienās palicis no Purvīša mākslas, ir ļoti maza daļa. Turklāt tas attiecas uz laiku līdz Pirmajam pasaules karam un drusku pēc tam, savukārt no pēdējiem viņa dzīves divdesmit un vairāk gadiem nav gandrīz nekā, kaut Purvītis gleznoja līdz pat 1944. gadam. 1942. gadā viņam Rīgā bija izstāde, kuras darbus safotografēja, jo bija paredzēta mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa monogrāfija par godu gleznotāja septiņdesmitajai dzimšanas dienai. Lai nodrukātu grāmatu, pietrūka dažu nedēļu. Paspēja iespiest tikai krāsainos attēlus, un to starpā ir arī nesaglabājušās gleznas. Šīs vācu laikā iespiestās reprodukcijas ar Jāņa Sudrabkalna ievadu gadu pēc kara atsevišķā mapītē izdeva jau padomju vara.
Jūs rakstāt, ka tajos dzīvokļos, kuros tika iekšā padomju virsniecība, nekādas novērtēšanas komisijas nemaz netika ielaistas.
Protams, pirmajā brīdī tie, kas jutās Rīgu iekarojuši vai “atbrīvojuši” un savu dzīvokli uzskatīja par pelnītu, nekādus vērtētājus iekšā nelaida. Bija diezgan pamatīgi kašķi starp Rīgas civilo un militāro varu. Droši vien vēlāk, kad situācija kļuva mierīgāka, kaut kas tika saskaitīts, taču daļa tā arī palika. Tāpēc jau ir tie stāsti, kā viens otrs no Rīgas sūtīja mēbeles radiniekiem uz Maskavu. Sarkanās armijas daļas, kas 1944. gada beigās patvarīgi ievācās Mežaparka savrupmājās, bieži vien tās izdemolēja vai savāca visu līdzi, kad bija telpas jāatstāj.
Kad vācāt materiālus par mākslas vērtībām atstātajās mājvietās, skatījāties pēc adresēm vai pēc personālijām?
Dažādi. Rīgā “bezsaimnieka mantu” pēc kara aprakstīja apmēram 15 tūkstošos dzīvokļu. Pamatu pamats grāmatai, bez kura tās vienkārši nebūtu, ir Rīgas pilsētas Kirova (Centra) rajona Finanšu nodaļas dokumenti, ko atradu Latvijas Valsts arhīvā. Dīvainā kārtā tie bija saglabājušies un neviens cits pirms manis tos nebija skatījis. Par citiem Rīgas rajoniem man lietas par dzīvokļos aprakstīto iedzīvi nav izdevies uziet. Pieļauju, ka to vairs nav. Bet, no otras puses, arī par Kirova rajonu ir milzīgs apjoms. Saglabājušās ap 3700 dzīvokļu lietu. Katrā no dažām līdz vairākiem desmitiem lapu. Pilnīgi skaidrs, ka visas tās sava mūža laikā neizskatīšu, jo man tas nav algots darbs. Galvenokārt ar pētniecību nodarbojos no darba brīvajā laikā. Ja kāds vēlas, viņš var šo darbu turpināt, bet manā gadījumā lielas jēgas vairs nav, jo tas, ko gribēju, bija saprast sistēmu, kā tā darbojās. Un tā ir skaidra. Ir apskatīti vairāki desmiti piemēru, košākie ielikti grāmatā. Liela daļa “bezsaimnieka mākslas darbu” nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā, taču cita lieta, ka tie, kuri veica dzīvokļu apsekošanu un aprakstīja mantu, nespēja šīs vērtības novērtēt, tāpēc daudz kas tika iznīcināts vai nodots komisijas veikalos. Mākslinieku autogrāfi uz gleznām aprakstos neparādās tikpat kā nekad. Tiem nepievērsa uzmanību. Vairāk skatījās uz rāmjiem, uz izmēriem. Visai bieži atzīmēja “nolietojuma procentus”. Es gan nesaprotu, kā gleznai tos var noteikt, bet tie ir skaidri izteikti procentos – 30%, 70%… Aprakstītājiem nebija nekādas pieredzes ar mākslas darbiem, un tas bija tas kritiskais punkts, kāpēc daudz kas aizgāja un kāpēc viens otrs apķērīgāks varēja izmantot šo komisijas nesaprašanu, lai kaut ko savāktu sev.
Ar ko izskaidrojams, ka toreiz kultūras vērtību uzskaitīšanu uzticēja finanšu, nevis kādam kultūras resoram?
Toreizējā Kultūras ministrijas priekštece Mākslas lietu pārvalde netika galā ar apjomu. Turklāt sāka vēlu. Padomju varas primārā vēlme bija atstāto mantu uzskaitīt un apzināt, lai varētu ar to tālāk rīkoties. Kultūras vērtību saglabāšana tolaik bija sekundāra. Tas noteikti nebija svarīgākais no padomju varas darbiem. Vērts atcerēties, ka brīdī, kad rīdzinieku manta tika aprakstīta, nedaudz kilometru tālāk joprojām ritēja karš.
Vai ir kāda apjausma par to, kā “bezsaimnieka mantas” uzskaite un apzināšana notika citās Latvijas pilsētās?
Daļēji tas grāmatā ir pieminēts. Skaidrs, ka tur vērtības bija stipri mazākas. To ļaužu, kas dzīvoja mazākās pilsētās, rocība bija stipri mazāka, viņu mākslas izpratne un vajadzības pēc tās atšķirīga. Kolekcijas nebija tik efektīgas. Daļa pilsētu vērtību arī gāja bojā. Liepājā kara sākumā, Rēzeknē, Jelgavā, Valmierā kara beigās. Pārņemšanas kārtība bija tieši tāda pati kā Rīgā. Neesmu pārmērīgi meklējis, taču atšķirībā no Rīgas man nav izdevies atrast atsevišķu māju vai dzīvokļu aprakstīšanas lietas. Tādām vajadzēja būt, taču neņemos spriest, vai tās ir saglabājušās. Par Valmieru varu pieminēt, ka pašā pilsētas centrā zobārstniecības kabinets bija dakterei Mildai Filonovai-Eglītei, kas bija pazīstama ar gleznotāju Jāni Tīdemani. Viņas kolekciju pieminējis rakstnieks Miervaldis Birze, kas atceras, ka dažu labu gleznu varēts apskatīt, gaidot rindā pie zob-ārstes. Šī kolekcija sadega kopā ar Valmieras centru 1944. gada septembrī.
Izlasot jūsu grāmatu, pārņem skumja noskaņa…
Tā arī bija domāts. Tas bēdīgums… Ir tā, kā ir, un nevajag nekādu mākslīgu optimismu. Mans pienākums un ziņkāre bija mēģināt saprast, kā tad īsti notika tas, par ko kara beigās un vēlāk tik daudz baumoja.
