Ko darīt ar labām, vēl lietojamām, bet pašiem vairs nevajadzīgām lietām? Nesiet uz “Brīvbodi” 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nevajadzīgām, bet vēl lietojamām mantām ir divi ceļi – tās tiek izmestas atkritumos vai kādam atdotas. Pirmais ir vienkāršāks, taču bezatbildīgāks pret pašu lietu, kas kādam varētu noderēt, un vidi, kur tā nonāk. Otrais prasa vairāk rūpju un laika, toties kāds gandarījums, ja kādam tā kļuvusi vajadzīga. Viena no vietām, kur lietām tiek dota otrā iespēja, ir “Brīvbode”.
Berlīnē noskatīta un uz Latviju atvestā ideja veiksmīgi iedzīvojusies divās vietās Rīgā – Turgeņeva ielā 13 un Viskaļu ielā 36 –, kas kā nekomerciāla bezpeļņas iniciatīva uz labas gribas pamatiem darbojas biedrības “Free Riga” paspārnē kopš 2018. gada. Sekotāji ar “Brīvbodes” zīmolu radušies arī Alūksnē.
Noteikumi ir vienkārši – ikvienam šeit ļauts atstāt labas, vēl lietojamas mantas un bez maksas izraudzīties sev ko tīkamu un noderīgu. Nupat nācis klāt vēl viens pienākums – palīdzība Ukrainas bēgļiem. Darbinieki uzsver, ka viņu darbības galvenais mērķis ir lietu otrreizēja aprite.
Rindā pie “Brīvbodes”
Par “Brīvbodi” rūpējas tikai brīvprātīgie – Turgeņeva ielā viens no pastāvīgajiem tās pārraugiem ir Linards Zolnerovičs. Kad piezvanu, lai pieteiktos ciemos, iesaka nākt pāris stundu pēc atvēršanas, lai noskrien rīta burzma. “Brīvbode” atrodas Lastādijā, kā izsenis saukta Maskavas forštates apkaime starp Vecrīgu, Salu tiltu, Lāčplēša ielu un Rīgas–Daugavpils dzelzceļu, un ierīkota sena koka nama pirmā stāva trīsistabu dzīvoklī. Īpašums nodots pagaidu lietošanā, par īri nav jāmaksā, pašiem jāsedz komunālie maksājumi un jāgādā par kārtību. Palīdz ziedojumi, palaikam atbalsta Rīgas dome.
Paiet garām šai vietai nevar – uzmanību pievērš košs plakāts, ko veidojusi kāda brīvprātīgā, plīvo Ukrainas karogi, kāpņu pakājē kastēs sanesti no tuvējā tirgus pāri palikušie dārzeņi. Vietējiem durvis atvērtas divas reizes nedēļā, Ukrainas bēgļiem dota iespēja to apmeklēt ik dienu.
“No rīta brauc daudz ziedotāju un izveidojas rinda. Pirmās divas stundas te iet karsti, vieni mantas atnes, citi – aiznes,” stāsta Linards. No ziedotājiem ņemot pretim visu, lielākoties šeit nonāk praktiski lietojamas mantas – apģērbs un apavi, arī saimniecības preces, trauki. Ik pa laikam uzrodas grāmatu ziedotāji, atdāvina arī pa kādai glezniņai. Reiz atnests akordeons. Ilgi tas nav gulējis plauktā, tūlīt atradies ņēmējs. “Kur tas nonāca un kādiem mērķiem, mēs nezinām,” nosmaida pārraugs. Ņemot pretim arī kosmētiku, bižutēriju, kam ātri atrodas interesenti. Ja plānots atdot lielāku mantu, tas iepriekš jāsaskaņo ar darbiniekiem.
Nekļūt par Pļuškinu!
“Brīvbode” Linardam esot tuva kopš tās dibināšanas, taču pēdējo gadu iesaistījies vairāk praktiskā darbā, atbild uz tālruņa zvaniem, arī pieņem mantas ārpus darba laika, jo pašam iekārtota darbnīca šī nama augšstāvā. Pārraugs atzīst, ka viņam allaž patikuši krāmu tirgi, senas lietas un to aprite. Kādu laiku dzīvojis Amsterdamā, kur nevajadzīgās lietas noteiktās dienās ļaudis vakaros izlikuši pie savām mājām lielgabarīta mantu savācējam. Ko tik tur nav varēts noskatīt savam dzīvoklim – labu koka galdu ar krēsliem, mīkstās mēbeles, lampas…
Kad dažam labam mantu krāšana kļūst par atkarību un mājoklis pildās gluži kā ukraiņu rakstnieka Nikolaja Gogoļa slavenajam Pļuškinam no romāna “Mirušās dvēseles”, “Brīvbode” dod jauko iespēju par lietu papriecāties un pēc kāda laika atnest atpakaļ – varbūt kādam tā būs vairāk noderīga. Arī pats sev šeit palaikam kaut ko nolūkojot – nu kaut vai amizanto kaķa cepuri, kas tagad galvā, nupat ticis pie jaunas pavasara jakas no laba auduma un stilīgām violetas krāsas biksēm.
Vispirms jāsašķiro
“Visu ņemam pretim, taču vispirms paši sašķirojam un saliekam plauktos, kastēs, sakaram uz pakaramajiem,” ar svarīgāko “Brīvbodes” noteikumu iepazīstina pārraugs. Ja nešķirotu, ātri vien apaugtu nepārredzamu mantu kalnos. Reti nāk tādi ziedotāji, kas visas ziedotās lietas salikuši maisiņos, bet tas ir tik patīkami, atzīst Linards. Gadās, ka kāds apmeklētājs kļūst pikts, ja nevar parakāties tikko atnestajā un vēl nesašķirotajā mantu maisā.
Kad viņu lūdz pagaidīt, kas tik brīvprātīgajiem nav jādzird par savu darbu! “Ar to jārēķinās, ka kāda daļa apmeklētāju par jauniegūto lietu neteiks paldies, ienākot nesasveicināsies un promejot neatvadīsies. Kāda nu kuram daba,” nosaka pārraugs un piebilst, ka savu zīmogu atstāj gan atrašanās vieta Maskavas priekšpilsētā, gan tuvējā nakts patversme “Gaiziņš” un tās rīkotā zupas virtuve ceturtdienās, kad pēc maltītes jāiegriežas arī šeit.
Ja rodas kādas neskaidrības, brīvprātīgie var atsaukties uz iekšējās kārtības noteikumiem, kas aicina uz miermīlīgu gaisotni, noliedz uzturēties alkohola reibumā vai cilvēka cieņu aizskarošā stāvoklī. Noteikumi brīdina, ka netiks ielaisti apmeklētāji, kas mantas ņem tālākai pārdošanai. Tādi gadījumi ir bijuši, un tie ļoti sarūgtina darbiniekus, kas šeit strādā cēlu mērķu vadīti un bez atlīdzības.
“Brīvbodes” pārraugi ir vērīgi, viņi pazīst savus pastāvīgos nācējus – gan tos, kas mantas šurp atnes, gan – aiznes.
Ukraiņiem – atsevišķa telpa ziedojumiem
Atsevišķa istaba “Brīvbodē” paredzēta ziedojumiem tieši Ukrainas bēgļiem, viņu vēlmēm tiek piemērots arī darba laiks.
Telpā sakrautas kastu kastes ar apģērbiem, apaviem, sadzīves priekšmetiem, pat grāmatām ukraiņu valodā u. c. “Šodien bija ieradies darba kolektīvs un atnesa ļoti noderīgas lietas – elektriskās tējkannas. Labāk, ja ziedotāji iepriekš piezvana un pajautā, kas nepieciešams,” skaidro pārraugs.
Ļaudīm, kas Latvijā raduši patvērumu no kara, ir daudz vajadzību, jo nav jau bijis ne laika, ne iespēju paņemt lielāku iedzīvi. “Brīvbodē” viņi ir bieži apmeklētāji, un parasti jūtas ļoti pārsteigti, ka ir šāda vieta, kur var izvēlēties sev nepieciešano par velti, un promejot vienmēr pasaka paldies.
Pavisam nejauši “Brīvbodi” uzgājusi Ira ar dēlu Dmitro – braukuši garām un piestājuši, jo te plīvojis Ukrainas karogs. Latvijā viņi ieradās pirms trīs dienām no Harkivas – bez nekā. Par piedzīvoto dzimtenē vēl nevarot parunāt, nezinot, kas notiks ar paralizēto mammu un abiem brāļiem, kuri tur palikuši, un pašu mājokli. Ira un Dmitro ātri atrod sev piemērotus apģērbus, pajautā, vai drīkst paņemt tējkannu, un atvadās.
Turpat sev ko derīgu nolūko Tatjana Borodina no Kijivas. Viņa Rīgā Samariešu apvienības ierādītajā mītnē kopā ar četrpadsmitgadīgo dēlu Aleksandru un vēl divdesmit tautiešiem dzīvo jau apmēram mēnesi. Līdzi paņēmuši vienu čemodānu ar mantām un savus mīļdzīvniekus – piecas vāveres. Dzimtenē palicis brālis, viņš strādājot palīdzības darbos Kijivā, netālu no Zaporižjes HES dzīvojot mamma, pilsēta, kurā viņa atrodas, ir bez sakariem un Krievijas armijas izlikto mīnu ielenkumā. Nekādu ziņu kopš 26. februāra nav no draudzenes, kas īsi pirms karadarbības sākuma devusies apciemot savu mammu Mariupolē. Tatjanai “Brīvbodē” izdevies atrast glītu, mazlietotu virsjaku pavasarim, taču lielākais prieks par grāmatu – dzejas izlasi ukraiņu valodā ar Tarasa Ševčenko un citu dzejdaru tekstiem. Tatjana ir uzņēmēja, taču sākt darbu Latvijā vēl neplāno, jo cer, ka varēs atgriezties savā Kijivā. Uz atvadām viņa asarām acīs pateicas Latvijai par viesmīlību un atbalstu. “Mēs to ļoti novērtējam.”
Desmit maisus atnes, deviņus aiznes
Mantu aprite “Brīvbodē” ir bagātīga – dienā atnes apmēram desmit maisus un deviņus aiznes. Pilnīgi nelietojamu un netīru lietu maz, taču mēdz būt novalkātas, tāpēc pēc šķirošanas daļa aizceļo uz Sarkanā Krusta savāktuvi vai dzīvnieku patversmēm. “Katram jau sava izpratne par to, kas ir lietošanai derīgs. Daži teic, ka ukraiņu bēgļi tādi lepni un neņem visu, ko viņiem atnes. Vai arī ienāk jaunieši un ir sajūsmā par kādu košu apģērba gabalu, par kuru tantiņa tikai pabrīnīsies,” savus novērojumus stāsta Linards.
Apģērbus un apavus vairumā nes sievietes, arī savas nederīgās augstpapēžu kurpes, par kurām ir visai maza interese. Ik pa laikam sakrājas vesela kolekcija, kuru darbinieki nogādā uz tekstila un apavu konteineriem. Vīriešu mantas biežāk atgādā bijušās laulenes, draudzenes vai atraitnes.
Lielākais mantu pieplūdums parasti ienāk pavasarī un rudenī, kad cilvēki izvētī skapju saturu un atbrīvojas no nesezonas apģērbiem. “Mums būtu labāk, ja nestu drēbes atbilstoši sezonai. Pavasarī atgādātie ziemas apģērbi ieguļ plauktos un skapjos, bet šeit nav tik daudz vietas, lai veidotu uzkrājumus,” skaidro Linards.
“Brīvbode” rīko arī izbraukuma tūres, parasti uz festivāliem “Komēta” un “Laba daba”, kur savā nojumē izliek iepriekš atlasītās lietas, kas dabūjamas par ziedojumiem. Sanākot izdevīgāk nekā lietoto mantu veikalos, un naudiņa aiziet maksājumiem par telpu uzturēšanu, kas, kā cer darbinieki, vēl ilgāku laiku būs viņu rīcībā. Pa šiem gadiem brīvprātīgie nonākuši pie atziņas, ka “Brīvbode” jāveido tā, lai arī pašiem ir patīkami darboties, un apmeklētājiem, kas te nāk, jārēķinās ar viņu noteikumiem, nevis otrādi.
