Jābeidz taujāt, kā piespiest Putinu atkāpties no Ukrainas. Tas ir nepareizs jautājums 0
Nav jēgas mēģināt pārliecināt Krievijas līderi atteikties no viņa apsēstības ar Ukrainu, raksta Politico.
Krievijas līderis Vladimirs Putins izskatās arvien iedzīts stūrī. Ukraiņi nesen veica dronu uzbrukumu Krievijas stratēģiskajiem bumbvedējiem. Putina nomocītie karavīri nespēj gūt nozīmīgus panākumus Ukrainā, un frontes līnija jau divus gadus gandrīz nav mainījusies. Krievijas ekonomika stagnē, inflācija bremzē izaugsmi un parādās citas brīdinājuma zīmes. Prezidents Donalds Tramps, kurš ilgstoši apbrīnojis Putina bravūrīgo vadības stilu, tagad apšauba Krievijas līdera saprātu un aicina viņu “APSTĀTIES!” ar uzbrukumiem Ukrainai. Tikmēr ASV likumdevēji apsver jaunu smagu sankciju un tarifu paketi pret Maskavu — vienu senators nodēvējis par “kaulus lauzošu”.
Ņemot vērā visas šīs grūtības, kāpēc Putins tomēr neatkāpjas no sava mērķa iekarot Ukrainu? Es pēdējās dienās šo jautājumu dažādos veidos uzdevu bijušajiem ASV amatpersonām. Beigu beigās sapratu: tas ir nepareizs jautājums — un arī nepareizs skatījums uz šo karu.
Putins nekad neatteiksies no savas vēlmes pakļaut Ukrainu, un mēģināt viņu pierunāt to darīt nedrīkst būt Ukrainas sabiedroto mērķis. Tā vietā mērķim jābūt padarīt šo vēlmi neizpildāmu.
Vienkāršāk sakot: nevar piespiest Putinu aiziet no Ukrainas — Ukrainu jāpadara viņam neaizsniedzamu.
Tramps un daži viņa tuvākie palīgi to acīmredzot nesaprot. Viņi raidījuši pretrunīgus signālus par savu attieksmi pret Krievijas diktatoru — Tramps izturas tā, it kā ar ekonomiskiem piedāvājumiem un Truth Social ierakstiem varētu viņu pārliecināt.
Tagad, kad uz galda ir jaunas sankcijas, daudzi Krievijas politikas vērotāji cer, ka Tramps izmantos iespēju parādīt Putinam, ka pat ja viņš nespēj kontrolēt savas ambīcijas, viņš var padarīt to piepildīšanu pārāk sāpīgu. Bet tie paši eksperti brīdina: ar sankcijām vien nepietiks. Ne militārā palīdzība Ukrainai, ne skaļi paziņojumi sociālajos tīklos neatturēs Putinu.
Lai Putins pilnībā saprastu, ka Ukraina viņam nekad nepiederēs, būs vajadzīgas visas šīs metodes un vēl vairāk. Un būs vajadzīga pacietība.
“Šī iemesla dēļ notiek tādas misijas kā Ukrainas uzbrukums viņu stratēģiskajiem bumbvedējiem. Tas sāp. Tas ir dārgi,” saka Andrea Kendala-Teilore, bijusī ASV izlūkdienesta amatpersona. “Jautājums ir, vai mēs varam uzlikt pietiekami augstas izmaksas, lai viņš galu galā pateiktu: ‘Es šo nespēju darīt bezgalīgi?’”
Es neesmu pirmais, kas uzsver — Putins nekad nemainīs pārliecību, ka Ukraina pieder Krievijai. Paša Putina raksti skaidri liecina, ka viņš uzskata:
lai Maskava sasniegtu jaunas virsotnes pasaules līmenī, tai ir jāvalda pār Kijivu.
Bijušais ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens to nodēvēja par “teoloģisku” pārliecību. Viens analītiķis pat ierosinājis, ka Rietumu stratēģija var būt vienkārši gaidīt, līdz Putins nomirst.
Kāds Baltā nama pārstāvis, komentējot administrācijas nostāju, man sacīja, ka Tramps “vienmēr ir bijis stingrs pret Putinu.” Viņš arī piebilda: “Šī prezidenta ārpolitika ir unikāla — viņš var būt stingrs pret pretiniekiem, bet vienlaikus spēj skatīties ikvienam acīs, lai mēģinātu panākt mieru.”
Tomēr daudzi Trampa izteikumi un darbības liecina, ka viņam nav īstas izpratnes par to, cik dziļa ir Putina apsēstība ar Ukrainu.
Kampaņas laikā Tramps vairākkārt apgalvoja, ka varētu izbeigt karu jau pirmajās 24 stundās pēc atgriešanās amatā — apgalvojums, ko viņš tagad sauc par joku, bet kas tomēr parādīja, ka Putins viņam šķiet viegli pierunājams. Nesen Tramps ar pārsteigumu atzina, ka Putins ir “pilnīgi TRAKS.” Viņš arī paudis neapmierinātību, ka Putins nav nopietns pamiera sarunās.
Trampa izteikumi ir īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā viņa iepriekšējos centienus iekarot Putina labvēlību. Tomēr viņa metodes bieži ir pretrunīgas. Piemēram, trešdien, pēc sarunas ar Putinu, Tramps ierakstīja sociālajos tīklos, ka Krievijas līderis ir apņēmības pilns atbildēt uz Ukrainas uzbrukumu lidlaukiem. “Tā bija laba saruna, bet ne tāda, kas vedīs pie tūlītēja miera,” viņš rakstīja — nepieminot, vai mudināja Putinu uz deeskalāciju.
Arī citi administrācijas pārstāvji pauž mulsinošu attieksmi pret Kremļa saimnieku, kurš iebruka Ukrainā jau pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Viceprezidents Dž.D. Vanss februārī Ovālā kabinetā satikās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un vieglprātīgi atmeta bažas par to, ka Putins nepildīs miera līgumu. Tas tikai palielināja Krievijas pārliecību, ka tās centieni šķelt Vašingtonu un tās sabiedrotos darbojas.
Valsts sekretārs Marko Rubio, sakot, ka ASV vienkārši varētu atteikties no centieniem atrisināt krīzi, arī nepalīdzēja Kijivai. Tas rāda, ka ASV pietrūkst pacietības, un Putins var uztvert to kā signālu turpināt karu, cerot gūt izšķirošu pārsvaru. Un, ja ir viena lieta, kas Putina pusē — tā ir laiks.
Kad tad būs Putina “lūzuma punkts”, kurā viņš atteiksies no Ukrainas?
“Šādas lietas ir ļoti grūti izmērīt. Tā ir viena cilvēka psiholoģija,” man sacīja bijušais Valsts departamenta darbinieks Edijs Fišmans, kurš nodarbojās ar sankcijām pret Krieviju.
Daži Krievijas eksperti uzskata, ka Putins noteikti ir dzirdējis par terminu “TACO Tramps” — “Trump Always Chickens Out” jeb “Tramps vienmēr atkāpjas”, kas izplatījies Volstrītā un citur. Trampa politiskā nepastāvība un biežā nostāju mainīšana (piemēram, muitas jautājumos) ļauj Putinam domāt, ka Tramps vispirms uzstāšas stingri, bet beigās tomēr piekāpsies.
Sankciju likums šobrīd ir pārbaudījums Trampam — vai viņš patiešām saprot Putina domāšanu. Likumprojektam ir plašs atbalsts Senātā, un tas paredz smagus ierobežojumus, lai bloķētu Krievijas pēdējo lielo ienākumu avotu: enerģijas eksportu. Likums paredz 500% tarifus valstīm, kas turpina pirkt Krievijas naftu, gāzi, urānu un citus resursus.
Nav skaidrs, vai 500% tarifs izdzīvos sarunās starp Balto namu un Kongresu. Šāds solis ietekmētu galvenos ASV tirdzniecības partnerus — Eiropu, Ķīnu un Indiju — un varētu sagraut globālo ekonomiku. Tomēr jebkura likuma versija varētu būt smags trieciens Krievijai.
Ja Tramps šo likumu parakstīs, Kremlim būs iemesls uztraukties. Tas nozīmēs, ka viņš nebaidās eskalēt attiecības ar Maskavu. Taču, ja viņš to parakstīs un pēc tam kavēs, nepiemēros vai mazinās sankcijas, Putins uztvers to kā atkāpšanos — vēl vienu uzvaru pār amerikāņu prezidenta svārstīgumu.
Ja Tramps arī nepiedāvās nozīmīgu palīdzību Ukrainai — īpaši militāro —, Putins var kļūt pārliecināts, ka Kijiva galu galā tiks pārspēta.
Putins teorētiski varētu piekrist miera sarunām — viņš jau ir to izdarījis, taču vienmēr sūta maznozīmīgus pārstāvjus. Šīs sarunas drīzāk šķiet kā laika vilcināšana ar Trampu — cilvēku, kurš sevi dēvē par lielisku darījumu veidotāju. Pat ja Putins piekristu pamieram vai pārtraukumam, eksperti uzskata, ka viņš šo pauzi izmantotu, lai pārgrupētos un atkal uzbruktu.
Trampa solījums par ekonomiskajiem ieguvumiem Putinam diez vai būs efektīvs. Arī pats Putins to ir pieminējis, cenšoties panākt sankciju atcelšanu. Taču pat ja Tramps atceltu visas ASV sankcijas, amerikāņu uzņēmumi uz Krievijas tirgu neskries — pārāk daudz riska un reputācijas problēmu.
“Ņemot vērā nepieciešamību atcelt sankcijas un eksporta kontroli, reputācijas risku un Krievijas darbības vidi, ir grūti iedomāties, ka Rietumu kompānijas steigšus atgrieztos šajā tirgū,” saka Rendi Levina, bijusī ASV–Krievijas Biznesa padomes izpilddirektore.
Putins ir iedzīts stūrī. Bet kamēr visa pasaule viņu vēro, viņš joprojām ir ieciklējies uz vienu mērķi — Ukrainu. Visu Ukrainu.
