“Nevaru piekrist, ka Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova taisa politiku!” Saruna ar Aivaru Endziņu 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada 8. decembrī 80. dzīves gadskārtu atzīmēja jurists, pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. 1990. gada 4. maijā viņš bija to LR Augstākās Padomes deputātu skaitā, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, bija ievēlēts 5. un 6. Saeimā no partijas “Latvijas ceļš”.
Kā jūs, Endziņa kungs, dzimis jau Padomju Latvijā, būdams Pētera Stučkas vārdā nosauktās Latvijas Valsts universitātes (LVU) partijas komitejas sekretārs, lasīdams studentiem zinātniskā komunisma lekcijas, varējāt tā novērsties no gaišās nākotnes ideāliem un iekrist buržuāziskā nacionālisma skaujās!
A. Endziņš: Pārmetumi nevietā. Universitātes partijas komitejas priekšgalā nokļuvu, pateicoties Tautas frontes aktivitātēm. Tas periods nav īsti pētīts, bet kopā ar citu augstskolu partijas komiteju sekretāriem un ar LKP Kirova rajona 1. sekretāres Mārītes Rukmanes atbalstu izdarījām visu, lai kompartiju sašķeltu un grautu no iekšpuses.
Arī daudzviet laukos uz tautas atmodas viļņa par “rajkoma” 1. sekretāriem ievēlēja tā saucamo gaišo spēku pārstāvjus. Tas radīja priekšnoteikumus, ka LKP vairs nebija monolīts, kurš spēja savā ceļā sagāzt visu. Zinātnisko komunismu arī netiku studentiem lasījis. Esmu jurists, ne politologs. Kad man mēģina pārmest piederību LKP nomenklatūrai, saku – vajag paskatīties, paanalizēt.
Bet partijas komitejas telpās ielaidāt LPSR varas gāzējus!
Pēc Augstākās Padomes vēlēšanām martā tika izveidota darba grupa Neatkarības deklarācijas sagatavošanai. LVU partijas komitejai bija liela telpa, kur, neviena netraucēti, varējām strādāt līdz maijam.
Laikam lieki prasīt – vai balsojums par neatkarības atjaunošanu 4. maijā ir jūsu lielākais devums Latvijas valstij?
Ne tikai balsoju, bet biju minētajā deklarācijas rakstītāju darba grupā un piedalījos arī 21. augusta Konstitucionālā likuma izstrādāšanā.
Kas vēl būtisks paveikts valsts labā gara mūža gājumā?
Biju LR AP Likumdošanas komisijas priekšsēdētājs un Juridiskās komisijas vadībā 5. un 6. Saeimā. Tie bija gadi, kad nācās nomainīt veco padomju sistēmas normatīvo bāzi un ielikt jaunus pamatus.
Tas prasīja daudz darba un zināšanu. Kad 1996. gadā izveidoja Satversmes tiesu, par pirmo priekšsēdētāju vēlēja mani. Kā, kandidējot uz Augstāko Padomi, nācu ar lozungu – esmu par tiesisku un demokrātisku valsti –, tā visu laiku pie tā pieturējos.
Bijāt arī Valsts prezidenta amata kandidāts 2007. gadā, bet deputāti deva priekšroku Valdim Zatleram.
Tas zināmā mērā notika, lai sabangotu pīļu dīķi. Bija skaidrs, ka viss iepriekš sarunāts un izlemts, balsošana būs formalitāte. Tomēr pirmoreiz notika publiskās debates, kurās TV balsojumā sabiedrības vairākums nosliecās par labu man.
Toreiz Endziņu atbalstīja talantīgs žurnālists, jauns politiķis Nils Ušakovs…
“Saskaņas centrs” bija starp manas kandidatūras virzītājiem. Apzinājos, ka netikšu ievēlēts par prezidentu. Viens otrs no bijušajiem Augstākās Padomes kolēģiem tolaik bija kategoriski pret manu kandidēšanu, Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka būtu katastrofa, ja Endziņu ievēlētu viņas vietā augstajā amatā. Tāda ir lielā reālā politika.
Trīsdesmit gadi pagājuši atjaunotā neatkarībā. Diezgan daudzi cilvēki ir neapmierināti ar Latvijas sasniegto. Vai jums liekas, ka kļūdas pieļāva neatkarības pirmajos gados vai vēlākajā laikā? Vai atmodas aktīvisti pāragri nedevās prom no politikas skatuves?
1990. gadā, kad vēlēja Augstāko Padomi, bija pamatmērķis – valstiskuma atjaunošana –, kas visiem ļāva apvienoties. Pēc 4. maija nāca barikāžu dienas ar tautas vienību un tad augusta pučs, pēc kura Latvija “de facto” kļuva neatkarīga.
Tad jau sākās partiju bums. Vai nu dibināja jaunas, vai centās atjaunot Latvijas laikā pastāvējušās sociāldemokrātu, Zemnieku savienības organizācijas. Tas veda pie iekšēju pretrunu pilnas darbības. Viens otrs gribēja kļūt svētāks par Romas pāvestu, bet rezultātā notika politiska šķelšanās un tālaika politiķu vidū parādījās savtīgu interešu izpausmes.
Diemžēl tas ir fakts. 5. Saeimā vēl daudzmaz pastāvēja stabilitāte, kas saira nevēlamos procesos 6. Saeimā. Kopš tā laika uz katrām vēlēšanām ierodas jauni spēki ar populismu, ar solījumiem, kā cīnīsies pret korupciju, tajā pašā laikā visi, kā jaunie, tā vecie, vairāk domājuši par savu kabatu, mazāk par valsts attīstību un nākotni.
Vai jūs, būdams nacionāli konservatīvu uzskatu cilvēks, esat uzķēries uz solījumu āķiem?
Negribu teikt, ka esmu nacionālkonservatīvs, drīzāk liberālis ar konservatīvā iezīmēm. No nacionāļu puses man ir pārmetuši, kā tika pieņemts Pilsonības likums, un viens otrs uzskatīja, ka esmu nodevis Latvijas valsti.
Ne es pieņēmu lēmumu, vien biju komisijas galvgalī. Atgādināšu – tas, ka nebija pieņemts Pilsonības likums, aizkavēja Latvijas kļūšanu par Eiropas Padomes dalībvalsti reizē ar Igauniju, Lietuvu, kuras mājasdarbu paveica savlaicīgi.
Par balsošanu runājot, visu laiku atdodu balsi par vienu un to pašu spēku, kurš gan laika gaitā mainījies un transformējies. Mana priekšrocība ir laba politisko cilvēku pazīšana. Saprotu, no kura ko gaidīt.
Dažkārt nācies vilties, bet, sākot ar Zīgerista laikiem, kad uzrodas arvien jauni un jauni glābēji, vismaz neesmu kāpis kopā ar citiem balsotājiem uz viena un tā paša grābekļa.
Atceros senu interviju pēc jūsu nonākšanas Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja amatā. Toreiz pamatīgi saviļņojāt lasītāju publiku, sakot, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Briseles regulas būs augstākas par Latvijas likumiem. Cilvēki sprieda – kā, esam kļuvuši saimnieki savā zemē, bet atkal būsim jaunā jūgā, zem Briseles papēža! Un, redziet, kādus norājienus patlaban izpelnās Ungārija, Polija.
Briseles izdotie normatīvie akti tiešām ir augstāki par parastiem likumiem, bet uzsveru – katras nacionālas valsts konstitūcija ir noteicošā. Kas attiecas uz Poliju, Ungāriju, pie mums viens otrs uzskata – viņi visu dara pareizi.
Esmu darbojies EP komisijā “Demokrātija caur tiesībām”, tā saucamajā Venēcijas komisijā. Tajā analizēti un pieņemti viedokļi saistībā ar tiesu sistēmas reformām Polijā un Ungārijā.
Konstatēts, ka notikuši mēģinājumi atkāpties no likuma varas, koncentrējot to pie varas esošo politiķu rokās. Esmu viesojies gan poļu, gan ungāru konstitucionālajās tiesās – būtībā tās tika apgrieztas kājām gaisā.
Ne velti ir jautājums, cik ilgi Eirosavienība ķēpāsies ar demokrātijas neievērotājiem? Kad uzliks sankcijas? Tagad abas valstis draud ar pretsoļiem, uzliekot veto ES budžetam, bet kādreiz pacietībai jālūst.
Vai neesam pārāk pakļāvīgi Briselei? No otras puses, dzirdēts viedoklis – ja Brisele (vai Vašingtona) nespiestu, paši ne pirkstu nekustinātu!
Ja gribam piedalīties Eiropas Savienībā, ja vēlamies būt NATO sastāvdaļa, tad ir noteikti standarti, ar ko jārēķinās. Tie saistīti ar likuma varu, ar valsts demokrātiskas attīstības nodrošināšanu.
Tiešām, daži uzskata, ka pār mums ir diktāts, kas līdzīgs Maskavas varai. Tā nebūt nav.
Latvija runā līdzi Briselē notiekošajam, mūsu viedokli ņem vērā. Padomju laikā no Latvijas PSR saražotās lauksaimniecības produkcijas vietējos veikalos palika vien kauliņi, kamēr ar gaļu barojām Maskavu, Ļeņingradu, bet ES ietvaros esam ieguvēji, jo mūsu iemaksas ir daudz zemākas nekā saņemtie līdzekļi no savienības.
Diez vai mēs daudz ko varētu atļauties bez Eiropas fondu papildu finansējuma.
Kā vērtējat skaļi izskanējušo, neviennozīmīgi uztverto Satversmes tiesas spriedumu ar uzdevumu Saeimai par nepieciešamību pārskatīt ģimenes likumdošanu?
Dzīve attīstās, dzīve mainās. Vairākkārt savākti pāri 10 000 parakstiem, lai ar juridisku reglamentējumu risinātu viendzimuma attiecību jautājumu. Šie dzīvesbiedri nejūtas juridiski pietiekami aizsargāti.
Tas attiecas ne tikai uz viendzimuma partneriem, bet arī pāriem, kur dzīvo vīrietis un sieviete, nereģistrējot laulību. Satversme nostiprina laulības institūtu: vīrietis un sieviete.
Runa ir par nepieciešamību noteikt kārtību, kādā dzīvo cita veida ģimenes. Diemžēl konservatīvie deputāti to vienmēr noraida.
Bet viņu ir daudz, un viņi pārstāv vairākuma domas.
Tautas viedokli? Tur tā lieta, ka tautas viedoklis nebūt nav viennozīmīgs un acīmredzami – ir problēma, kas jārisina. Ja jau ir kopdzīve starp divām sievietēm, starp vīrieti un vīrieti vai vīrieti un sievieti oficiāli nenoslēgtā laulībā, tad būtībā tās ir ģimenes.
Ja partneris aiziet bojā, parādās neregulētās mantiskās attiecības u. tml. Tas ir kaut kādā veidā jāaizsargā.
Tātad nepiekrītat skeptiķu apgalvojumiem, ka Satversmes tiesa taisa politiku – pārdefinējot ģimenes jēdzienu, iejaucoties budžeta lietās, kur liek palielināt minimālās pensijas slieksni?
Nevaru piekrist, ka ST priekšsēdētāja Sanita Osipova un citi tiesneši taisa politiku kādām nezināmām nākotnes perspektīvām. Jāsaprot – attīstās argumentācija, attīstās un mainās starptautiskie aspekti. Tas jāņem vērā.
Kā paredzat – ar kādu iznākumu noslēgsies ST ierosinātās lietas saistībā ar novadu neapmierinātību ar administratīvi teritoriālo reformu?
Ir skaidrs, ka šāda reforma bija vajadzīga. Kaut vai tādēļ, lai nebūtu milzu teritoriālā sadrumstalotība. Process, kādā veidā reformēja, man gan neimponēja. Var teikt, to veica diktāta veidā, bez ieklausīšanās iedzīvotājos.
Tiesībsargs vērsās pie manis izteikt viedokli pēc ministra Pūces rīkojuma par ikšķiliešu aptaujas nelikumību. Tas nonāca Satversmes tiesā, un VARAM ministrs zaudēja. Mans viedoklis bija analoģisks ST lemtajam.
Iespējams, tiesa saredzēs partiju spēlītes saistībā ar pārgrozībām. Teiksim, Saulkrastos, kur deputāta Dombravas vadībā pavērsa visu kājām gaisā, grozot robežas politiskās interesēs. Ir citi gadījumi – absurdi un nesaprotami, kāpēc novadi tika pievienoti, atvienoti.
Prezidents izteicās līdzīgi, reforma bija vajadzīga, bet, to īstenojot, pieļāva kļūdas. Tomēr – izsludināja. Jūs Levita vietā rīkotos citādi?
Man nav zināma visa argumentācija, bet, domāju, Levita kungs izsludinot rīkojās pareizi, jo pārmaiņas nepieciešamas. Pēc neatkarības atgūšanas daudzi gribēja būt kungi savā zemē, izveidoja pāri 600 pagastu, cīnījās, lai iegūtu pašvaldības tiesības.
Mazliet padzīvoja, saprata – kabatiņas par šaurām, lai uzturētu un attīstītu pagastu. Apdomīgākie sāka apvienoties.
Valsts politika bija piešķirt līdzekļus, pastimulēt, bet ar visu to sadrumstalotība saglabājās. Pašvaldībām bija milzīgs pārvaldes aparāts, un daudzām – ierobežoti resursi.
Tomēr mazā Baltinava un pārējie novadiņi zobiem nagiem turas pie patstāvības, nevēlas pakļauties reformai!
Ja tā būtu, ka mazos novados pārvalde domātu par saviem cilvēkiem un savu novadu, ne par savu labumu! Tas ir bijis daudziem bizness, bieži ar skandāliem, ar vadības nomaiņām.
Bet acīmredzami, ka izskaidrošanas darbs par ieguvumiem no teritoriālās reformas valsts mērogā nav bijis pietiekams.
Kā izskaidrot burzmu, kas veidojas pie ST ieejas durvīm, lai ieņemtu atbrīvojušos tiesneša vakanci? Uz balsojumu parlamentā virza piecus spēcīgus kandidātus.
Tas sauc atmiņā Satversmes tiesas veidošanas laiku. Toreiz ar likumu noteica, ka pa diviem ST locekļiem virza Ministru kabinets un Augstākās tiesas plēnums, un trīs kandidātus – ne mazāk kā desmit Saeimas deputāti.
Pirmoreiz balsojot, ievēlēja abus kabineta kandidātus – mani un Ilmu Čepāni, un no deputātu vidus Romānu Apsīti. Pārējos nācās virzīt atkārtoti, un uz septīto tiesnesi Satversmes tiesā gaidījām trīsarpus gadus! Un 5. Saeimā nobremzēja ST veidošanu, jo debates notika, tuvojoties 6. Saeimas vēlēšanām, un daudzas partijas gaidīja, ka nākamreiz ieņems labākas starta pozīcijas un vadošo lomu.
Tad ar iegūto ietekmi varēs veidot Satversmes tiesu pēc sava ģīmja un līdzības. Tagad valdības koalīcijas partijām ir katrai savs kandidāts, atkal notiek iekšēja politiskā rīvēšanās un vēlamo personāliju bīdīšana, kas nenāk par labu valstij.
Vai šāds “konkurss” uz amatvietu neliecina par ST atgūto augsto autoritāti?
Tiesas autoritāte visu laiku bijusi augsta, nesalīdzināmi augstāka par Saeimas, valdības, partiju un vispārējās tiesas autoritāti. Arī katram tiesnesim bija noteikta autoritāte.
Vai sagaidāt pozitīvas pārmaiņas valsts varas tieslietu zarā pēc jaunā Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja un ģenerālprokurora ievēlēšanas?
Ceru uz pārmaiņām. Vēl tā nav, ka īpaši vispārējās tiesas līmenī notikusi plaša attīrīšanās. Manuprāt, reizēm valda princips – vārna vārnai acī neknābj. Tiesnešu ētikas komisijā, izskatot disciplinārlietas, ne vienmēr ir ar stingru pieeju.
Stukāna kungs Ģenerālprokuratūrā ieradies no tiesas vides, tāpēc vairāk orientēts uz reorganizācijām un ar pārmaiņu redzējumu. Bet arī Strupiša kungs karjerā neilgu laiku bijis AT tiesnesis, iepriekš bija universitātes mācībspēks.
Tas var palīdzēt izdarīt būtiskas izmaiņas. Tā ir mūsu visu vēlme, lai tiesāšanās kā ķēķis tiek pārtraukta, lai Latvijā valdītu likuma un taisnības vara kā augstākā vērtība.
Kā vērtējat Levita kunga prezidentūru? Ar lielām urravām saņēmis amatu, tagad brīžiem prezidents tiek pakritizēts. Par novēlotu reakciju, neparādīšanos vajadzīgajā laikā un vietā…
Egils Levits ir augstas klases profesionāls jurists…
Bet tāls tautai! Nu vismaz ne tik tuvs, kā bija Raimonds Vējonis.
Tas ir dažādas pieejas jautājums. Levits kā bijušais diplomāts, bijušais Eiropas līmeņa tiesnesis ietur distanci, kas netiek pārkāpta. Dažam varbūt šķiet, ka prezidentam jābūt kā savam puikam no blakus sētas, ar ko šad tad parunāties.
Nezinu gan, vai Levits ir tik atsvešināts, kaut, iespējams, vairāk tiekas ar kolēģiem, juristu profesijas pārstāvjiem.
Nereti Levita kungs uzstājas ar idejām, kuras juristu, politiķu aprindās īsti neizprot. Vai, piemēram, uzskatāt, ka jādibina Valsts padome?
Pret to esmu kritiski noskaņots. Kaut ideju atbalsta bijusī ST priekšsēdētāja Ziemele un, šķiet, arī Osipova, esmu skeptisks. Lūk, ST spriedumi saistībā ar ģimeni, ar latiņas noteikšanu minimālās pensijas līmenim.
Kāda ir Saeimas reakcija? Ne visai atsaucīga. Valsts padome iecerēta ST līmenī un uz mūžu ieceltiem locekļiem. Bet – tikai ar konsultatīvu raksturu! Ja deputāti ar ignoranci attiecas pret obligāti pildāmiem ST spriedumiem, ko no viņiem varēs pieprasīt Valsts padome!
Saeima uzvelk spilvenu pār galvu un neklausās arī vērtīgās prezidenta ierosmēs. Teiksim, Levits saka – dodiet iespēju pašvaldību vēlēšanās kandidēt arī bezpartijiskajiem, deputāti atbild – nē, ļausim tikai partiju listēm!
Žēl, ka neatbalsta. Tomēr domāju, Saeimas locekļu vidū prezidents ir saglabājis augstu autoritāti, jo nepieder pie šaurā lokā izraudzītiem vai vienas partijas ielikteņiem.
Ko vēlat sev, 80 gadus sasniedzot, – veselību?
Laikam jau – veselību, veselību, veselību. To pašu gribu vēlēt ikkatram cilvēkam. Šodien tas ir svarīgi, un otra lieta – ticība. Pēc dabas esmu optimists, un optimisms vienmēr palīdz turēt sevi kondīcijā.
