“Mūsu darbs būtu tīrā izprieca, ja vien šoferi…!” Tālbraucējs Juris lauž stereotipus un atklāj patiesību par savu profesiju
46
Mēs katrs dodamies uz savu darba vietu un patiesībā tikai mēs paši zinām, kā laiks tajā tiek aizvadīts, ko izbaudām, kas kaitina, ko negribam darīt. Jā, dzirdam, kādi izaicinājumi un rutīna savās darbavietās citiem, bet ir tik daudz “neredzamā”, ko ne vienmēr var izstāstīt.
Jau gadu es rakstu par dažādām situācijām, problēmām, arī labiem notikumiem un visu citu, kas saistīts ap mūsu profesionālo dzīvi rubrikā “Negodīgas algas”. Tāpat rubrikā “Pārgalvīgi šoferi” stāstām, rādām, analizējam bīstamas situācijas uz Latvijas ceļiem.
Kāds tālbraucējs Juris man atsūtījis fantastisku vēstuli, kurā ļauj ielūkoties savā ikdienā un patiesībā ar savu stāstu šīs divas rubrikas sakausē vienā. Vai mēs, apdzenot smago, kādreiz aizdomājamies, kā uz ceļa jūtas viņš?
“Esmu par mieru visā pasaulē, tai skaitā uz Latvijas ceļiem. Varbūt domstarpības dažādu satiksmes dalībnieku grupu starpā mazinātos, ja mēs vairāk spētu iekāpt viens otra kurpēs, pilnīgāk izprast notiekošo uz ceļa, un viens otra motīvus.
Zinu, ka daudziem, kuri pārvietojas tikai ar vieglo auto, fūrinieku uzvedība brīžiem šķiet neizprotama un agresīva. Gribu informēt plašāku sabiedrību par dažām niansēm, kas izskaidro kravas auto vadītāju uzvedību dažās situācijās. Tikai tāpēc izlēmu uzrakstīt.
Mūsu ir daudz, un mēs esam gandrīz visur. Savā arodā esam tāda kā augstākā līga. Ja arī patiesībā varbūt nemaz neesam, tad vismaz skatāmies uz citiem no augšas. Mūs uzskata par bīstamiem, dažreiz ir dokumentāli jāpierāda, kā esam nokļuvuši vienā vai otrā vietā. Mūsu cipars ir 90.
Uz to tiecamies,bet pārkāpt to mums nav atļauts. Uzminējāt, kas mēs esam? Paskaidrošu. Fūrinieki jeb gudrāk izsakoties, kā rakstīts manā darba līgumā, vilcējautomobiļu vadītāji.
Uz citiem skatāmies no augšas ne pārnestā, bet tiešā nozīmē. Sēžot pie stūres mūsu acis atrodas apmēram 3 metrus virs ceļa, kas ļauj apskatīt vieglo auto jumtus.
Ja paveicas un blakus joslā pie stūres ir dāma glītām kājām īsākos svārkos, tad skats pa logu manāmi uzlabojas. Jā, ārzemēs šis procents ir mazāks, bet Latvijā ap 99% fūru vada vīrieši.
Ja darba maiņu uzsākam nevis savā bāzē, bet kaut kur citā valstī, mums jāsaglabā dokumenti, kā tur esam nokļuvuši. Piemēram, vilciena vai prāmja biļete, kurā norādīts, ka braukts guļamvagonā, nevis sēdvietā. Ja lidots pa gaisu, tad jābūt kvītij no viesnīcas pēc atlidošanas, jo ļoti tiek uzmanīts, lai mēs nesēstos pie stūres noguruši, nepietiekoši izgulējušies. To nosaka dažādas EK regulas un direktīvas. Tāpat šie dokumenti paredz, ka visām kravas mašīnām jābūt aprīkotām ar tādiem brīnišķīgiem izgudrojumiem, kā tahogrāfs un ātruma ierobežotājs.
Fūras maksimālais ātrums ir 90km/h. Vai mazliet mazāk, atkarībā no kalibrācijas. Bet ne vairāk. Arī apdzenot, vadītājs nevar uzspiest virs atļautā, autiņš vienkārši neiet ātrāk, spied pedāli kaut cauri grīdai.
Savukārt tahogrāfs nosaka, ka bez pārtraukuma drīkstam braukt ne vairāk, kā 4,5 stundas. Un ne vairāk ,kā 9 stundas vienā maiņā. Ir paredzēti arī izņēmumi, bet tos neizskatīšu, jo tie ir diezgan samudžināti un šajā kontekstā nav būtiski.
Lūdzu, iedomājaties situāciju, ka kravas auto dodas no Ķekavas uz Tallinu. Tie ir 320 km un to veikšanai ir atvēlētas tikai 4,5 stundas. Tikpat atpakaļceļam. Tas nozīmē, ka jāuztur vidējais ātrums virs 71km/h. Vidējais ātrums ietver gan braukšanu cauri Rīgai, gan piebraukšanu pie rampas terminālī, gan stāvēšanu sastrēgumā Salacgrīvā. Lai tādu uzturētu ārpus apdzīvotām vietām jābrauc vismaz ar 85 vai mazliet ātrāk.
Vieglo auto spidometri, visi kā viens, rāda lielāku ātrumu nekā tas ir patiesībā. Kļūdu varat uzzināt, ieslēdzot navigāciju. Ja braucot pa šoseju, Jums aizmugurē “iesēžas” fūra un pie pirmās izdevības mēģina tikt garām, kaut ātruma starpība ir neliela, tas nozīmē, ka Jūs braucat nepiemērotā ātrumā.
Vai nu mazliet piedodiet gāzi, lai nebremzētu kravinieku, vai samaziniet ātrumu, un palaidiet to garām. Viņam ir svarīgi braukt vienmērīgā ātrumā, bet ir grūti Jūs apdzīt, ja Jūsu faktiskais ātrums ir 83km/h, bet viņa maksimālais tikai 88.
Tāpat aicinu ar izpratni izturēties vietās, kur apdzīšana vispār nav iespējama. Piemēram no Baltezera līdz Carnikavas pagriezienam. Saprotu, ka pēc darba dienas dodaties mājās, steigties vairs īpaši nav kur, Jūsu darbi ir padarīti. Bet beidzoties Baltezeram, var tomēr paātrināties līdz atļautajiem 80,ceļa apstākļi to atļauj un tie, kam darbs tikai sākas un priekšā vēl simtiem, nevis daži kilometri, būs Jums pateicīgi.
Ja neņem vērā šīs nelielās nesaskaņas ar vieglo auto vadītājiem, kuri bieži vien nezina, kādas zīmes darbības zonā tie atrodas vai kāds ir to faktiskais ātrums, ja spidometrs rāda 90,
mūsu darbs ir tīrā izprieca. Konstanta temperatūra kabīnē, ziema vai vasara, apsildāms, ventilējams, dažādos veidos regulējams sēdeklis, vēsi dzērieni no ledusskapja, silti no kafijas automāta, visi iespējamie vadītāja braukšanas asistenti un motora jauda, par kādu sapņotu jebkurš Lambo.
Pārstrādāties, pateicoties tam pašam tahogrāfam, arī nesanāks. Ja kāds saka, ka tālbraucēja darbs ir grūts, tad viņam nav bijusi iespēja salīdzināt. Man savulaik pašam piederēja neliels kravas pārvadājumu uzņēmums. To vadīt, lūk, tas bija grūti! Tagad jūtos bezmaz vai kā pelnītā atpūtā. Braucot klausos audiogrāmatas vai mācos svešvalodu, un, ja ceļš ir brīvs, izbaudu braucienu.”
Vai vēlies pastāstīt par savu darba ikdienu, atklājot par profesiju to, ko citi nemaz nezina? Varbūt tev ir problēmas darbā un es varu tev palīdzēt? Raksti man uz [email protected] savu stāstu par algām, priekšniekiem, darba meklējumiem, pieredzi, negodīgām situācijām un es centīšos no sirds tev palīdzēt!
