Latvijas olimpieši ceļā uz Albērvilu par mata tiesu izglābās no aviokatastrofas 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas bija ļoti emocionāls, maģisks katarses brīdis, atceroties Latvijas atgriešanos uz olimpiskās skatuves Albērvilā 1992. gada februārī, teic atjaunotās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) pirmais prezidents Vilnis Baltiņš.
“Made in Latvia”
Latvija uzaicinājumu startēt Albērvilā saņēma 1991. gada septembra vidū, kad LOK tika atjaunota Starptautiskajā olimpiskajā komitejā (IOC). Lai visu noorganizētu, bija atlicis mazāk par pieciem mēnešiem.
“Tas bija liels izaicinājums, ļoti mazi cilvēku resursi, bet darba apjoms milzīgs un nekāda pieredze – visam gājām cauri pirmo reizi. Toreiz bija (uzņēmumu) peļņas nodokļa atlaide, kas palīdzēja iegūt resursus. Mēs gan graudā, gan naudā ātri savācām labumus,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” atceras Latvijas delegācijas vadītājs Albērvilā Arnis Lagzdiņš.
Visi atklāšanas parādei nepieciešamie tērpi tapa Latvijā. Piemēram, rūpnīca “Meteors” saražoja baltus gumijas zābakus ar siltu iekšu, kurus rotāja olimpiskā emblēma.
“Izskatījās dīvaini, bet citu iespēju viņiem nebija. Salā būtu grūti izmantot, taču zinājām, ka pašā Albērvilā aukstumam nevajadzētu būt,” saka Lagzdiņš.
Modes mākslinieka Bruno Birmaņa vadībā tika nolemts tērpu koncepciju veidot kā atgriešanos no 1936. gada.
Sporta formas Latvijai uzsauca “Adidas”, tiesa, bez lielām izvēles iespējām, bija jāņem, kas ir. Arnis Lagzdiņš ar busiņu brauca pakaļ uz noliktavu Nirnbergā Vācijā. Šo to, piemēram, silto veļu, palīdzējis sagādāt ASV biatlona izlasē iepriekš startējušais tautietis Raimonds Dombrovskis.
Dziedāja visi
Latvija jau bija, bet Latvijas pilsoņa pases vēl nebija. Tās vajadzēja sagādāt. “Ārlietu ministrija atrada iespēju piegādāt no Anglijas, kur Latvijas vēstniecībā no pirmskara laikiem bija saglabājušās neaizpildītas pases,” norāda LOK bijušais prezidents Aldons Vrubļevskis.
“Ministrijā bija darbinieku trūkums, pases iedeva, un mēs paši aizpildījām, pēc tam nesām uz ministriju apzīmogot un braucām uz Viļņu pēc Francijas vīzām. Tāda situācija var notikt reizi mūžā, ka ministrijas ierēdņi uztic sabiedriskai organizācijai 50 ārzemju pases. Visi Latvijas cilvēki, šķiet, līdz 1994. gadam ceļoja ar PSRS ārzemju pasēm.” Šajā vēsturiskajā pasē bijusi vieta arī cilvēka dzīvesbiedra, protams, ja tāds ir, fotogrāfijai.
Albērvilā akreditēti bija 24 Latvijas sportisti sešos sporta veidos, uz starta izejot 23 – karognesējam atklāšanas parādē Jānim Ķipuram bija jāpaliek malā treniņos gūtā savainojuma dēļ. Karoga uzticēšana Ķipuram diskusijas neraisīja – aktuālais olimpiskais čempions, kārtīgs latvietis, patriots.
Komandu nosauca jau 18. janvārī jeb 21 dienu pirms spēļu sākuma, tāpat kā tagad pirms Pekinas raisoties tikai vienam jautājumam saistībā ar distanču slēpošanu – vai Jāni Hermani nenomainīt ar ranga otro numuru Aigaru Ieviņu, biatlonistu, kurš nepieciešamības gadījumā varētu aizstāt kādu šajā sporta veidā. Tomēr brauca Hermanis.
Tikai dažas dienas pirms atklāšanas tika saņemts akcepts no IOC daiļslidotāja Konstantīna Kostina startam Albērvilā.
Periodikā atrodams, ka kamaniņu braucējas pirms došanās ceļā bez maksas sapucētas vienā no pirmajiem modes namiem atjaunotajā republikā “Burda moden”. Kopā ar Latvijas komandu lidoja Lietuvas delegācijas vadība – kaimiņiem tiešo reisu nebija, sportisti jau iepriekš bija devušies uz spēļu norises vietu. Olimpiešu pavadīšana lidostā “Rīga” izvērtās aizkustinoša. Lidostas robežsardzes nodaļas priekšnieks bija kādreizējais biatlonists Jānis Gulbis, kuram 1968. gadā vajadzēja startēt Grenobles olimpiādē, taču Maskavas funkcionāri latvieša vietu atdevuši kādam citam. Sportistu mudināts, Gulbis sāka dziedāt “Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē…”, pievienojoties visai delegācijai.
“Tas laiks ir tāds, ko ļoti grūti noraksturot,” īsto salīdzinājumu meklē Vilnis Baltiņš. “Es teiktu tā – tev ir meitene, kuru ļoti mīli, centies tuvoties, nesanāk, nesanāk, un beigās esi tuvībā. Tad ir lielā katarse. Visa Albērvila bija katarse. Gadiem cīnījāmies, ņēmāmies un beigās – bija. Vēl spēcīgāk kā mīlestībā, jo aiz mums ir visa tauta. Kad atklāšanas ceremonijā iesoļojām stadionā, informators teica: esiet sveicināti, jaunie, vecie draugi! Tas bija emocionāls sprādziens. Jūsma nebija vienreizēja, tā bija stabila, visiem patika. Toreiz visu laiku dziedājām. Visemocionālākā bija Latvijas karoga pacelšana olimpiskajā ciematā, tad bija puņķi un asaras.”
Skrejceļš pazūd
Taču atgriežoties dažas dienas pagātnē. Čarterreisu Rīga–Liona nodrošināja Krievijas aviokompānija ar lidmašīnu, kā atceras biatlonists Oļegs Maļuhins, “Tu-134”. Pirmais gaisa kuģis, uz kura uzlīmēta LOK emblēma. Liona atrodas ieplakā starp kalniem, todien bija pamatīga migla. Pilots virs pilsētas veica vairākus riņķus un lēma nolaisties.
“Parādās skrejceļš un pazūd, mēs sēžamies uz zemes, palicis bija metrs, pusotrs, nu ļoti maz, pilots iedeva gāzi un atkal strauji uzcēlāmies. Lidojām uz Ženēvu. Tas varēja būt arī pēdējais lidojums. PSRS laikos sportisti ļoti daudz lidoja pa Krieviju un piedzīvojumu ar lidmašīnām netrūka,” par labvēlīgo likteni pasmaida Maļuhins.
Aldons Vrubļevskis atceras, ka izbīlis bijis pamatīgs, bobslejists Zintis Ekmanis bļāvis: “Kurš mudaks deva komandu nolaisties?!”
Latviešiem nebija Šveices vīzu, taču muitnieki izrādījās pretimnākoši. LOK atašejs Lozannā Ansis Reinhards, Francijā dzimis un audzis latviešu izcelsmes arhitekts (vēlāk mija gredzenus ar politiķi Sandru Kalnieti), no Lionas zibenīgi ar auto metās uz 150 kilometrus attālo Ženēvu, organizatori sūtīja pretī autobusus.
“Ansis dzīvoja Lozannā blakus IOC ēkai un palīdzēja mums jau pirmās vizītes laikā. Franču kultūrā uzaudzis, stalts un izskatīgs, patika visām dāmām. Viņš gatavošanās procesā bija mūsu dieviņš, dodot milzīgu ieguldījumu nestandarta situācijā, kad viss jau bija nokavēts un mēs paši neko nezinājām,” pateicīgs ir Vilnis Baltiņš.
Kārtīga leiputrija
Olimpiskajās spēlēs viss notika uz augsta viļņa. “IOC visu rīkoja ļoti šiki, es teiktu – izšķērdīgi,” uzskata Aldons Vrubļevskis.
“Nebija modē domāt par ekonomiju, katram bija jādemonstrē savas iespējas un vara caur bagātības prizmu. Greznība turpinājās līdz 1995., 1996. gadam, un, sākot ar Atlantas olimpiskajām spēlēm, gāja mazumā – vai nu sabiedrība, žurnālisti, vai sponsori pievērsa tam uzmanību. Atlantas spēles organizēja privāta kompānija, valsts nebija iesaistīta, tur tas vairs nebija vērojams, bet Albērvila, Barselona, Lillehammere akreditētām personām bija kārtīga leiputrija.”
Atklāšanas ceremonijā pie latviešiem bez akreditācijas tikusi Francijā ilgus gadus dzīvojusī, tobrīd Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Viņai palīdzējusi humora izjūta – uz policistu noliegumu dāma jautājusi – vai te smēķēt drīkst. Policists norādījis, ka ne, uz ko pretī – bet kāpēc te visapkārt izsmēķi? Policists teic, ka kolēģi atļauju neesot prasījuši. Kungi sāk smieties, bet vēstniece iesoļo stadionā.
“Pēc ceremonijas mēs ar Aldonu viņu pavadījām uz staciju, savos mēteļos, hūtēs. Pretī nāk jaunu cilvēku grupa un saka: Al Kapone!” par tērpu līdzību ar pagājušā gadsimta 30. gadu slaveno ASV gangsteri smaida Baltiņš.
Godmanis un streikotāji
Par pirmo Latvijas olimpieti pēc 56 gadu pārtraukuma kļuva kamaniņu sportists Agris Elerts. Kamaniņu sportisti guva augstākās vietas Albērvilā – Annai Orlovai, kā arī divniekam Aivaram Polim un Robertam Suharevam 11. vieta. Jāizceļ biatlonista Oļega Maļuhina 10 kilometru sprintā izcīnītā 13. pozīcija. Viņam tas bija pirmais izbrauciens uz Rietumiem un pirmais starts vispār kopā ar elites sportistiem.
“Uz Pasaules kausiem tajā sezonā laikam nebraucām tāpēc, ka bija ļoti sarežģīti, nebija pases, vīzas. Pat nedomājām par to. Gatavojāmies, bija iekšējā atlase. Vasarā vēl bijām LPSR izlase, pēc augusta puča – Latvijas izlase, bet nekas principiāli nemainījās, trenējāmies pēc ierastās programmas. Aizvadījām sniega nometni Krievijā, Sverdlovskā, tikai Ilmārs (Bricis) bija Murmanskā, pēc jaunā gada aizbraucām uz Altaja kalniem, ļoti laba vieta. Viss bija puslīdz ideāli, tikai bez ārzemju startiem,” saka Maļuhins, par 13. vietu paužot gandarījumu. “Aiz manis palika tādi džeki, ko iepriekš biju redzējis tikai no attāluma. Man tie bija svēti cilvēki, nebiju sapņojis pat satikt, kur nu vēl apsteigt, līdz ar to tas bija nozīmīgs rezultāts. Mēs bijām izgājuši ļoti lielu skolu, fiziskā forma bija ļoti laba. Pusotru gadu pirms tam trenējos triatlonā, tik daudz strādājis neesmu nekad dzīvē. Svēru 75 kilogramus, ja arī turpmāk to izdotos saglabāt, būtu medaļas. To sapratu tikai vēlāk.”
Zīmīga bija olimpiešu pavadīšana un – lai gan bez spožiem rezultātiem – arī sagaidīšana, iekrītot dienā, kad lidostas darbinieki rīkoja streiku. Kopā ar Latvijas delegāciju no Albērvilas lidoja premjerministrs Ivars Godmanis ar sievu. “Godmanis teica: jūs mierīgi ejiet, es viņus ņemšu uz sevi. Izkāpa un gāja runāt,” pasmejas Vrubļevskis.
Notikumus Albērvilā atspoguļoja pieci Latvijas žurnālisti, tostarp četri no preses. Mēģinot panākt valsts atbalstu tipogrāfijas papīra problēmu risināšanā, spēļu laikā izdevēji organizēja akciju “Nedēļa bez preses”, tādējādi avīzes neiznāca un kolēģu rokas bija sasietas.
