Foto – Dainis Bušmanis

“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas, Jāņa Vādona, Leldes Stumbres, Arvīda D. Deģa, Lijas Brīdakas un Jāņa Valka rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā, 5., 13., 18., 26. jūnijā un 3. jūlijā).

Lasītākie

Kokteilis

Ja tavas mājas numurā ir kāds no šiem 3 skaitļiem, tev ir potenciāls sasniegt visu, ko sirds kāro

Cilvēkstāsts

“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 58

TESTS prātvēderiem: ja zini atbildes uz vismaz 8 jautājumiem, tev ir pārsteidzoši attīstīts intelekts

Lasīt citas ziņas

Vienlaikus esam arī uzsākuši domu apmaiņu par to, cik objektīvi un reālajai situācijai atbilstoši ir Valsts kultūrkapitāla fonda kritēriji, piešķirot valsts atbalstu literātiem. Šoreiz – rakstnieka Aivara Eipura viedoklis.

“Tu prasi Jānim. 
Jānis tev”?

Kultūras darbinieku armija ir iesūtījusi trīs parlamentāriešus – Juri Dambi, Solvitu Kresi un Haraldu Matuli – kultūras ministres dārzā ar paceltu putnubiedēkli cerībā, ka ogas būs un pie tam visas, kurām jānogatavojas daudzveidīgajos kultūras krūmos. Līdz tam – vēl dažas pārdomas savu un kolēģu iepriekšējo publikāciju sakarā.

Eiropas bankas turpina “barot” Kremli: pērn Krievijai nodokļos samaksāti 800 miljoni eiro

Piektdien Latvijā sāksies meža ugunsnedrošais laikposms. Kas jāievēro iedzīvotājiem?

Gada sākumā Harkivā uzsprāgusī raķete ražota Ziemeļkorejā, apstiprina ANO eksperti

Visvieglāk ir atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši tagad bija izcēlies šis dumpīgums pret kultūras ministri? Kāpēc ne agrāk? Tāpēc, ka tieši tagad trūkst kultūras iknedēļas avīzes un ikmēneša žurnālu, vispirms jau literatūras periodikas, tādējādi literārais process tiek nīdēts pašā saknē.

Katastrofāli zems ir grāmatu iepirkums publiskajās bibliotēkās, bet visam pa virsu un apakšu – pamatīgais Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļu samazinājums. Un tie ir tikai galvenie āliņģi. Kultūrai atvēlētā daļa ir tik niecīga attiecībā pret valsts kopproduktu.

Grēkots tika jau agrāk, liekot kultūrkapitāla fondam segt tos robus kultūrā, kurus normāli būtu jāsedz no ministrijai iedalītās naudas, kā tas ir citās ministrijās. Tāds stāvoklis radās 2004. gadā, kad KKF zaudēja savu neatkarīgo finansējumu no iezīmētā, šajā gadījumā, akcīzes nodokļa. Ieguvums no Kultūras ministrijas tiešā naudas pārvaldījuma ir niecīgs, toties zaudējumi – milzīgi un neaptverami.

Kultūrkapitāla fonda neatkarība – šāds kultūras īpašais budžets nav nekas neiespējams, par to liecina argumentu trūkums no valdības puses. Manuprāt, ir tikai divi argumenti. Noklusējamais – tā ir neērtība valdībai, taču principiāli neatšķiras no tām pirmā brīža neērtībām, ar kādām saskaras cilvēki jebkurā darbā un profesijā, sākot pilnveidot darba apstākļus. Otrs arguments, bazūnējamais – nekādu specbudžetu kā treknajos gados, tad jau sāks prasīt arī citi – autoceļiem, demogrāfijai utt. Nu un? Lai prasa! Ceļi ir jāuzlabo, demogrāfiskā situācija arī. Bet kāpēc šoreiz nevarētu sākt ar mums? Kāpēc ar mums vienmēr jābeidz?

Piedāvāju salīdzināt VKKF finansējumu ar visiem valsts pamatbudžeta ieņēmumiem dažādos gados (avots – Finanšu ministrijas mājaslapa, sk. uzziņu). Pirmajā darbības gadā tas ir 2 750 000 latu – aptuveni 0,2% no pamatbudžeta. Līdzīga procentuāla attiecība saglabājas vai būtiski pieaug visus tālākos gadus. Taču pat vistreknākajā 2008. gadā tie atkal ir sākotnējie 0,2 procenti no pamatbudžeta – nekādu īpašo “treknību” treknajos gados VKKF neizbauda, toties nekad mazāk kā sākotnējā 1/500 daļa no pamatbudžeta nav. Tālāk gan sākas strauja šīs proporcijas samazināšanās, līdz 2011. gadā VKKF tiek tikai aptuveni 0,074% pamatbudžeta (samazinājums vairāk nekā 2,5 reizes). Tā ir uzskatāmi vājredzīga attieksmes maiņa pret mākslas un kultūras nepieciešamību valstī.

Tas, ka šajā protestā spējām vienoties, ir izņēmums. Jo rakstniekiem ir ļoti dažādi uzskati dažādos jautājumos. Labs paziņa kādas izstādes atklāšanā man jautāja: “Vai tu ar mani vēl runāsi, kad peldēsieties zeltā?” Biju ļoti pārsteigts, bet tas bija tikai tāds neveikls sākums sarunai par to, ka mēs prasot naudu. Nē, mēs neprasām sev.

Katrs viens varētu īdēt savrup, un pa vienam ar mums tiktu galā, un valsts halturētu kā halturējusi. Bet mēs prasām visiem. “Jā,” viņš saka, “tu neprasi sev, tu prasi Jānim (populārs latviešu vārds, nekā personīga) un Jānis tev – kāda starpība?” Lai man labais cilvēks piedod, tā ir tipiska pīļu dīķa domāšana mazā valstī, kur neesam atbildīgi tikai tāpēc vien, ka viens otru pazīstam vai zinām.

Bez atlases neiztikt

Par naudas piešķiršanu tā sauktajiem pietuvinātajiem. Var jau būt, ka kāds ir vienmēr dabūjis stipendiju, kad iesniedzis projektu. Es gan esmu saņēmis vismaz trīs četrus atteikumus, kuri šobrīd nāk prātā. Tostarp pateicos par piešķīrumiem. Nezinu nevienu ievērojamu literātu, kurš savai grāmatai ne stipendijas, ne izdošanas naudu nav dabūjis atkārtoti. Zinu, ka dažiem kādu reizi nav piešķirts, ja tie pārāk pavirši attiekušies pret KKF – gods kam gods – lieki nebirokratizētajiem, pavisam vienkāršajiem iesniedzamajiem papīriem, tostarp darba fragmentu. Ja nav prasījuši pēc pirmā atteikuma, tad vainīga pašu neuzņēmība.

Tāpat – par pietuvinātajiem un nopelniem bagāto žurnālu “Karogs”, kurā publicēja visus, kas uzrādīja mākslinieciskuma pazīmes. Kopš 2005. gada, kad biju “pietuvināts”, jo kā rakstošo iesācēju konsultants bieži uzturējos blakus telpās Rakstnieku savienībā, man zināms tikai viens gadījums, kad kāds nejauši nav nopublicēts.

Runa ir par jauno talantīgo dzejnieku Kikōni, kura dzejoļus uzreiz “Karogā” neielika, bet pēc neilga laika dzejnieks šo pasauli, pēkšņas ļaunas slimības pievārēts, pameta. Tad jau drīzāk lielāka atlase un garāka rinda ir “Latvju Tekstos”, jo žurnāls iznāk tikai reizi ceturksnī kā brīnumzāles. Ja labpatīk, varam saukt tos, kurus attiecīgajā numurā publicē, par pietuvinātajiem – pārējie par tādiem kļūs vēlāk.

Atlase ir vajadzīga. Un iepriekšējie darbi ir tie, kas vairāk vai mazāk garantē rezultātu. Ja runa ir par darba uzrakstīšanu, cita kritērija nav. Cita lieta – gatava darba publikācija, redaktors to redz un, ja daiļdarbs sanācis vājāks, viņš autoram atsaka. Diemžēl tagad ir zaļā gaisma izdot grāmatu katram, kurš kaut ko skricelē, – ja tikai pašam vai sponsoriem ir nauda. Tas, ka cilvēks nav publicējies lielākajās avīzēs vai žurnālos, vai satori.lv, kur drukā literatūru un kur vismaz var saņemt kaut jel kādu novērtējumu, savas grāmatas sakārotājam nav šķērslis.

Monopols likvidēts? Juridiski, bet ne faktiski

Apgāds “Zvaigzne ABC” ir lielākā Latvijas izdevniecība ar citiem mērķiem un apgriezieniem, tāpēc tās vadītāja pašsaprotami ne visai pacilājoši izsakās par latviešu literatūras procesa it kā marginalizēto iedabu. Savukārt mēs pamatoti par to dusmojamies. Arī pati “Zvaigzne ABC” mēdz izdot derīgas grāmatas, ieskaitot daiļliteratūru. Nesen nopirku atkārtoti izdotu vienu no labākajām Kurta Vonnegūta grāmatām “Čempionu brokastis”, iepriekš to lasīju septiņdesmito gadu vidū žurnālā “Inostrannaja ļiteratura”. Ja runājam par literatūras procesu, tad ar Zvaigznes darbinieces Bārbalas Simsones palīdzību un svētību – viņa ir gan redaktore izdevniecībā, gan arī raksta kritikas par iznākušajām grāmatām – esam tikuši pie jauna strāvojuma latviešu literatūrā – literātu grupiņas, kas jau atzīstami strādā gan zinātniskās fantastikas, gan pasaulē šobrīd tik populārajā fantasy žanrā. Lai tulko, un gan izdevniecībai, gan autoriem tas atmaksāsies. Šeit Zvaigznei ir iespējas veidot jaunus resursus, jo gan fantasy, gan detektīvi (kuru, šķiet, šobrīd mums nav) ir komercliteratūra, un ir pareizi, ka Latvijas Literatūras centrs vismaz pagaidām ar to nenodarbojas.

Vija Kilbloka saka, ka monopols grāmatu izdošanā ticis likvidēts 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Juridiski, bet ne faktiski. Laba bāze ar izdevīgiem starta noteikumiem, piesaistītiem labākajiem tolaik vēl dzīvajiem mācību grāmatu autoriem.

Izglītības ministrijas akcepti tieši šim vai tam mācību līdzeklim, normālu honorāru nemaksāšana autoriem, lēta agrāk izdotu darbu pārizdošana – tas viss Zvaigznei gājis no rokas nesalīdzināmi lielākā mērā nekā dažiem citiem.

Pēc izdevējas vārdiem, mācību grāmatu skaits 2011. gadā bijis 27 procenti no visām izdotajām grāmatām. Par dāsnumu mācību literatūras izdošanā paklusēšu, jo zinu vismaz vienu izdevniecību, kura to arī mīļu prātu darītu lielākos apmēros. Faktisko monopolu ievērojami pastiprina vienīgais šāda veida izdevniecības grāmatnīcu tīkls visā Latvijā. Pārējo izdevniecību grāmatu skaits tur ir, maigi izsakoties, ierobežots. Par kvalitatīvas dzejas kaut cik redzamu klātbūtni runāt ir smieklīgi. Labākajā gadījumā tur šobrīd pieejamas pāris vērā ņemamu autoru dzejas izlases. 2009. gada pavasarī ceļot PVN, Zvaigzni finansiāli esot izglābusi tieši fantasy, Stefānijas Meieres “Krēsla”, kuru pārlieku plakanās valodas dēļ pārstāju lasīt pēc pārdesmit lappusēm. Ko tad lai saka citi izdevēji, kas mācību līdzekļus neizdod un kas nedrukā arī tādas “Krēslas”?

Par “depresīvo” latviešu oriģinālliteratūru. Ū – ū, depresīvā, kur tu esi? Esmu optimists, bet nevaru ieraudzīt. Jāsalīdzina vispirms ar literatūras attīstību pasaulē un ar mākslu tendencēm kopumā. Tad iegūsim citu ainu, objektīvu, nevis to, ko grib iestāstīt autoriem komentētāji portālos.

VKKF finansējums salīdzinājumā ar visiem valsts pamatbudžeta ieņēmumiem (latos)