Kāpēc uzņēmēji nesteidz pazemināt cenas, ja energoresursu cenas krīt? “Tas ir akmens politiķu un Latvijas Bankas lauciņā” 63
Pēdējā laikā arvien vairāk izskan bažas un jautājumi, vai uzņēmēji necenšas nopelnīt pārāk daudz, jo visi taču redzam, ka krītas energoresursu cenas un salīdzinoši ar pīķa laiku, tās ir pat ļoti zemas, bet cena produktiem veikala plauktiņos ir joprojām liela.
Cik lielā mērā tas tā varētu arī būt? Mērījumi parāda, ka apgrozījums ir liels. Rentabilitāte? Par šiem jautājumiem TV24 raidījums “Latvijas labums” tika aicināti spriest Mārtiņš Āboliņš, bankas “Citadele” ekonomists un Arnis Kaktiņš, SKDS direktors.
“Kaut kādā mērā tā arī varētu būt. Mēs tagad redzam pirmos rezultātus. Ir arī uzņēmumi, kuriem peļņa augusi ātrāk nekā apgrozījums. Tam ir dažādi iemesli. Piemēram, peļņa aug bankām – mums arī ir inflācijas sekas, tikai tāpēc, ka centrālā banka cīnās ar inflāciju, paceļ procentu likmes, pārcenojas kredīti,” skaidro Mārtiņš Āboliņš.
Āboliņš norāda, ka visām bankām rentabilitāte šobrīd aug. “Tas ir fakts. Citiem varbūt aug algu izmaksas, tāpēc jāceļ cenas; paceļ cenu, bet tās izmaksas pēkšņi nokrīt, jo gāze paliek lētāka.”Tur rodas jautājums – kā reaģēt?!”
“Apgrozījums turpina iet, un atkal parādās nenoteiktība pati par sevi. Izmaksu spiediens ir bijis liels, nenoteiktība bijusi liela. Protams, skatoties uz šādiem brīžiem, gada griezumā gads būs bijis labs,” saka Āboliņš par piemēru saucot koku nozari, kur pērn cenas bija augšā, nu tās ir atkal lejā, bet gada rādītājs būs labs.
Arnis Kaktiņš, SKDS direktors, vēlas šim piebilst. Viņš uzskata, ka pārmest atsevišķiem uzņēmumiem, ka kāds pārāk daudz pelna, ir vienkārši nekorekti, jo šeit jāatdala mikro un makro līmenis.
“Ir svarīgi saprast to, ka stāsts par uzņēmējdarbību lielā mērā ir stāsts par peļņu. Man šķiet, ka tas likumdošanā pat kaut kur ir ierakstīts, ka jābūt peļņai, un tas viss lielā mērā ir stāsts par peļņas maksimizāciju,” oponē Kaktiņš.
Viņš neizslēdz, ka šajā visā noteikti var būt arī kādi alkatības elementi – morālētiski nav tas labi, un Dievs sodīs visus tos, kas šito parāk slimo. Kaktiņš kā būtisku min faktu, ka jāsaprot būtība, ka ir vajadzīga peļņa; peļņu atkal var investēt un attīstīties, ka var kādus jaunus labumus radīt. Tas ir mikrolīmenī.
Nākošais ir makrolīmenis, kas jau ir politika, Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas atbildība, lai nesākas nekādi satricinājumi un drudži, kas noved pie tā – tad uzņēmēji spiesti kaut ko mest klāt, piemaksāt, domāt, skaidro Kaktiņš. Lai nav tā, ka uzņēmējam ir bažas par rītdienu, tāpēc viņi visu cenšas paspēt izdarīt jau šodien.
Šajā visā nenoteiktībā, loģiski, ka uzņēmēji pēc maksimuma mēģina vākt naudu, jo tas ļaus pārdzīvot neskaidro laiku, tā cenu turēšanos augstā līmenī rezumē Kaktiņš.
“Lielais akmens un pārmetumi Kaktiņam ir politiķu, Latvijas bankas dārziņā, jo tiem šeit būtu jānodrošina makroekonomisko stabilitāti, lai uzņēmējiem nebūtu jādomā par “dubultu cenu šodien, ja nu rītdiena nepienāk.”
Kaktiņš uzskata, ka ākārtējais inflācijas lēciens Latvijā vispār varēja arī nebūt, – piemērs ir Vakareiropas valstis. “Kāpēc atkal mēs esam šeit vienīgie?! Karš? Tas ir arī viņiem!”
Mārtiņš Āboliņš savukārt skaidro, ka iepriekšējo gadu zemā inflācija varētu būt mazliet pārprasta. “Auga algas pa 7-8-9% gadā, bet ekonomika tik ‘tri neauga. Tur ir loģisks jautājums – uz kā rēkina?! Tas bija tādas saspiestas atsperes efekts –
izmaksas ir kāpušas visu laiku, bet tās vienkārši akumulējās ar pārcenošanu. Kad atspere nāca vaļā, tajā brīdī inflācija kāpa par vairākiem gadiem uz reizi. Netika novērtēts kopējais ekonomikas spiediens.”
