“Klau, dāmas, kāpēc jūs to publiski darāt?” Latvietes sastrīdas par delikātu tēmu 14
Sociālajos tīklos dalāmies ar savām dzīves ainiņām, tomēr ne mazums cilvēks nesaprot – kāpēc tas nepieciešams? Interesanta diskusija izvērtusies Threads.
“Klau! Tās dāmas, kuras publiski sveic vīrus, dzīvesbiedrus svētkos, nu, piemēram, tēva dienā, dzimšanas dienā vai pasakās par viņu rūpēm u.t.t. Kam tas vajadzīgs? Es nesaprotu to publisko pateikšanos dzīvesbiedriem, es nezinu vai Jūs zināt, bet to var pateikt arī klātienē, bez sirsniņām FB un IG. Nē, neskauž! Nē, nebesī! Jā, nav izprotams,” Zane jautā.
Viņai atbild: “Bet kā savādāk Jūs uzzināsiet, ka Vinetai no Mazpisāniem ir visvisvislabākais vīriņš un tētiņš un paldies Dievam, ka viņa viņu satika tajā liktenīgajā naktī, savādāk šito dārgumu kāda cita būtu dabūjusi?”
Anete smej: “Mēs vnk ikdienā nesarunājamies, bet es zinu, ka viņš lasa manu IG.”
Simona atklāj: ”
1) Ikdienā nesarunājas un dzīvo katrs savā pilsētā/valstī ar dažādām laika zonām un bez iespējas vienā laikā būt nomodā
2) Otram ir mīļākā, kura seko soctīklos un viņai ir jāredz, cik partneris tomēr ļoti mīl vēl un vajag iezīmēt teritoriju
3) Nav informēti, ka eksistē reālā dzīve ārpus soctīkliem
4) Sajauc WhatsApp ikonu ar Instagram ikonu (līdzīgas kā divas ūdens lāses tomēr!)
5) Pārāk kautrīgi, lai sveiktu klātienē.”
Vēl kāds komentētājs norāda: “Vot kad soctīkolos mirušajiem raksta atvadu vārdus tad man katru reizi nagi niez uzrakstīt, ka mirušie soctīklos nesēž.”
Irina stāsta, ka “Es esmu dāma, kas sveic savu sievu publiski. Kāpēc? Jo es vēlos lai to, cik vina ir forša, gudra, skaists un lieliska zina ne tikai vina, sarunās zem četrām acīm, bet arī visi tie, kas viņai seko un ir viņas draugu lokā. Vina ir pelnījusi to, ka dzimšanas dienā viņai tiek no visiem veltīti paši, paši skaistākie un labākie vārdi. To, ka viņa ir pasaules labākā sieviete, to tāpat jau vina zina, bet arī visai pasaulei tas ir jāzina.”
Sanita stāsta: “Es domāju, ka tā publiski parāda cik ļoti lepojas ar konkrēto cilvēku. Nekā slikta tajā nesaskatu.”
Lelde skaidro, ka ” pavisam vienkārši, kad esi laimīgs vai lepojies, dažreiz ir tādi saviļņojuma brīži, kad gribās to, teikšu pārnestā nozīmē – “izkliegt pasaulei”. Tas nenozīmē, ka cilvēki nesarunājas, tas nenozīmē, ka kādam gribās palielīties, tas nenozīmē uzmanības deficītu. Pavisam vienkārši – cilvēks nav vientuļa sala, dzīvojam sociumā kurā gribot negribot kaut kā izpaudīsimies. Tā problēma vien ir, ka daudzi meklē “problēmu” cilvēkā un vienkārši nespēj priecāties līdzi cita sajūtām.”
Monta atklāj savu nostāju: “Ar labo dalīties ir forši. Pasaule ir tik ļoti sačakarēta, ka pat vairāk vajadzētu cilvēkiem dalīties tajā, ka tomēr dzīve ir skaista. Un ne jau tāpēc, ka trūkst uzmanība vai gribas palielīties. Man patīk redzēt laimīgus cilvēkus, viņu ceļojumus un to, kā viņi bauda dzīvi. Tāda arī esmu es, lepojos ar bērniem, ar savu superīgo vīru, ar to cik ļoti augam un attīstāmies kopā, gluži vnk baudām dzīvi pilnā tās krāšņumā, kamēr kāds tērē savu laiku/enerģiju par to, kāpēc tas dara to vai šito. Nu cmon.”
“Kādēļ vispār kaut kas jāpublicē internetā? Bildes, piemēram. Kādēļ jārāda svešajiem sevi, sava ģimene? Attīstiet bildes un lieciet albumiņā. Neredzu pilnīgi nekādu atšķirību starp apsveikumu vīram un kopbildi ar viņu. Kāpēc tad visiem jāzina, ka ir partneris? Pietiek, ka pati zināt. Ģimene taču nav vizītkarte, kā pati minējāt. Šis nav par mani, es visu saprotu, izprotu, visus apsveicu, visu publicēju un priecājos līdzi citiem, kas to dara,” Jūlija jautā.
Mārīte atceras: “Pirms sociālajiem tīkliem bija tāds raidījums radio “Daudz laimes”! Tur ģimenes publiski sveica savas vecmāmiņas un vīrus, tēvus, bērnus jubilejās. Vakarā visi kopā sēdēja ap galdu pie radio un gaidīja, kad radio izskanēs jubilāra vārds. Šis varbūt ir next level vēlmē būt publiski pamanītiem.”
“Vienmēr forši domāt piemēros. Ja Tu saņemtu 3zvaigžņu ordeni- Tu gribētu to saņemt mājās pa pastu, vai gribētu tikt uzaicināta uz pasākumu, kur Tev to svinīgi un publiski pasniedz? Ir ok, gribēt saņemt sveicienu klusībā, bet ir cilvēki, kuriem publiski izrādīta atzinība var nozīmēt vairāk, jo piemēram rada sajūtu, ka vairāk lepojas. Tur visticamāk nekas nav racionāls- tīri emocionāls,” kāda sieviete komentāros raksta.
“Tas ir līdzīgi kā sportisti un citas slavenības pasakās saviem mīļajiem TV, tā arī parastie cilvēki pasakās soc.tīklos. Es arī savam tēvam uztaisīju šādu apsveikumu, jo gribu, lai viņa draugi un kolēģi redz, ka viņš ir lielisks tēvs, jo darbā viņš visiem liekās tāds ass cilvēks. Bet viņam ir arī soft side. Un zinu, ka arī pašam tēvam ir ļoti patīkami, ka tik publiski viņu paliela man ļoti žēl, ka Tev nav neviens kuru gribi šādi apsveikt, lai visi zina cik kāds ir lielisks,” komentētāja raksta.
Kāds ir tavs viedoklis?
